Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ak, kā mēs toreiz smējāmies! Krustmātes jubilejā vakara vadītāja ierosināja spēlēt teātri, un mēs nolēmām radu lokā iestudēt pasaku Vecīša cimdiņš. Lomu bija daudz: vecītis, kas pazaudēja cimdiņu, muša ķēniņiene, pelīte Pīkstīte, zaķītis Baltļipītis un citi. Tie, kuri lomas nedabūja, sadevās rokās un bija cimdiņš.
Kad katrs jaunizceptais aktieris bija atradis sev atbilstošu apģērbu, sākās izrāde. Sižets ļoti vienkāršs: vecītis pazaudē cimdiņu, ko atrod muša, ielien tajā un no prieka danco. Ik pa strēķītim pie cimdiņa ierodas citi zvēri, un muša viņus aicina iekšā. Lielākais efekts, protams, bija dancošana no prieka par to, ka beidzot tikts cimdiņā sildīties, – sākumā muša trakulīgas mūzikas pavadībā dancoja viena pati, tad jau kopā ar pelīti, tad zaķīti, un beigās dejoja arī cimdiņš.
Mūsmājās pāris reižu ir iestudēta kaut kad ļoti sen internetā atrasta un pēc tam krietni papildināta izrāde par kaķīti. Viņš no rīta pieceļas, izstaipās un dodas pastaigāties – piedzīvojumi var sākties! Kā nu kaķītim tur iet, tā iet – satiek sunīti, kas viņam iekož purniņā, tad tvarsta konfekšu papīriņu. Starp citu, tā ir ļoti nozīmīga loma, jo saceļas vējš (arī vējš ir loma), un konfekšu papīriņam ir jāripo, turklāt nevis vienkārši jāripo, bet arī jāčaukst, un skatītāji parasti sauc: čauksti skaļāk, čauksti skaļāk!
Citi lasa
Īsāk izsakoties, esmu pārliecinājusies, ka teātra iestudēšana pašu priekam – tas ir riktīgi forši un aizraujoši.
Nevienam no dalībniekiem kabatā nav jābūt ne režisora, ne aktiera diplomam – pietiek ar spēlēšanas prieku, lustīgu noskaņu un spēju pasmieties pašiem par sevi.
10 padomi izrādes iestudēšanai pašu priekam
- Izvēlieties līderi. Demokrātija, protams, ir cienījama, tomēr šoreiz nebūs prātīgi mēģināt visu izlemt kopā – drīz vien katrs deķīti vilks uz savu pusi un dažs vēl uzmetīs lūpu, kad kaut kas nebūs pa prātam. Lai darītu kaut ko kopīgi, ir vajadzīgs līderis – cilvēks, kas iedvesmos, spēs noturēt idejas garu un kam piederēs galavārds. Norunājiet, kurš tas būs, un – uz priekšu!
- Sarežģītākais lēmums – ko mēs iestudēsim. Tas, protams, atkarīgs no publikas – vai tie ir pieaugušie, pieaugušie kopā ar bērniem vai tikai bērni. Ja izrādi plānots iestudēt ļoti ātri – tepat sākam un tepat beidzam –, tai nevajadzētu būt garākai par 15 minūtēm, citādi nepieredzējušie aktieri nogurs un izrādes nobeigums iznāks blāvs un garlaicīgs. Pārbaudītas vērtības ir dažādas pasakas: Sarkangalvīte un vilks, Zvēri un abru taisītājs, Sprīdītis un citas. Ir labi, ja iepriekš var sagatavot vārdus, kas katram jārunā, bet tos var lasīt arī teicējs, savukārt aktieri tikai darbojas vai varbūt pasaka vien būtiskākās frāzes.
