Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Andrejs Millers: Āmuriņš un adatiņa joprojām ir neaizstājami neirologa darba instrumenti

Intervija
Indra Ozoliņa
27. februāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
Aizvadītā gada 18. novembrī Valsts prezidents profesoram ANDREJAM MILLERAM pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni. Rīgas Stradiņa universitātes rektors profesors Aigars Pētersons īpaši uzteic viņa organizatorisko un zinātnisko darbību, kas ļāvusi uzaicināt uz Latviju ievērojamus docētājus un ieviest jaunas ārstēšanas metodes, taču pacienti profesoru joprojām meklē tad, kad pašu vai radu veselība karājas mata galā.

ANAMNĒZE

  • Neirologs, kopš 2005. gada vada P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Neiroloģijas klīniku.
  • Rīgas Stradiņa universitātes profesors, Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedras vadītājs.
  • Izveidojis Stradiņa slimnīcā insulta vienību.
  • Izveidojis multiplās sklerozes pacientu izpētes centru Vecmīlgrāvja slimnīcā, multiplās sklerozes centru Stradiņa slimnīcā un Baltijā pirmo multiplās sklerozes pacientu biedrību.
  • Starptautiskās Multiplās sklerozes zinātniski konsultatīvās padomes loceklis.
  • Ir četri bērni – divas pieaugušas meitas un divi dēli skolas vecumā.
  • Mīļākā grāmata – Ērika Marijas Remarka Trīs draugi.
  • Iedvesmo glezniecība. Īpaši patīk Kurta Fridrihsona, Daces Lielās un Rituma Ivanova gleznas.
  • Mīl ceļot. Vistālākais un viens no skaistākajiem ceļojumiem bijis uz Franču Polinēziju, uz kurieni lidots 36 stundas.
  • Citi hobiji – burāšana, orientēšanās sports, slēpošana.

– Kā jutāties, saņemot Triju Zvaigžņu ordeni?

– Priecājos, ka mana profesionālā darbība ir novērtēta ar visaugstāko valsts apbalvojumu. Tas ir gan liels gods, gan daļēji papildu saistības. Esmu pateicīgs Rīgas Stradiņa universitātes rektoram, profesoram Aigaram Pētersonam, kurš ierosināja izvērtēt manu kandidatūru šim apbalvojumam.

Tas man bija pārsteigums – neko tādu negaidīju. Taču uzskatu, ka laime nav iegūt un saņemt, bet gan dot un kalpot. Ārsts kalpo pacientam un viņa tuviniekiem, pretim saņemot gandarījumu, ka var palīdzēt, ja viņa zināšanas un prasmes to ļauj.

– Kādus principus cenšaties ievērot savā darbā?

– Lai dzīvē kaut ko sasniegtu, jāplāno laiks, jābūt uzņēmīgam un mērķtiecīgam, jāspēj pārvarēt grūtības. To esmu iemācījies no saviem vecākiem. Abi bija zinātņu doktori, tēvs – radiobiologs, bet māte – ārste, ginekoloģe Raunas slimnīcā, vēlāk Cēsu slimnīcas galvenā ārste. Viņu piemērs liecināja, cik liela nozīme ir izglītībai, ka tā dod iespēju īstenot savus mērķus un iegūt labu darbu.

Vecāki man jau agri iemācīja strādāt un būt apzinīgam, taču savu gribu neuzspieda. Lēmumu studēt medicīnu pieņēmu pats.

Interese par medicīnu man radās jau skolas gados. Lai labāk apgūtu ķīmiju, pēdējā vidusskolas gadā no Rīgas 1. vidusskolas pārgāju uz 2. vidusskolu. Vēlāk, jau būdams medicīnas students, strādāju ātrajā palīdzībā un operāciju zālē, lai iepazītu dažādas medicīnas šķautnes. Tagad varu atzīt – esmu laimīgs, jo neesmu savā izvēlē kļūdījies. Vienmēr priecājos, ja esmu pareizi noteicis diagnozi, ar savām zināšanām palīdzējis pacientam un viņš nāk man pretim smaidīgs.

