Iepazīsties ar mīlas šova Sirdslietas zvaigznēm: Dana un Staņislavs

Ja daru, tad daru no sirds

Sazvanīta Lāčplēša dienas rītā, Dana Anskaite (71 gads) godīgi atzīst, ka viņai rudens un tumšais laiks nepatīk, bet vispār jau šogad rudens esot skaists.

«Esmu pensijā, bet vēl darbojos, lai gan esmu uz sliekšņa, – cenšos nodot jaunajai paaudzei to, ko daru. Uzreiz jau tas nesanāk, bet sev saku: tu jau sen to esi pelnījusi! Tu vari atpūsties! Tajā pašā laikā jūtos tā kā vainīga, ka vienkārši guļu mājās un lasu grāmatu. Mans ir savs skaistumkopšanas bizness. Kādreiz bija arī saloni, bet tagad viss ir optimizēts un esam tikai profesionālās matu kosmētikas izplatītāji. Pati gan nekad nevienu neesmu pucējusi – esmu menedžeris.

Man rokas aug ne no tās vietas, pamatā vienmēr esmu strādājusi ar galvu.

Tāpat 14 gadus vadu rehabilitācijas centru Nova Vita atkarīgām personām. Tas atrodas Rīgā, Katoļu ielā 14, un ir vienīgais tāds centrs Latvijā, vēl viens līdzīgs ir valsts centrs Jelgavā. Palīdzam cilvēkiem, kuri izkrituši no aprites un savas atkarības dēļ dzīvē pazaudējuši visu. Tad, kad viņi tiešām saprot, ka viss ir pilnīgi slikti, viņi nāk un lūdz palīdzību. Ja lūdz, mēs labprāt gribam palīdzēt. Bet tas nav tik vienkārši, jo šī slimība ir ļoti viltīga un nejauka, paņem visu cilvēku. Un, lai gan šodien viņš domā, ka darīs visu, slimība ņem virsroku un viņš atkal piedzeras, lieto citas apreibinošas vielas un dara muļķības.

Darbs rehabilitācijas centrā man iesākās kā baznīcas kalpošana, un tas ir arī ilgs mans dzīves stāsts, par kuru vairs negribu runāt. Katrā ziņā esmu ievērojusi, ka atkarību psihologi un terapeiti parasti ir cilvēki, kas savā dzīvē vismaz kaut kādā mērā ir saskārušies ar šo postu un izgājuši cauri kādām ciešanām, jo atkarīgais vienmēr rada ciešanas blakus cilvēkiem – mammai, tēvam, sievai, vīram –, tas viss ir saistīts, un tas ir ļoti grūti. Kā saku, pati dzīvoju jau simt gadu un esmu redzējusi visu ko, esmu izgājusi cauri ugunij un ūdenim.

Arī man atkarību posts nav svešs, jo no tā cieta mani tuvinieki.

Bet pamatā ticība Dievam aizveda mani tur, kur esmu. Lai gan laikam jau esmu piedzimusi ar tādu sirsniņu – es jau skolā mēģināju aizstāvēt citus un vienmēr cīnījos pret netaisnībām. Taču cīnījos ne par sevi, bet par citiem.

Man bieži vaicā, kur es ņemu spēku. Protams, ka saskarsmē ar cilvēkiem un viņu likteņiem ir grūti un dažreiz nogurstu, un tas nospiež. Bet tad, kad redzu vienu izglābtu cilvēku, vienu izglābtu dvēseli, un, kad atceros, kāds viņš atnāca un kāds ir tagad, tad gribas dzīvot. Kad redzi, kā cilvēks atdzimst un uzplaukst, kļūst daudz labāks, tad ir gandarījums un prieks.»

Kārtējā avantūra

«Pieteikšanās šovā bija kārtējā avantūra. Mazmeita teica, ka vajadzētu taču pieteikties, un es tikai atteicu – ja tu pieteiksi, tad varbūt! Tā mazmeita mani pieteica, un tā es tur nonācu. Vispār man ir četras mazmeitas un viens mazdēls. Vienmēr lielos, ka esmu ļoti bagāta. Izklausās, ka mazbērni ir mazi bērni, bet manējie ir jau lieli. Starp citu, par vecmāmiņu kļuvu 37 gadu vecumā. Ā, un esmu arī vecvecmamma – vecākajai mazmeitai ir divi burvīgi bērniņi.