- Galvenais – daudz darbības. Ļoti svarīgi izrādi veidot tā, lai tā nav tikai runāšana, bet galvenokārt darbošanās, piedaloties ne tikai galvenajiem tēliem, bet arī visu citu lomu atveidotājiem. Piemēram, iestudējot Pasaku par rāceni, ļoti nozīmīga loma var būt arī kokam, kas aug turpat blakus, – viņš ar savu šūpošanos var atbalstīt rāceni, ik pa laikam uzsaucot, lai taču vienreiz saņemas un raujas ārā!
- Iesaistiet skatītājus. Ja esat iestudējuši izrādi, ko rādāt skatītājiem, viņus noteikti vajag iesaistīt. Tas var notikt it kā pavisam nejauši – izrādās, ka nav neviena, kas, piemēram, patur kādu izrādei svarīgu priekšmetu, teiksim, sienas pulksteni, pulkstenis ir, bet sienas nav, un tam noder skatītājs.
- Sagādājiet pārsteigumu. Ja spēlējat izrādi tikai paši sev, bez skatītājiem, ir īpaši svarīgi to padarīt atraktīvāku. Norunājiet, ka katram aktierim izrādes laikā jāsagādā pārējiem kāds pārsteigums. Piemēram, ja iestudējat Zelta zirgu, kur Antiņš uz kāpšanu Stikla kalnā vienmēr ieradies kājām, šoreiz viņš var atbraukt ar divriteni. Vai arī Saulcerīte var parādīties, ietērpusies tik efektīgā kleitā, ka visi, viņu ieraugot, ir gluži vai šokā.
- Nesāciet kopēt īstos aktierus. Vislabāk iestudēšanai mājās der labi zināmi un jautri gabali – tādi, par kuriem cilvēkiem jau ir zināms priekšstats. Te gan jāuzsver, ka, izvēloties izrādīšanai kādu visiem ļoti labi zināmu darbu, rodas risks zaudēt radošumu – jaunizceptie aktieri visu cenšas darīt tieši tā, kā izvēlētajā izrādē vai filmā darījuši īstie aktieri. Tā darīt nevajag – ir jāļaujas radošumam.
- Dažādas pieejas lomu sadalei. Te nu likumi nav rakstīti – lomām var gan pieteikties, gan uzrunāt šķietami visvairāk piemēroto aktieri. Tikmēr ļoti svarīgi ir nevienu nepiespiest – ja kāds negrib piedalīties, lai to nedara. Ja lomu trūkst vai paliek pāri, jādomā radoši. Ja, piemēram, Pindacīšas lomai izrādē Skroderdienas Silmačos piesakās vairākas dāmas, katrai var iedalīt pa teksta gabaliņam, un – lai mainās. Galvenais, lai visas Pindacīšas ir atpazīstamas, piemēram, kāpjot uz skatuves, apsien vienu un to pašu lakatu. Ja lomu ir vairāk nekā aktieru – arī nekas. Viena un tā pati aktrise var spēlēt vairākas lomas, piemēram, izrādē Sprīdītis visas mātes – gan pamāti, gan Vēja māti, gan Meža māti.
- Neaizmirstiet par mūziku. Noteikti vajadzīgs cilvēks, kas gādā par izrādei atbilstošu mūziku un īstajā laikā to atskaņo. Tā var veiksmīgi aizpildīt katru neveiklo brīdi, kad pēkšņi iestājas klusums. Ļoti noderīgas izrādē ir arī pašu radītas dabas skaņas, piemēram, ar pirkstiem bungojot pa katliem, var iegūt lietus skaņas, un līdzīgi var izdomāt arī, kā atdarināt vēju, negaisu un citas skaņas, kas vajadzīgas lugai.
- Liela nozīme ir tērpiem. Ja izrādei var sagādāt kādus specifiskus un īpašus tērpus – ļoti labi, bet var izlīdzēties arī ar to, kas atrodams turpat uz vietas. Nekas nesanāks, ja zaķis kāps uz skatuve savā ikdienas tērpā, tikai piespraužot sev lapiņu, uz kuras rakstīts ZAĶIS. Nē, tas nav asprātīgi. Zaķim ir jāizskatās pēc zaķa! Ļipiņu un ausis noteikti var izfunktierēt pat tad, kad šķiet, ka mājās nekādu piemērotu aksesuāru nav – teiksim, lakatu galvā uzsien ar stūriem uz augšu. Pārģērbšanās dod brīvības sajūtu. Starp citu, pat viskautrīgākais aktieris negaidīti forši nospēlēs savu lomu, ja viņam uz sejas būs atbilstošās lomas maska – zaķis, lācis vai kas cits. Uzliekot masku, cilvēkam rodas sajūta, ka tas vairs nav viņš, un spēlēšana izdodas daudz labāk.
- Nofilmējiet, lai varētu skatīties vēlreiz! Teātra iestudēšanā lieliski izmantojamas mūsdienu tehnoloģijas. Lai pirmā izrāde ir ģenerālmēģinājums, bet otro – to īsto – vērts nofilmēt un tad skatīties visiem kopīgi – gan skatītājiem, gan aktieriem.
Pieredzes stāsts
LOLITA NEIMANE, dietoloģe
«Mēs – draudzeņu pulciņš (ārstes, žurnālistes, sabiedrisko attiecību speciālistes) – regulāri tiekamies savos tā saucamajos meiteņu vakaros. Kādā vasarā draudzene Aija Kažoka mūs mudināja iestudēt teātri, un mēs piekritām. Tā bija ļoti darbīga, noslogota, bet aizraujoša un piepildīta vasara! Katru nedēļu tikāmies mēģinājumos lapenē dārzā Grīšļu ielā, tādēļ mūsu teātrim radās nosaukums Grīšļu ielas teātris. Viss bija nopietni – Aija mūs gan uzslavēja, gan tramdīja, rūpējāmies par skatuves noformējumu un tērpiem, lai viss būtu kā īstā teātrī. Iestudējām Monikas Zīles lugu Savedējs, man bija Kitijas loma – biju blondīne, kurai patīk Nica. Galvenās lomas izrādē bija dakterei Ingai Zemītei un žurnāliste Dacei Terzenai.
Lai arī man bija salīdzinoši neliela loma, tomēr sapratu, cik smags darbs ir aktieriem, un tagad, pirms par kādu aktieri saku ko kritisku, vienmēr padomāju, cik daudz darba aktierim ir bijis jāiegulda savā lomā.
Kad bijām katru nedēļu mēģinājušas, vasaras nogalē turpat Grīšļu ielas dārzā notika lugas pirmizrāde. Saaicinājām katra savus viesus, bija pilns dārzs, bet pirmajā rindā goda vietā sēdēja lugas autore Monika Zīle. Bijām tik labi pastrādājušas, ka mums pat bija doma izrādi piedāvāt Dailes teātra mazajai zālei, bet šo ideju tomēr neīstenojām.»
Izrāde, ko iesaku iestudēt
«Ja nav laika vai vēlmes ilgi gatavoties, jāizvēlas kaut kas pieticīgāks. Arī mēs ar draudzenēm esam iestudējušas mazākas ludziņas. Viesībām labi var noderēt pasaka par vectētiņu un vecmāmiņu, kas mēģina izraut lielo rāceni. Mūsu iestudētajā ludziņā es biju mazmeitiņa ar peļastēs sasietiem matiem.»
Visjautrāk, ja lomas izlozē
IVETA RĒDLIHA, stresa pārvarēšanas konsultante, psihoneiroimunoloģe
«Izrādes pašu priekam bieži iestudējam, viesojoties pie mana vīra Krišjāņa vecākiem, kad svētkos pie viņiem satiekas dēli ar vedeklām un bērniem. Parasti izrādes pamatā ir kāda pasaka. Tā tiek izvēlēta atbilstoši tam, cik cilvēku satiekas, – lai lomas būtu visiem. Bet var jau arī tās izdomāt papildus, piemēram, ja lugā piedalās zaķīši, tad tie var būt gan trīs, gan pieci vai pat vairāk.