Protams, mūsdienās liels atbalsts ir modernās tehnoloģijas. Tagad ārsts savos lēmumos ir vairāk pasargāts, jo bez viņa secinājumiem vēl ir attēlu diagnostikas slēdziens, kas apstiprina vai arī noliedz izvirzīto diagnozi.

– Tomēr bez neirologa āmuriņa joprojām nevarat iztikt!

– Jā, āmuriņš un adatiņa joprojām ir neaizstājami neirologa darba instrumenti. Kad pirms trīsdesmit pieciem gadiem sāku strādāt Limbažu slimnīcā…

– …Limbažos?

– Jā, kad pabeidzu Rīgas Medicīnas institūtu, mani nosūtīja darbā uz rajona slimnīcu. Ārstēju bērnus, veicu ķirurģiskas manipulācijas, šuvu brūces – tas man deva kolosālu pieredzi. Tādēļ uzskatu – ja valsts ir investējusi jaunajā ārstā, tad valstij ir tiesības norādīt, kurā vietā Latvijā pēc universitātes pabeigšanas viņa palīdzība ir visvairāk vajadzīga.

Manuprāt, nav pareizi, ja jaunais ārsts izmācās par budžeta līdzekļiem un tad dodas strādāt uz ārzemēm, lai nodokļus maksātu mītnes zemē.

Limbažu slimnīcā neirologa āmuriņš bija mans vienīgais instruments. Nebija ne datortomogrāfijas, ne magnētiskās rezonanses. Nācās iztikt ar Rīgas Medicīnas institūtā iegūtajām zināšanām neiroloģijā, vēl nelielo pieredzi un ārsta intuīciju. Priecājos, ka jau tolaik man izdevās izārstēt daudzus slimniekus.

Tomēr ir neiroloģiskas slimības, kas nav izārstējamas, bet tikai kontrolējamas, lai tās neprogresētu. Raugoties no šāda viedokļa, diagnostika ir dubultatbildīga. Nosakot diagnozi slimībai, kura nav ārstējama, jābūt pārliecībai, ka neesmu kļūdījies. Tagad Latvija pēc medicīnisko tehnoloģijas vienību skaita ir viena no bagātākajām valstīm Eiropas Savienībā, taču tas vēl neko nenozīmē. Ārstam jābūt ļoti zinošam, lai prastu interpretēt ar neiroradioloģisko izmeklējumu palīdzību iegūtos rezultātus.

– Vai jums pietiek laika, lai kārtīgi uzklausītu un izvaicātu slimniekus?

– Jāatzīst, ka agrāk birokrātijas slogs bija nedaudz mazāks un ārsts varēja veltīt vairāk uzmanības pacientam. Tagad palīgs ir pacientu izmeklējumu datubāzes, kas ļauj pietiekami ātri iepazīties ar iepriekšējo izmeklējumu rezultātiem. Kad sāku strādāt par ārstu, bija jo īpaši svarīgi ievākt no slimnieka visus iespējamos anamnēzes datus, jo nebija pašreiz pieejamo mūsdienīgo izmeklēšanas iespēju un iepriekš veikto izmeklējumu uzskaites sistēmas. Šodien svarīgi ir nosūtīt uz izmeklējumiem mērķtiecīgi, lai apstiprinātu vai noliegtu izvirzīto hipotēzi.

Pacients nezina, ko nozīmē viena vai otra neiroloģiskā diagnoze, tāpēc ārstam, izrakstot viņu no slimnīcas, jāatrod laiks, lai izskaidrotu, ko viņš var darīt, lai nenokļūtu slimnīcā atkārtoti. Turklāt nereti ar vienu sarunu nepietiek. Protams, katrs par savu slimību var daudz ko izlasīt internetā, taču ne vienmēr šī informācija ir pilnvērtīga un izmantojama konkrētajā situācijā.

Labs ārstēšanas rezultāts var būt tikai tad, ja ārsts spēj pārliecināt pacientu par nepieciešamību lietot izrakstītās zāles un turpmāk veikt nepieciešamos izmeklējumus. Ne vienmēr tas izdodas.

– Vai atceraties savus pacientus?