Šovā bija ļoti interesanti. Piemēram, zvana Santa un saka: mēs tagad atbrauksim filmēt! Mēs darīsim to! Iepriekš jau neko daudz nezinājām. Pateica, ko darīt, un es ļāvos – darīsim! Šovā sastapu tādus cilvēkus! Esmu sajūsmā par sievietēm, kas tur piedalās. Viņas ir tik foršas, tik interesantas. Vīrieši, protams, arī, bet sievietes šķita interesantākas. Godīgi sakot, nedomāju, ka šovs ir labākais variants, kā iepazīties. Lai gan pieļauju, ka kāds pāris izveidojas arī, jo cilvēki ir ļoti dažādi. Esmu sapratusi, ka mūsu vecumā iepazīties nav tik viegli un nav tā, ka, ieraugot otru, uzreiz actiņas spīd, bet viss jau var gadīties.»

Satiksies tie, kam jāsatiekas

«Kādu vīrieti sev blakus es gribētu? Man gribētos stipru plecu, stipru aizmuguri. Vienmēr esmu bijusi tā sauktā stiprā sieviete – tā vismaz citi apgalvo, lai gan pati tā nedomāju. Man gribētos domubiedru, būtu labi, ja varētu runāt un sarunāties, un saprast, par ko runājam. Bet vispār daudz ko gribētos, un tas ir diezgan nereāli.

Grūti pateikt, kādas ir manas stiprās puses, varbūt pacietība. To esmu iemācījusies, galu galā, laulībā nodzīvoju 35 gadus, līdz nāve mūs šķirs. Esmu redzējusi cilvēkus, kas pieraduši rēķināties tikai ar sevi, bet es zinu, ko nozīmē būt divatā. Kas jānoliek malā un kas jāpielāgo, dzīvojot divatā. Tagad gan citreiz jau sāku domāt – kā ir divatā un kā ir vienai, un tad likt kopā: kā ir labāk? Kad ciemojos pie saviem mīļajiem ģimenes draugiem, vienmēr viņiem saku, cik labi, ka esat abi divi. Viņi ir vecāki par mani un laulībā jau laikam 50 gadus – tas ir foršākais, jo tad viens otru zina tā: viens atver muti, pasaka vārdu, un otrs pabeidz. Tas ir skaisti. Bet dzīvē varbūt arī citādi.

Viena esmu 16 gadus, un skaidrs, ka pie tā pierod.

Vienai ir daudz ērtāk: gribu – daru, gribu – nedaru! Bet dažreiz, tikai dažreiz šķiet, ka gribētos tikai satikties, vismaz kādu laiku, un tikai tad, ja tiešām kaut kas veidotos, tad varētu dzīvot kopā. Bet mūsu vecumā jau katrs ir nobriedusi personība, katram ir sava māja, ieradumi un paradumi, līdz ar to grūti to iedomāties. Bet satiksies tie, kam jāsatiekas, – tā es domāju.»

Neatkarīga un nopietna

«Pēc rakstura esmu neatkarīga sieviete. Un arī ļoti nopietna (smejas). Bet nē – jo vecāka kļūstu, jo nenopietnāka. Man patīk lasīt, peldēt, staigāt, draudzēties, bet tikai ar cilvēku – vienalga, sievieti vai vīrieti, ar kuru ir interesanti un ar kuru ir, par ko parunāt. Svarīgi, lai mums abiem sakrīt. Kaut gan – ja kaut ko daru vai kaut kur piedalos, tad no visas sirds. Ja kādam ir interesanti, es arī skatos – varbūt man arī ir interesanti? Atceros, ka vīrs veda mani makšķerēt. Neesmu nekāda makšķerētāja, bet man bija interesanti. Var būt vienkārši otram līdzās. Bet vispār jau es par garlaicību nesūdzos un pēc komunikācijas izslāpusi neesmu. Arī atrast to stipro plecu nav mans mērķis – varu nodzīvot arī tā, kā ir. Bet, ja gadītos satikties, tad arī būtu priecīga.»

Man nav ne garlaicīgi, ne vientuļi

Staņislavu Supi (69 gadi) no Baldones sazvanu brīdī, kad viņš brauc ar mašīnu. Staņislavs stājas malā un ir ar mieru mazliet parunāt.

«Esmu pensijā, bet strādāju pelēkajā zonā, ja par tādu var uzskatīt to, ka palīdzu dēlam rekonstruēt māju, ko viņš nopirka. Rokas man aug no pareizās vietas! Man arī ir māja – neesmu pats cēlis, bet rekonstruējis gan.  

Dienas aizrit, palīdzot dēlam, palīdzu arī draugiem – man vienmēr atrodas, ko darīt, tāpēc nav ne garlaicīgi, ne vientuļi. Esmu arī bagāts vectētiņš – man ir sešas mazmeitas. Taču, godīgi sakot, mēs pārāk bieži netiekamies, un es neaizraujos ar ucināšanu un susināšanu. Ar ko es aizraujos? Nevar jau sevi ne slavēt, ne nopelt. Ne katru dienu, bet piektdienās ar kaimiņu spēlējam sporta spēles – ping-pongu. Tad arī aliņu iedzeram, pirtī ieejam.

Bet mana aizraušanās ir tomātu audzēšana.

Nopietni ar to nodarbojos no tāda viedokļa, ka audzēju speciālas, atsevišķas tomātu šķirnes. Pielieku gan pilnu savu pagrabu, gan padalos ar radiem un draugiem. Audzēt tomātus sāku, jo draudzējos ar vienu sievieti, kuras tēvs bija tomātu selekcionārs, un tā tas aizgāja. Viena šķirne ir ļoti garšīga un ļoti laba, un tad vēl citas šķirnes, kas ir pārbaudītas un labas – vairāk kā piecas sešas šķirnes cenšos neaudzēt. Tie, kas sākuši ēst mājās audzētus tomātus, negrib vairs tos pirkt veikalā, lai gan tā sanāk lētāk. Esmu izmēģinājis daudzas šķirnes un sapratis, ka tās ekstravagantās šķirnes nav ne tās labākās, ne garšīgākās.»

Kaut kā neklikšķ…

«Kā es nonācu iepazīšanās šovā? Bija 1. maijs, Baldones vidusskolā notika salidojums, un tur bija arī manas klases meitenes. Un viņas teica: «Ko tu te niekojies, ej piesakies tajā šovā!» Aizgāju un pieteicos!

Neesmu pārliecināts, ka televīzijas šovā var nodibināt nopietnas un ilgstošas attiecības, jo, lai cilvēku iepazītu, vajag mazliet vairāk laika. Ja būtu klikšķis, varētu jau piezvanīt, un šovā ir skaistas, saimnieciskas sievietes, bet man laikam tā neklikšķ… Biju arī pārsteigts par to, ka šovā neļāva cilvēkiem tikties savā starpā. Iepazīties tikai pēc fotogrāfijām nav tas.

Man patīk satikties, sajust sievieti savās rokās un tad jau ātri var saprast, patīk vai nepatīk.

Bilde un telefona zvans tomēr nav tas pats, kas tikšanās.»

Patīk sievietes

«Kāda sieviete varētu iekarot manu sirdi? Mīļa, saimnieciska, uzticama – tās ir galvenās īpašības, pārējais jau var būt dažādi, un tas ir pieslīpēšanās jautājums. Lai gan ar gadiem pieslīpēties ir grūtāk. Ar sievu nodzīvoju 40 gadus, un tas arī atstājis savu ietekmi – tādas, kāda bija mana sieva, apkārt pa pasauli nemētājas.

Man ir bijušas vairākas draudzenes, visas turīgas, visām, tāpat kā man, ir māja, mašīna, un neviena negrib pamest savu iesākto, iesīkstējušo dzīvi. Varbūt vienkārši bailes vilties – tagad visu pametīšu, bet varbūt pēc pusgada atklāsies, ka mums nesapas? Tāpēc arī es nesteidzos nekur pārcelties. Man ir pazīstamas dažas meitenes, arī tādas, kam mazāk par 60 gadiem, tā ka man dzīve notiek. Ir ballītes pie draugiem vai mājās, un ir līdzīgi kā jaunībā – veči dzer šņabi, es dancoju ar viņu sievām. Man patīk sievietes, man patīk viņas sajust – neatsakos padejot. Neizvairos no sievietēm, bet arī īpaši neuzmācos viņām.»