Rīga +9°C 
Bērnība kara ēnā
Turīgā un izsmalcinātā japāņu ģimenē Tokijā 1933. gada 18. februārī piedzima meitenīte, vārdā Joko. Viņas tēvs Eisuke Ono bija augsta ranga baņķieris, māte Isoko – aristokrātiskas dzimtas pēctece ar dziļu mīlestību pret klasisko mūziku. Joko jau agrā bērnībā mācīja klavierspēli, manieres un to, kā uzvesties pareizajā sabiedrībā. Viņa apmeklēja elitāru skolu, kur mācījās augstākās sabiedrības bērni.
No vienas puses – privilēģijas un labklājība, no otras – vecāku sakāpinātās gaidas. Taču pasaule, kurā Joko auga, sabruka. Idillisko bērnību satricināja Otrais pasaules karš. Joko spilgti atceras 1945. gada 9. martu, kad Tokiju postīja uzlidojumi, sprāga bumbas, bet viņa slima – drudzis tik augsts, ka nespēja pamest savu gultu. Kamēr māte un jaunākais brālis slēpās pagalmā izraktā bunkurā, 12 gadus vecā Joko palika istabā, bezpalīdzīgi skatīdamās pa logu uz debesīm, kas bija pārvērtušās par dūmu jūru.
Nākamajās dienās ģimene bija spiesta pamest pilsētu un doties uz laukiem pie svešiem zemniekiem, cerībā izbēgt no nāves. Tur viņus sagaidīja bads, kas izdzēsa pēdējo bērnības drošības sajūtu. No lepnas aristokrātu dzīves Tokijā nepalika nekas – Joko devās mainīt ģimenes dārglietas pret rīsiem un dārzeņiem, meklēja ēdamo mežā.