– Daudzi mani pacienti ir cienījamos gados un ar vairākām slimībām. Viņi dzīvo, pateicoties modernām ārstēšanas metodēm un medicīnas tehnoloģijām, kas ļauj pagarināt dzīves ilgumu. Nereti insults ir tikai viena no diagnozēm uz kādu citu slimību fona, un izveseļošanās periods līdz ar to ir ievērojami ilgāks.

Gadās, ka jābūt arī kā psihoterapeitam, uzklausot un morāli atbalstot ne tikai slimnieku, bet arī viņa tuviniekus. Atceros kādu kungu, kuram atklājām vēzi, taču pēc radinieku lūguma viņam to neteicām, un pacients nodzīvoja vēl daudzus gadus.

Ja cilvēks zina, ka viņam ir neārstējama slimība, psiholoģiski viņš bieži vien sabrūk.

Pārsvarā atmiņā palikuši gados jauni pacienti. Daži pie manis atnāk pēc laika, lai pateiktu, ka jūtas labi, – galvenokārt sievietes, kuras jaunībā slimojušas ar neiroloģiskām slimībām, kas rada invaliditāti, taču izveseļojušās un dzemdējušas veselus bērnus.

– Kā jūs komentētu bieži lietoto teicienu – visas slimības ir no nerviem?

– Daudzas kaites rodas tāpēc, ka cilvēks dzīvo nepārtrauktā spriedzē un viņam ir traucēts miegs – nogurums liek par sevi manīt. Pacientiem mēdzu stāstīt: mēs katru dienu datorā skatāmies jaunas e-pasta vēstules, lasām ziņas, un pēkšņi tas kādu dienu uzkaras.

Arī smadzenes, kas ir pārblīvētas ar informāciju, var vairs nespēt atsaukt atmiņā pašu svarīgāko, jo cilvēks ir nepārtrauktā pārslodzē. Datoram ir taustiņš delete, kuru uzspiežot var lieko izdzēst. Arī mums, cilvēkiem, vajadzētu padomāt, kā sev palīdzēt. Piemēram, mēģināt rast miera un klusuma brīžus. Jo mazāk stresa, jo mazāk cietīs nervu šūnas.

– Lasīju, ka smadzeņu infarktu skaits 2018. gadā, salīdzinot ar iepriekšējo, ir samazinājies par astoņiem procentiem. Tomēr cilvēki no insulta mirst – turklāt, salīdzinot ar citām Eiropas Savienības valstīm, Latvijā ir augstāka to pacientu mirstība, kuri ar insultu nokļuvuši slimnīcā. Daudzi neatveseļojas…

– Lai vairāk samazinātu augstos priekšlaicīgas mirstības rādītājus Latvijā, nepieciešams palielināt insulta profilakses efektivitāti.  Un vēl – bieži vien novēlota palīdzības saņemšana ir saistīta ar cilvēku attieksmi pret savu veselību.

Cilvēki baidās, ka ātrās palīdzības izsaukumu atzīs par nepamatotu, bet vēlāk ne vienmēr vairs var palīdzēt.

Insulta gadījumā svarīgas ir pirmās četrarpus stundas – jo ātrāk asinsvads tiks atbrīvots no tromba, jo ārstēšanas rezultāts būs labāks. Šajā situācijā jārīkojas ļoti operatīvi, jo minūtes laikā iet bojā 1,9 miljoni neironu. Arī citu neiroloģisku slimību gadījumā svarīgi laikus saņemt palīdzību. Diemžēl daudzi nenovērtē savus veselības traucējumus un cer, ka tie pāries. Lai laikus atklātu un mazinātu riskus, liela nozīme ir labai pacienta sadarbībai ar savu ģimenes ārstu.

– Kādi ir bijuši jūsu lielākie profesionālie izaicinājumi?

