Kā un kāpēc plīst krusteniskās saites

Celis ir viena no visvairāk noslogotajām locītavām cilvēka ķermenī. Pat tik vienkāršas aktivitātes laikā kā skrējiens ceļa locītavai jānotur trīs reizes lielāks svars par paša skrējēja svaru. Gan skrienot, gan veicot straujas virzienmaiņas, saites un muskuļi apvienojas komandas darbā, jo tikai tā var nodrošināt, ka augšstilbs stabili turas virs apakšstilba.

Priekšējā krusteniskā saite ir daļa no ceļa locītavas, kas ir patiesi sarežģīts komplekss. Priekšējās krusteniskās saites uzdevums ir noturēt apakšstilbu, lai tas neslīd uz priekšu attiecībā pret augšstilbu, un kontrolēt celi rotācijas kustību laikā.

Viens no plīsuma draudiem – zema fiziskā sagatavotība

Krustenisko saišu traumas var iedalīt divās grupās – gūtas fiziska kontakta vai bezkontakta ceļā.

Citi lasa

Santa.lv

Padomi

Ko labu veselībai dod hurma, un kam ar tās ēšanu jāuzmanās?

Aiva Kanepone

Kino

Juris Žagars: Milzīgā māja, ko gadiem esmu būvējis, palikusi tukša

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Pētījumi rāda, ka 70% traumu ir bezkontakta. 

Tātad pie traumas gūšanas nevienu vainot nevaram. Parasti tas notiek zemas fiziskās sagatavotības vai nepietiekamas tehniskās sagatavotības dēļ. Saites visbiežāk pārplīst lielā ātrumā, mainot kustības virzienu vai pēkšņi strauji apstājoties ar nepietiekami saliektu celi. Slēpošanā šis mehānisms ir  kritiens uz aizmuguri, kad celis maksimāli saliecas. Šādi krītot, nedrīkst ļaut ceļiem saiet kopā vai vienam celim  iegāzties uz iekšpusi. Tā ir viena no pirmajām tehniskajām niansēm, ko iemāca slēpotājiem, bet nereti trauma tiek gūta tieši šādi. 

Savukārt kontakta ceļā iegūtās traumas ir saistītas ar inventāru vai kontaktu ar pretinieku. Piemēram, slēpojot pēc kritiena neatāķējas slēpe, kā rezultātā celī notiek rotācijas kustība un tiek gūta ceļa trauma vai pat  krustenisko saišu plīsums. Sporta spēlēs raksturīgi gūt traumas kontaktā ar pretinieku. Uzskatāms piemērs ir futbols, kur pretinieks, cenšoties atņemt bumbu, iešļūc savam oponentam kājās.

Saites plīsušas. Vai tik tiešām uz pusēm?

Plīstot priekšējai krusteniskajai saitei, tā patiešām pārplīst tā, ka fizioterapeits vai ortopēds viegli var izbīdīt apakšstilbu uz priekšu. Lai traumu apstiprinātu, tiek veikta magnētiskā rezonanse. Diemžēl, plīstot krusteniskajai saitei, bieži vien komplektā nāk vēl kāda skāde, visbiežāk – meniska vai mediālās sānu saites trauma, kā arī locītavas virsmas skrimšļa bojājums. Turklāt gandrīz visos gadījumos traumas rezultātā rodas impresijas lūzums – bukte kaulā, kurai pa virsu esošais skrimslis ir vesels, bet zem tā ir tukšums. Pēc traumas pārāk ātri uzsākot skriešanu vai lēkšanu, var sabojāt skrimsli un satraumēt celi vēl vairāk, tāpēc rehabilitācija jāveic pie zinošiem speciālistiem, un tā ir nepieciešama visos gadījumos.

Rehabilitācija pēc traumas – tas ir nopietni

Krustenisko saišu plīsums uzreiz nenozīmē operāciju, taču visos gadījumos nepieciešama rehabilitācija. Lēmums par operāciju ir jāpieņem kopā ar ortopēdu. Pārdomāti jāapsver, kādas ir cilvēka vajadzības, un jārod piemērotākais risinājums, ņemot vērā dzīvesveidu. Ja krusteniskās saites pārrāvis jauns sportists, kurš spēlē basketbolu, operācija – obligāta, jo sporta veida specifika prasa, lai visas ceļa struktūras funkcionētu pilnīgi. Savukārt, ja traumu guvusi biroja darbiniece, kura vienreiz gadā brauc slēpot un vasarā minas ar velosipēdu, labāks risinājums ir rehabilitācija un fiziskās sagatavotības treniņi pirms braukšanas uz kalniem.