Pats svarīgākais – lai visi dalībnieki ir atsaucīgi, lai neviens nav jāpiespiež. Ja nu kāds tiešām negrib uzstāties, viņam var iedalīt tādu lomu, kurā nekas nav jārunā.
Manuprāt, visjautrākās izdodas izrādes, kurām lomas izlozē. Tad jautrība sākas jau brīdī, kad tiek vilktas lapiņas ar izlozētajām lomām. Atceros – kad iestudējām pasaku Kurbads, sagadījās tā, ka visu Kurbada līgavu lomas tika puišiem, un tā arī palika! Esam pat mudinājuši pārlozēt citu lomu, ja kādam no aktieriem tā pārāk piestāv. Ja kāds ar savu lomu nepavisam nav mierā – arī lai pārlozē.
Visbiežāk lomas mainīt vēlas bērni – kāds negrib būt šis, cits negrib būt tas, bet kāda katrā ziņā grib būt princese. Lai taču ir princese – vajag ļaut, jo galvenais, lai visi ir priecīgi!
Nākamo jautrību rada gatavošanās. Izrādei jau laikus ir sagādāts pāris maisu ar dažādiem apģērbiem, un tad nu katrs cenšas atrast kaut ko atbilstošu lomai. Vārdus izrādei katrs aktieris var iemācīties no galvas, bet tos arī var lasīt no lapiņas vai atkārtot sufliera teikto.
Izrāde noteikti jānofilmē! Var arī fotografēt, bet attēli nav tik interesanti kā video.»
Izrāde, ko iesaku iestudēt
«Ja man pašai vajadzētu iestudēt lugu kopā ar pieaugušajiem, es noteikti izvēlētos kādu Hansa Kristiana Andersena oriģinālpasaku. Tur var izdoties tāda maza šausmenīte!»
Svarīgākais ir spēlēšanas prieks
LĪGA MEŅĢELSONE, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore
«Kopā ar draugiem esam spēlējuši teātri gan Jāņos, gan Ziemassvētkos. Mūsu labākās izrādes ir bijušas Skroderdienas Silmačos un Kā vecais Zemītis pašu nelabo redzēja. Nekad iepriekš īpaši negatavojamies, un nekādu mēģinājumu nav. Kāds izvēlas lugu, uz lapām izdrukā tekstus, un izrāde var sākties.
Lomas sadalām, kopīgi izlemjot, kurš kurai varētu derēt vislabāk – kurš atbilst pēc izskata vai būtības. Arī apģērbu un rekvizītus sagādājam turpat uz vietas. Parasti es paņemu līdzi veselu maisu ar dažādām cepurēm – ar tām acumirklī var aktieri pielāgot konkrētajam tēlam.
Lai izrāde izdotos, ļoti nozīmīga loma ir teicējam – viņam jābūt gana atraktīvam, lai spētu noturēt skatītāju uzmanību brīžos, kad aktieriem kaut kas draud noiet greizi.
Atceros, kādā izrādē teicējs par savu glābēju bija izvēlējies zaķa lomas tēlotāju – ikreiz, kad vajadzēja aizpildīt laiku, konferansjē palaida pār skatuvi zaķi, un viņa pārlēciens skatuvei vienmēr radīja neviltotas skatītāju ovācijas. Parasti jau izrādi kāds arī filmē vai fotografē, bet man pašas svarīgākās šķiet tieši spēles brīža izjūtas: lai ir prieks un gandarījums par to, ko darām.»
Izrāde, ko iesaku iestudēt
«Tiem, kas vēlas teātri pašu priekam spēlēt pirmoreiz, iesaku izvēlēties vecās labās latviešu autoru lugas, piemēram, Ādolfam Alunānam vai Neikenu Jurim ir tik laba, īsta un neparasta valoda, ka katrs teikums skan īpaši.»