– Sastopoties ar gados jauniem multiplās sklerozes pacientiem, deviņdesmitajos gados sāku sadarbību ar Vācijas Multiplās sklerozes pacientu biedrību un, pateicoties Mariellas fon Klenkas kundzes atbalstam, Latvijā izveidoju Baltijas valstīs pirmo multiplās sklerozes izpētes grupu, ar kuras palīdzību radījām iespēju arī šeit diagnosticēt un ārstēt šo slimību.  Piesaistījām Eiropas Savienības līdzekļus pacientu atbalsta grupu veidošanai Latvijā.

Esmu daudz darījis, lai uzlabotu arī insulta ārstēšanu Latvijā. Pirmo insulta vienību Gaiļezera slimnīcā izveidoja mana skolotāja profesore Ģertrūde Eniņa.

Taču, lai 2009. gadā radītu insulta vienību Stradiņa slimnīcā, man vajadzēja astoņus gadus pārliecināt slimnīcas valdi, ka tā insulta slimniekiem varēs palīdzēt vislabāk.

Pašlaik Stradiņa slimnīcas Neiroloģijas klīnikā ir lielākā insulta vienība Latvijā – ar desmit gultām, tur ārstē pacientus ar akūtiem asinsrites traucējumiem galvas smadzenēs. Komandas darbā iesaistīti ne tikai neirologi, bet arī invazīvie neiroradiologi, rehabilitologi, kardiologi un citu specialitāšu ārsti. Izrakstoties no stacionāra pēc trombolīzes un trombektomijas, bez nopietnām invaliditātes pazīmēm sabiedrībā atgriežas vairāk nekā sešdesmit procenti pacientu. Ņemot vērā, ka insults ir visvairāk invalidizējošā saslimšana, tas ir ļoti labs rādītājs.

Esmu arī Latvijas insulta vienībās izveidojis insulta reģistru, kas palīdz apzināt problēmas aktualitāti, izvērtēt insulta iemeslus, ārstēšanas efektivitāti un profilakses izvēli… Reģistra dati ļauj objektīvi izvērtēt un salīdzināt mūsu klīnikas un citu Eiropas klīniku ārstēšanas rezultātus.

– Un kā?

– Pērn mūsu klīnikas rādītāji tika novērtēti starptautiskā projektā, kurā bija iesaistītas vairāk nekā 1500 insulta vienības, un ieguvām visaugstāko novērtējumu – dimanta statusu.

Diemžēl pašlaik ārstēšanas iespējas dažādās Latvijas ārstniecības iestādēs atšķiras, lai gan visās astoņās insulta vienībās tām vajadzētu būt vienlīdz labām. Vienīgās vietas, kur pieejama invazīvo neiroradiologu veikta trombu izņemšana no galvas smadzeņu artērijām, ir abas universitātes slimnīcas – Stradiņi un Austrumu slimnīca.

– Kopā ar dzīvesbiedri asociēto profesori Zandu Priedi pirmie Latvijā izveidojāt insulta profilakses kabinetu to pacientu agrīnai diagnostikai, kam ir risks saslimt ar insultu.

– Un priecājos, ka tagad šādi kabineti veidojas arī citās slimnīcās un medicīnas iestādēs. Piemēram, tāds ir Medicīnas centrā ARS, tiesa – par maksu. Tur un pie mums, Stradiņos, ir iespējams uzzināt par saviem insulta riska faktoriem, pārbaudīt asinsvadu stāvokli un saņemt precīzas norādes par tālāk nepieciešamo izmeklēšanu un profilaktisko ārstēšanu.

Ir jāzina un jākontrolē slimības riska faktori, jo cilvēks, kuru piemeklējis insults, jau iepriekš nav bijis īsti vesels.

– Kādam, jūsuprāt, jābūt labam ārstam?

– Augstu vērtēju inteliģenci. Šajā ziņā par etalonu vienmēr esmu uzskatījis profesoru Ilmāru Lazovski. Man palikusi atmiņā profesora cieņpilnā attieksme pret pacientiem un kolēģiem.

Par pieredzi un zināšanām neiroloģijā esmu īpaši pateicīgs profesoram Jurim Bērziņam, kā arī profesorei Ģertrūdei Eniņai, kas bija izcila daktere ar lielu pienesumu Latvijas neiroloģijas attīstībā, kā arī laba skolotāja, kura ar lielu degsmi rūpējās, lai jaunie neirologi kļūtu par zinošiem ārstiem. Priecājos, ka tagad savas zināšanas un pieredzi varu nodot jaunajiem ārstiem, vadot Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedru Rīgas Stradiņa universitātē, kā arī organizējot neirologiem izglītojošas konferences un seminārus.

