Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tagad es dievinu rītus. Jo pēc dušas veicu tiešām brīnišķīgu rituālu. Paņemu rokā jauno krēmu, noņemu skaisto vāciņu un nedaudz uzspiežu uz plaukstas, tad ar maigām kustībām iemasēju krēmu ādā. Tas smaržo tik svaigi un labi! Un es pati jūtos tik svaigi un labi. Un par pieciem gadiem jaunāka noteikti. Tas krēms ir tik labs, ka es pat kastīti laukā nemetu. Jo man patīk uz to skatīties. Līdz brīdim, kad seko uzbrauciens. No mīļotā.
– Anna, kāpēc tu to kasti te turi? Jau tā vannasistabā maz vietas!
– Nu, man tā vajag.
Citi lasa
– Nemāžojies. Izmet taču vienreiz laukā. Tu tā kā tāda vācēja, zini.
Stulbie, pedantiskie veči. Īpaši tie, kuri jau veikalā paziņo, ka kurpju kasti viņiem nevajag. Nu kā – nevajag? Tur tik daudz derīgu lietu var salikt. Kaste bez maksas…
Principā iebāžu krēmu atpakaļ kastītē. Lai neiedomājas! Bet par nekārtīgo māju man tomēr ir drusku kauns. Bez žēlastības novācu visus Ziemassvētku dekorus. Sveces dosies uz ierakumiem. Dāvanu papīri – uz miskasti. Tā, kas mums vannasistabā? Vates kociņi. Nu kā var neizmest lietotus vates kociņus? Sušķi tādi! Un tas krēma iepakojums jau nu arī tomēr nav vajadzīgs. Tankš, un kaste ielido maisā. Nu tad beidzot. Beigs mani zāģēt par vienu kartona kastīti.
Nākamais rīts pienāk tāds dīvains. Nekur nevaru atrast savu mīļoto krēmu. Apgriežu vannasistabu kājām gaisā. Nu nav! Bet vakar vēl bija! Vakar bija. Ārprāts! Vai tik es to krēmu tomēr nebiju ielikusi kastītē? Tajā, ko izmetu.
Lūk, tā ir, ka paklausa visādiem muļķīgiem aicinājumiem!
Metos uz virtuves miskasti. Iznesis! Tieši vienīgo reizi dzīvē. Iznesis bez lūgšanās un bez aicinājuma. Tad, kad nevajag! Stulbie vīrieši! Nolemju neklusēt un pateikt visu, ko es domāju.
Pēc apmēram desmit minūšu ilga monologa viņam izdodas mani pārtraukt.
– Anna, nu labi! Nečīksti. Ejam uz miseni!
– Kolosāli. Tas ir tas, ko vēlos vairāk par visu pasaulē. Tagad pie mājas rakāties pa lielo, zaļo atkritumu konteineru!
Raujam abi ar vīru ziemas jakas mugurā un kopā ejam uz… miskasti.
Ierodamies tik sparīgi, ka divi vietējie apkaimes sanitāri – pudeļu lasītāji – atsprāgst nost un paliek vaļā mutēm.
– Kāds bija tas maiss?
– Nu parastais, baltais.
– Un kastīte?
– Nu neliela.
– Varbūt kādu koku vajag? Lai vieglāk? – vīrs gatavs darboties pēc pilnas programmas.
Miskaste smird tā, ka acīs sariešas asaras. Bet mana krēma kastīte nav atrodama.
– Tu tiešām izmeti? – vīrs uzsāk izmeklēšanu.
– Jā! Izmetu! Jo tu tā teici!
– Bet tur bija krēms iekšā? Kāpēc lai tu liktu atpakaļ to tūbiņu?
– Nezinu. Man liekas, ka es ieliku, lai tev iespītētu!
– Anna, nu tu kā bērns! Labi, metam mieru, nopirkšu tev jaunu krēmu.
Mūsu atgriešanos no miskastēm abas meitas sagaida jau koridorā. Kaķis gan nolēmis no mums, miskastes runčiem, turēties pa gabalu.
– Mammīt, bet dažreiz tas, ko tu meklē, ir acu priekšā, – gudri paziņo mūsu ģimenes dalailama un guru vienā personā. Vecākā meita.
– Ak tā? Un kur tad tas krēms ir? Ko? Ja acu priekšā?
– Nu? Tu šito domā? – meita no zobu pastu trauciņa izceļ manu smalko krēma tūbiņu.
Pareizi! Es taču no rīta ātrumā skrēju un iemetu tur. Lai būtu acu priekšā.
Visa ģimene nolemj notikumu apzīmogot ar skaļiem smiekliem. Tagad ir divas iespējas. Apvainoties uz visiem, paķert jauno Santu, pazust guļamistabā un netaisīt vakariņas (ko es vispār labprāt izvēlētos).
Vai smieties līdzi. Jo, galu galā, man ir vīrietis, kas gatavs ar mani doties kaut uz miseni, un gudrs bērns, kas spēj atrast adatu siena kaudzē.
Labi! Risināsim to viegli un priecīgi:
– Paldies! Meituk, tu mani izglābi! Kurš grib saldējumu? Vai labāk pankūkas?
– Mums zemeņu zapte ir?
– Drusku vēl bija, bet es to burku laikam… izmetu!