Operāciju var veikt pat vairākus mēnešus pēc traumas.

Turklāt operācijas iznākums vienmēr būs labāks, ja pacients pirms tās būs trenējies un veicis rehabilitāciju.

Abos gadījumos pēc priekšējās krusteniskās saites plīsuma rehabilitācija rit 9–12 mēnešus, ar noteikumu, ka pacients trenējas vismaz divas reizes nedēļā. Ar treniņu šajā gadījumā domāts pamatīgs darbs, kur halturēšana nav pieļaujama. Ārstēšanās programma ietver strukturētu, pieaugošu fizisku slodzi, kuras rezultātā pacients uztrenē muskuļu spēku un izturību, lai tie nodrošinātu ceļa locītavas stabilitāti. Pēc rehabilitācijas un pirms skriešanas vai citas fiziskas aktivitātes atsākšanas ir jāveic tests, lai noteiktu pacienta gatavību paredzētajai slodzei.

Trauma sadziedēta. Vai būs kā agrāk?

Labā ziņa: ja būs apzinīgi un pareizi veikts rehabilitācijas process, ir iespējams atgriezties iepriekšējā sportiskajā līmenī. Pētījumu rezultāti rāda, ka apmēram 94% profesionālo atlētu atgriežas iepriekšējā sportiskajā līmenī, savukārt amatieru vidū pozitīvie dati ir skopāki – ap 70% sportistu atgriežas tikpat stipri, kā bija pirms traumas. Atšķirība rezultātos ir skaidrojama ar to, ka profesionāļu rehabilitācijas programmu veido un vada ļoti zinoši, pieredzējuši speciālisti, turklāt atlēta darbs ir trenēties diendienā. Savukārt amatieriem jāveic rehabilitācija par saviem līdzekļiem un jāturpina iet uz darbu.

Nevar noliegt, ka iespējas atgriezties iepriekšējā sportiskajā līmenī daļēji ir atkarīgas no pacienta finansiālajām iespējām.

Taču galvenokārt no tā, cik zinoši speciālisti vada pacienta rehabilitācijas procesu, un no katra paša apņēmības un motivācijas strādāt. Vai pēc traumas sadziedēšanas celis liks par sevi manīt? Diemžēl skaidri pateikt nē nevar. Tas ir atkarīgs no ārstēšanas programmas kvalitātes un no tā, vai cilvēks arī pēc rehabilitācijas beigām turpinās līdzīgus treniņus, uzturot un trenējot vispārējo fizisko sagatavotību.  

Saitēm patīk sabalansēta slodze

No traumu gūšanas nav pasargāts neviens, un krustenisko saišu plīsums nav izņēmums. Diemžēl nav skaidru indikatoru, kas signalizētu: hei, tev saites briesmās, dari kaut ko lietas labā! Riska grupā ir tie, kam piemīt locītavu hipermobilitāte, piemēram, ja cilvēks spēj pārmēru iztaisnot kāju ceļa locītavā uz aizmuguri. Ja pietupstoties vai palecoties ceļi iet uz iekšpusi, tas arī norāda, ka pastāv augstāks risks traumēt ceļus. Pats pamats veseliem ceļiem un stiprām saitēm ir laba vispārējā fiziskā sagatavotība.

Tas, ka cilvēks spēlē basketbolu trīs reizes nedēļā, nenozīmē, ka viņš ir gatavs šai slodzei.

Ir jāveic dažādi vingrinājumi ar svariem, jānostiprina saites un muskulatūra, stāvot uz līdzsvara virsmas, jāiemācās tehniski pareizi piezemēties pēc lēciena. Sportistam ir jābūt vispusīgam un fiziski spēcīgam. Ikvienam fiziski aktīvam cilvēkam ir ieteicams pārbaudīt savas spējas speciālos testos, kas ir paredzēti gan tiem, kas vēlas būt droši, ka nav traumu gūšanas riska grupā, gan traumas guvējiem rehabilitācijas beigu fāzē, lai pārliecinātos par savu gatavību atgriezties sportiskajās aktivitātēs.

Taču pāri visam – zelta likums: pietiekams miegs, veselīgs uzturs un sabalansēta treniņu slodze samazinās jebkuru traumu risku, ieskaitot priekšējās krusteniskās saites plīsumu.