– Jau vairāk nekā desmit gadus organizējat neirologu ziemas un vasaras skolas…

– Uzskatu, ka kolēģiem ir svarīgi pārrunāt aktuālas tēmas, dalīties pieredzē, apmainīties ar viedokļiem, uzzināt par jaunām ārstēšanas tehnoloģijām un metodēm. Ja katrs visu laiku strādā tikai savā kabinetā, bieži vien aizņemtības dēļ nemaz nezina, ar ko nodarbojas kolēģis.

Šos pasākumus pārsvarā organizēju neirologiem, taču bieži vien uzaicinu arī citu specialitāšu ārstus.

Medicīnā nepieciešama multidisciplināra pieeja – nepietiek ar zināšanām tikai vienā jomā.

– Vai šo gadu jau esat saplānojis?

– Jā, savu laiku plānoju ilgtermiņā. Bieži organizēju arī citus izglītojošus pasākumus ar ārzemju kolēģu piedalīšanos, un labi lektori jāuzaicina laikus. Tas pats attiecas arī uz mācību procesu un jaunu ārstu piesaisti darbā Neiroloģijas klīnikā. Pašlaik plānoju Baltijas valstu konferenci par multiplo sklerozi un autoimūnām slimībām, kura notiks 2021. gada pavasarī Rīgā. Man ir svarīgi, lai konferences būtu aktuālas, zinātniskas un visiem interesantas. Ja kaut ko daru, cenšos to paveikt kvalitatīvi.

– Kā atpūšaties, lai paspētu tik daudz padarīt?

– Lai ārsts neizdegtu un pats neslimotu, jābūt labā fiziskā formā. Kopš agras jaunības sportoju – tas attīsta gribasspēku un vairo mērķtiecību. Jau kopš skolas gadiem nodarbojos ar orientēšanos, un man patīk, ka ar šo sporta veidu var nodarboties visus divpadsmit gada mēnešus.

Mani saista vaļasprieki, kuros jāpārvar grūtības, – tie rada enerģiju. Agrāk aizrāvos ar kalnos kāpšanu Pamirā, Tjanšanā, Kopetdagā – citur padomju laikos nebija iespējams nokļūt.

Kalni ļauj pārbaudīt sevi un komandas biedrus.

Pēdējā laikā kalnos kāpšanu esmu nomainījis pret burāšanu. Arī tas ir liels izaicinājums, jo iepriekš nekad nevar droši zināt, cik stiprs būs vējš. Mēs ar sievu esam beiguši burāšanas kapteiņu kursus, bet, tā kā mums nav tik liela pieredze, lai burātu divatā, uzaicinām savā komandā citus lietpratējus.

 Ļoti novērtēju ar ģimeni kopā pavadīto laiku sportojot un ceļojot, kas sniedz daudz pozitīvu emociju. Lai varētu kopīgi atpūsties, savu dienaskārtību esmu dzelžaini saplānojis pa minūtei. Protams, darbs bieži vien paņem vairāk stundas, nekā tas grafikā paredzēts. Arī atvaļinājumā ne vienmēr izdodas atslēgties pilnībā, taču iespēju robežās cenšos darīt to, kas nav saistīts ar medicīnu.

Aizraujos arī ar fotografēšanu, kas iemāca būt pacietīgam, sagaidīt īsto mirkli, lai nospiestu slēdzi – piemēram, brīdī, kad saule noriet jūrā. Tā kā diezgan daudz ceļoju, pārsvarā fotografēju dabas ainavas. Taču – jo vairāk ceļojumos piedzīvoju dažādus pārbaudījumus, jo vairāk saprotu, cik labi ir atgriezties mājās. Man ir bijis daudz piedāvājumu strādāt ārzemju klīnikās, taču vēlos būt noderīgs Latvijai.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs