Saņem dāvanā personalizētu rokraksta analīzi! 
Rīga -9°C 
«Pirmais rietumvalstu prezidents, kas apmeklēja Latviju valsts vizītē, bija Francijas Republikas prezidents Fransuā Miterāns un Daniela Miterānes kundze. Vienas dienas valsts vizītē Miterāns ieradās 1992. gada 15. maijā. Mūsu valstī vēl atradās svešas zemes karaspēks. Prezidents Rīgā ieradās ar kādas stundas novēlošanos. Vēlāk uzzinājām, ka, esot Viļņā, viņš saņēmis ziņu par nāves gadījumu savā ģimenē. Pats Miterāns arī bija smagi slims, bet tobrīd mēs to nezinājām.
Lidostā notika svinīgā sagaidīšanas ceremonija. Francijas prezidentu un viņa delegāciju sagaidīja mūsu valsts tobrīd augstākā amatpersona – Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs un Lidija Gorbunovas kundze, Latvijas oficiālā delegācija, mūsu vēstniece Francijā Aina Nagobads-Ābola. Sarkanais paklājs, Goda sardze, Francijas Republikas un Latvijas Republikas himnas un viss pārējais, kas piederas tik augsta līmeņa vizītes protokolam.»
«1992. gads bija karalisko valsts vizīšu gads. Pirmā Latvijā viesojās Viņas Majestāte Dānijas karaliene Margrēte II un Viņa Augstība princis konsorts Henriks. Karaliskais protokols prasa ievērot karalisko etiķeti. Nekādas atkāpes no tā un spontāna rīcība monarha klātbūtnē ir nepieļaujama, bet Dānijas karalienes oficiālajā tikšanās Augstākajā padomē notika neiedomājamais.
Mūsu Ministru prezidents Ivars Godmanis enerģiski mēģināja noskūpstīt karalienes roku, un viņa tikpat enerģiski to izrāva no Godmaņa stingrā tvēriena. Tajā brīdī jutos šausmīgi…
Būdama pārliecināta, ka mūsu amatpersonas zina, ka tā nedrīkst darīt, jo tas ir karaliskā protokola pārkāpums, nebiju pieteikusi, ka tāds žests ir nepieļaujams. Turpmāk pirms karaliskajām vizītēm protokola darbinieces pat vairākas reizes visiem atgādinājām, ka karaliskajām personām roku skūpstīt un viņas apskaut nedrīkst.
Protokolā ļoti svarīgi ievērot prioritāti un hierarhiju. Katrai vizītei atbilstoši tās kategorijai ir izstrādāta vizītes programma, kurā viss līdz sīkākajai detaļai un niansei ir saskaņots ar otras puses protokolu. Dānijas protokols vizītes sagatavošanas laikā pieteica, ka oficiālo vakariņu laikā uz galda jābūt zvaniņam, ar ko pieteikt uzrunu un apsveikumu. Karaliene Margrēte II ienīstot, ja tas tiek darīts, piesitot pie glāzes ar nazi. Kopš tās reizes valsts vakariņu (dineju) reizēs zvaniņš neiztrūkstoši atradās uz galvenā mielasta galda.»
«Prinča Čārlza man personīgi dāvināts viņa foto ar autogrāfu, 1995. gada novembrī Velsas princim Rīgā atverot Apvienotās Karalistes vēstniecību. Vienā brīdī viņš paaicināja mani atsevišķā zālē, aizvēra durvis, pateicās par skaisti sagatavoto vizīti un tās nevainojamo norisi. Sacīja, ka ir saviļņots, un pasniedza man savu portretu. Biju samulsusi no tādas prinča atzinības. Pēc ziedu nolikšanas pie Brīvības pieminekļa, kur bija sapulcējušies simtiem cilvēku, mūsu prezidenta Gunta Ulmaņa aicināts, princis devās pastaigā pa Vecrīgu. Kad bijām Līvu laukumā, pie prinča pieskrēja viens viņa padomnieks un iečukstēja kaut ko ausī.
Čārlzs saskuma, bija redzams, ka pārdzīvo. Tā bija ziņa, ka tobrīd Londonā princese Diāna televīzijā sniedz interviju par viņu.»
«Foto ar pāvestu Jāni Pāvilu II man ir pats mīļākais. Es gatavoju un vadīju viņa pastorālo vizīti Latvijā 1993. gada septembrī. Tas Latvijai un visiem mūsu ļaudīm bija vēsturisks notikums. Vizītes gatavošana, ļoti atbildīgs komandas darbs, ilga gada garumā. Uzzinājām, ka gaidāmajai vizītei gatavojas arī pats Jānis Pāvils II, apgūstot latviešu valodu.
Kad pāvests 8. septembrī, sākot savu trīs dienu vizīti, Rīgas lidostā izkāpa no lidmašīnas, viņš skūpstīja Latvijas zemi un latviešu valodā teica: «Pirmais, ko izjūtu, ierodoties jūsu tēvijā, ir pateicība Dievam par man piešķirto dāvanu – iespēju noskūpstīt Latvijas zemi un tikties ar tās cildeno tautu.»
Mani viņš uzrunāja ar vārdiem: «Esiet sveicināta, mana vēstniece!» Es tikko biju saņēmusi Vatikāna piekrišanu iecelt mani par Latvijas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieci Vatikānā, un pāvests jau uzrunāja mani šādā vārdā. Acīs sariesās asaras. Es biju pirmā Latvijas vēstniece Vatikānā pēc neatkarības atgūšanas un pirmā vēstniece vispār, jo pirms Otrā pasaules kara mazajām valstīm nebija vēstnieki, bet bija sūtņi. Vienlaikus biju gan vēstniece Vatikānā, gan vadīju Valsts protokolu. Rezidēju Rīgā, braucu uz Vatikānu. Man bija laime daudzkārt tikties ar Svēto Tēvu. Reiz vienas nedēļas laikā tas notika pat trīs reizes. Pieci gadi Vatikānā man bija dvēseles laiks.
Milzīgs gods bija par savu vēstnieces darbu saņemt ļoti augstu pāvesta apbalvojumu – Svētā Gregora Lielā Lielo Krustu (Grand-Croix de l`Ordre de Saint-Gregoire le Grand). Uzskatu, ka ar šo augsto apbalvojumu tika parādīta cieņa un gods visiem Latvijas kristiešiem un Latvijas tautai. Pāvests ļoti mīlēja Latviju. Vienmēr teica: «Manai mīļajai Latvijai.»»
Neaizmirstamas personības
«Man bija ļoti sirsnīgas attiecības arī ar Čehijas Republikas prezidentu Vāclavu Havelu, vienu no pasaules lielākajām personībām. Kā Latvijas ārkārtējā un pilvarotā vēstniece akreditējos Prāgā 1997. gada 10. decembrī. Pirms tam biju jau tikusies ar Havelu – izcilu, gaišu un harizmātisku augstas morāles un ētikas personību, kā Valsts protokola vadītāja gatavojot mūsu prezidenta Gunta Ulmaņa darba vizīti Čehijā 1994. gadā. Esmu tiešām laimīga, ka man bija iespēja strādāt ar atjaunotās Latvijas pirmo prezidentu no viņa ievēlēšanas līdz viņa prezidentūras pilnvaru beigām. Viņš bija protokolārs un ļoti precīzs prezidents. Pirms lieliem pasākumiem un vizītēm vienmēr visu izrunājām.
Siltas atmiņas man palikušas par ļoti inteliģento un cilvēciski jauko Ainu Ulmanes kundzi. Atceros viņas teicienu: «Kad esmu ārzemēs, es esmu Latvija.»
Ulmaņu pāra uzvedība visās situācijās bija vienkārši perfekta, un es no viņiem daudz guvu.
Latvijas prezidenta valsts vizītē Čehijā oficiālo vakariņu laikā pie prezidenta Vāclava Havela bija atraisītas, brīnišķīgas, siltas sarunas, un Ulmaņa kungs vienā brīdī teica: «Tā gribas uzdziedāt…» Havels atbildēja: «Varētu, bet protokols mūs nesapratīs…»
Pildot vēstnieces pienākumus, man bija gods pasniegt Vāclavam Havelam Latvijas valsts augstāko apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni. Prezidents bija ļoti aizkustināts. Pēc tam vienmēr, kad tikās ar Latvijas pārstāvjiem, viņa uzvalka atlokā bija šī ordeņa miniatūrnozīme.
Mīļš man bija Lietuvas prezidents Aļģirds Brazausks, ļoti vienkāršs un cilvēciski sirsnīgs. Kad satikāmies, vienmēr apjautājās, kā man iet, kā klājas manai ģimenei.
Viņš ļoti atšķīrās no Igaunijas prezidenta Lennarta Meri, kurš man likās augstprātīgs, bet vēl nepatīkamāka bija viņa neprecizitāte.
Meri atļāvās kavēt uz tikšanos pa pusotrai stundai, kā tas notika kādā triju Baltijas valstu prezidentu tikšanās laikā. Ulmanis un Brazausks viņu gaidīja, un brīdī, kad Meri pēc pusotras stundas beidzot ieradās, Ulmanis, lai ar viņu nebūtu jāsasveicinās, iegāja tualetē… Meri atļāvās būt neprecīzs pat valsts vizītē Zviedrijā. Nokavēja stundu, lidostā viņu gaidīja karaliskās ģimenes locekļi, un Meri atvainošanās vietā pateica, ka Tallinā bijuši nelabvēlīgi lidojuma apstākļi. Zviedri noskaidroja. Tā izrādījās nepatiesība.
Rīga kļuva par pasaules centru 1994. gada 6. jūlijā, kad Latvijā oficiālā darba vizītē ieradās ASV prezidents Viljams Džefersons Klintons un Hilarija Klintones kundze. Uz tikšanos Rīgā ieradās arī Lennarts Meri un Aļģirds Brazausks. Latvijas protokolam bija darba pilnas rokas, jo vizītē bija iesaistīti četru valstu Protokola dienesti. Klintonu pavadīja 800 cilvēku, 300 drošības vīru un žurnālistu. Amerikāņi ieveda piecus kadiljaka limuzīnus un prezidenta Klintona mašīnu kortežam rūpīgi izraudzījās visaugstākās klases automašīnu vadītājus. Šo profesionāļu vidū bija arī mans dēls Jānis Odiņš.
Gatavojot vizīti, Baltā nama pārstāvis Kērks Hanlins man iejautājās par manu algu.
Atzina, ka tas nav pieklājīgs jautājums, bet tomēr… Mana mēnešalga bija ap simts dolāriem.
Pateicu. Brīdi padomājis, mans kolēģis teica, ka tādam profesionālim kā man stundā saņemt simts dolāru esot ļoti mērena samaksa. «Nē! Nē! Mēnesī!» iesaucos. Viņš zaudēja valodu…
Sagaidot Klintonu, viņam izkāpjot no lidmašīnas, Latvijas vēstniekam ASV Intam Siliņam pēc protokola bija jāpasaka prezidentam, kas es esmu, bet Siliņš aizkavējās. Klintons stāvēja manā priekšā, un es pati viņam teicu, kas esmu, uz ko viņš, cieši satverot manu roku un ilgi turot to savējā, ar smaidu atbildēja: «I know who you are!» (Es zinu, kas jūs esat). Milzīgs pārsteigums, un bija patīkami.»
Traki gadījumi
«Bijuši arī traki gadījumi. 1991. gada septembrī ar Latvijas atzīšanas aktu, ko iesniedza mūsu ārlietu ministram Jānim Jurkānam, brauca Japānas oficiālā delegācija. Es gatavoju šo vizīti. Tās programmā viss pēc protokola tika saskaņots ar otru pusi un apstiprināts. Programma paredzēja japāņu tikšanos ar valsts vadītāju, Augstākās padomes priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu. Pirms vizītes japāņi kādā intervijā toreizējā Ļeņingradā bija izteikuši šaubas par Latvijas spējām nosargāt neatkarību, jo te iekšā vēl ir padomju karaspēks. Ārlietu ministra vietniece Sandra Kalniete pateica, ka par tādu izteikumu japāņi uz pieņemšanu pie Gorbunova netiks, un man viņiem tas bija jāpaziņo. Japāņiem ļoti svarīgs ir stāvoklis sabiedrībā, reputācija, gods, un zaudēt reputāciju viņiem ir visīstākā katastrofa. Japāņi noklausījās atteikumu, stāvēja un smaidīja. Pie sevis nodomāju – re, cik labi!… Nekas nebūs.
Nekas arī nebija līdz vizītes pēdējai dienai, kad japāņiem ieplānota tikšanās ar ministru prezidentu Ivaru Godmani, bet tobrīd viņa nebija valstī, un delegāciju pieņēma viņa vietnieks Ilmārs Bišers. Protokolā vienmēr tiek atrunāta valoda, kādā notiks tikšanās, un pēc japāņu ierosinājuma tā bija krievu valoda, jo visa delegācija to labi pārzinot. Bišera kungs laipni apsveicinājās krieviski, un tad japāņu delegācijas vadītājs pagriezās pret mani un angliski jautāja: «Kādā valodā viņš runā? Mēs nesaprotam šādu valodu. Mums tā nav pieņemama.» Pēc šiem vārdiem visi pagriezās uz promiešanu. Teicu: «Piedodiet, noticis pārpratums! Mēs lietosim latviešu-angļu valodu. Man nav problēmu ar konsekutīvu tulkošanu.» Tā mēs tikām ārā no nepatīkamas situācijas, bet Latvija emociju iespaidā izteikta rīkojuma dēļ nodemonstrēja neizpratni attiecībās ar lielvalsti.
Otrs nepatīkams gadījums bija ar Moši Arensu, Izraēlas aizsardzības ministru, kad viņš 1992. gadā ieradās vizītē. Moše Arenss bija dzimis Kauņā, gadu pēc viņa dzimšanas ģimene pārcēlusies uz Latviju un 1939. gadā emigrējusi uz ASV. Visas vizītes laikā katrā tikšanās reizē viņš atgādināja, ka latvieši bijuši ebreju šāvēji. Izsakot šos pārmetumus Augstākās padomes Ārlietu komisijā, tās priekšsēdētāja vietnieks Jānis Krūmiņš asi iebilda, kas Arensu pamatīgi sadusmoja, un viņš piecēlās, lai ietu prom. Sapratu, ka līdz ar to, tikko sākusies vizīte būs beigusies.
Situāciju glāba inteliģentais un elegantais Georgs Andrejevs.
Liekot lietā savas izcilās diplomāta spējas, viņš runāja par mūsu tautu senajām un ciešajām saitēm Latvijā un abu piedzīvotajām ciešanām. Spriedze mazinājās, sākās sarunas. Nākošajā dienā lidojām uz Daugavpili, kur Arenss vēlējās apmeklēt ebreju memoriālu, un tur viņš atkal runāja par latviešu nodarījumiem holokaustā. Tas bija nepatīkami, bet sāpes tādā vietā ir klātesošas. Arī manī ir kāda lāse šīs tautas asiņu, ko esmu mantojusi no savas vecmāmiņas, tēva mātes. Viņa bija poliete, kuras senčos bija arī krievi un žīdi (tieši tā viņa teica). Biju pārsteigta, kad vēlāk pateicībā par šo vizīti no Mošes Arensa saņēmu privātu sūtījumu. Tajā bija dāvana man – iespaidīga, ļoti skaista apzeltīta sudraba broša.
Viens pārgalvīgs un pilnīgi neprotokolārs gājiens ir arī uz manas sirdsapziņas. Tas notika mana darba pašā sākumā. Nebiju vēl Protokola nodaļas vadītāja, tikai darbiniece. Notika pirmā Indijas vēstnieka Latvijā Puškara Džohari akreditācija. Man ļoti patīk Indija, esmu tur bijusi, un man viss likās aizraujošs. Gatavojot Indijas vēstnieka akreditācijas vizīti, tikos ar viņu, runājām, un vēstnieks informēja, ka, iesniedzot akreditācijas vēstuli Anatolijam Gorbunovam, būšot tērpies indiešu nacionālajā tērpā. Teicu, ka arī man ir indiešu tērps sari un man tas ļoti patīk. Vēstnieks ierosināja, lai es to uzvelku, kad pavadīšu viņu uz akreditāciju. Konsultējos ar Protokola nodaļas vadītāju Ludmilu Bulīginu, un viņa sacīja, ka šādā tērpā varu pavadīt vēstnieku līdz Augstākās padomes Baltās zāles, kur notiks akreditācijas ceremonija, durvīm. Taču notika tā, ka vēstnieks aicināja mani līdzi arī Baltajā zālē.
Vēstnieks pēc stādīšanas priekšā Gorbunova kungam teica runu, iesniedza akreditācijas vēstuli, un tad Gorbunova kungs lūdza iepazīstināt ar vēstnieka kundzi, tas ir – mani… Priekšsēdētājs nebija mani atpazinis.
Sapratu, ka esmu iekūlusies pamatīgās nepatikšanās un, visticamāk, zaudēšu darbu.
Viss beidzās labi. Tiku cauri sveikā, bet nekad vairs tādu brīvdomību un etiķetes pārkāpumu neatļāvos.
Mans ģērbšanās stils vienmēr bijis nemainīgs – melnā klasika, papildināta ar baltu blūzi, pērļu virteni ap kaklu, kādu piespraudi pie žaketes. Manus tērpus – vairākus kostīmus un garo tērpu, kuros jutos lieliski, darināja modes dizainere Asnāte Smeltere. Mana tēla nianse bija smaržas Amarige. Reiz šajos laikos es veikalā par tām pajautāju, un jauna pārdevēja sarauca degunu: «Nu, kur tādas naftalīna smaržas!… Tādas jau sen neražo.» Tagad manas iecienītās ir angļu Creed, kuru pirmsākums ir 18. gadsimtā. Ja var ticēt anotācijai, tad šīs smaržas ir lietojusi ķeizariene Sisī.»
Visu apguvu pati
«Strādājot diplomātiskajā dienestā, man nebija mazvērtības kompleksu. Kad devos uz Spāniju, lai pārstāvētu Latviju kā ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece, man jautāja, kā es jūtos šajā amatā karaļvalstī. Atbildēju, ka brīnišķīgi. Karaliskā vide man neradīja problēmas. Pārzināju visu hierarhiju, zināju, kāda etiķete katrā vietā jāievēro, un jutos kā zivs ūdenī. Tajos brīžos manī ierunājās poļu asinis un pašapziņa. Zemapziņā varbūt apzinājos, ka nāku no poļu augstdzimušo kārtas, kurai piederēja mana tēva dzimta Pavloviči (Pawlowicz). Arhīvos Polijā esmu jau atradusi dzimtas ģerboni. «Ti, dočka, pomņi, mi – grafskovo roda!» teica vecmāmiņa Anna, tēva māte. Viņa runāja poliski, rādīja man poļu Bībeli, kur bija ierakstīti dzimtas piederīgo dati. Šo Bībeli viņa lūdza dot viņai līdzi, aizejot aizsaulē. Es turpinu dzimtas koka izpētni.
Es diemžēl poliski nerunāju, lai gan saprotu. Mana tēta gandrīz pēdējie vārdi bija: «Meit, iemācieties kāds mūsu valodu!…»
Kad manam dēlam Jānim piedzima dēliņš un tika nosaukts par Janeku, tētis bija priecīgs. «Nu vismaz ģimenē ir kāds polis!» Mazdēls zina poļu valodu, mācījās Rīgas Itas Kozakevičas Poļu vidusskolā.
Par manām poļu saknēm zināja pāvests, arī Polijas prezidents Lehs Valensa. Vienmēr esmu apzinājusies, ka visur pārstāvu Latviju un ar savu stāju, uzvedību un zināšanām nesu savas valsts tēlu pasaulē. Diplomātijā sīkumu nav. Kad 1991. gadā mani pieņēma darbā Ārlietu ministrijā, mums nevienam nebija nekādu zināšanu par protokolu un etiķeti. Protokola nodaļā bijām trīs darbinieces, un pašām viss bija jāmācās. Ļoti daudz lasījām, mācījāmies no ārvalstu kolēģiem, kas pie mums atbrauca. Biju vizīšu protokola un etiķetes kursos Somijā. Zviedrijā mācījos no viņu protokola vadītājas Kerstinas Džonsones. Bijusī Mis Stokholma bija augsta līmeņa profesionāle. Ārkārtīgi gudra un šarmanta. Strādājot Protokolā, vairākkārt iznāca ar viņu satikties. Gan Zviedrijas karaļa Kārļa XVI Gustava vizītē Latvijā, gan pēc pāris gadiem prezidenta Gunta Ulmaņa vizītē Zviedrijā. Kerstina tad teica: «Zini, Aija, kad es pirmo reizi tevi ieraudzīju, sapratu – tas ir profesionālis!» Nu, kāds profesionālis es varēju būt, tikko sākusi strādāt Ārlietu ministrijā! (Smejas.)
Pirms karaliskajām vizītē Latvijā mani aizsūtīja darba praksē uz Bakingemas pili. Tā bija ļoti vērtīga pieredze un zināšanas, ko ieguvu citu valstu Protokolos.Te līdzdarbojas arī etiķetē pieņemtās normas, arī tās, par ko sabiedrībā publiski nerunā: par politiku, par veselības un privātajām problēmām, finansēm un atalgojumu, kā arī sensitīvām politiskām un reliģiskām tēmām.
Nekļūdīgas tēmas vienmēr ir kultūra, sports, māksla.
Spāniešiem nepatīk, ja kāds svešzemnieks sāk runāt par koridu. Viņi ir lepna tauta. Ne velti viņi mēdz sacīt: «Ja Dievs nebūtu Dievs, tad viņš būtu Spānijas karalis, un Francijas karalis būtu viņa pavārs.»
Spānieši ir ļoti viesmīlīgi, smaidīgi un pretimnākoši, bet tajā pat laikā – ļoti distancēti, taču es Spānijā jutos kā savējā starp savējiem. Piedzīvoju neaizmirstami skaistu procesiju, dodoties pie karaļa Huana Karlosa I uz akreditāciju. Mani veda zirgu vilktā karietē, gatavotā 17. gadsimtā. Biju ģērbusies garā kleitā, kājās kurpītes uz papēžiem, un, izkāpjot no karietes, sperot soļus pa tās stāvajām kāpnītēm, domāju – kaut tikai nepakluptu!…
Latvija Madridē vēstniekam īrēja apartamentus Gran Via ielā. Pa logu man pavērās skats uz karaļa pili, ielas pretējā namā dzīvoja karaļnamam pietuvinātā hercogiene Alba. Patīkamas un sirsnīgas bija pieņemšanas karaļa pilī. Karaliskais pāris vienmēr bija starp viesiem. Nekad viņos nemanīju pārākuma sajūtu vai augstprātību. Vispār no savas pieredzes, tiekoties ar Eiropas karalisko namu pārstāvjiem, varu teikt, ka viņi saskarsmē ir ļoti vienkārši. Spānijā man bija labas attiecības ar karaļa vecāko meitu princesi Elēnu, Lugo hercogieni. Esam tikušās daudzos diplomātiskos pasākumos. Kad Madridē sarīkojām brīnišķīgu latviešu tautastērpu izstādi, aicināju karalieni Sofiju būt par tās patronesi. Devos audiencē pie Viņas Majestātes un uzdāvināju grāmatu par mūsu tautastērpiem. To apskatījusi, karaliene sacīja: «Cik gan skaistai ir jābūt tautai, kurai ir tādi raksti un tādas krāsas!» To dzirdot, biju aizkustināta un lepna. Tas tika teikts par mums!»
Likteņa pagriezieni
«Reizēm esmu domājusi – vai es, lauku meitene, varēju iedomāties, ka tāds izvērtīsies mans dzīves ceļš? Bērnībā sapņoju kļūt par autobusa kasieri, bet man likās, ka nevarēšu to sasniegt… Dzērbenē pabeidzu vidusskolu, iestājos Latvijas Universitātē Vēstures fakultātē, bet nomācījos tikai trīs mēnešus. No pirmās lekcijas mani burtiski neieredzēja PSKP vēstures kursa pasniedzēja Jonāne, katrā nodarbībā centās man iedzelt. Man, jūtīgam lauku bērnam, tas radīja milzīgu pārdzīvojumu. Gāju pie dekāna Varslavāna un teicu, ka stāšos ārā. Viņš jautāja, kāds tam iemesls, un es nevarēju pateikt. Stāvēju un raudāju. Nākamajā gadā iestājos Svešvalodu fakultātē ar specializāciju angļu valodā. Sekmīgi studēju, biju viena no labākajām studentēm kursā, tādēļ varēju palikt Rīgā. Sāku strādāt jaunatvērtajā Rīgas 69. vidusskolā Imantā par angļu valodas skolotāju. Nostrādāju tur septiņus gadus, bet gribēju pilnvērtīgāku savu svešvalodu zināšanu pielietojumu un iesniedzu dokumentus darbam viesnīcā Latvija, kur tajos laikos bieži apmetās ārzemnieki. Vispār es brīnos, ka mani pieņēma.
Mans tēvs bija karojis Latviešu leģionā. Volhovas purvos pēc smaga ievainojuma zaudēja kreiso roku. 1949. gadā mūsu ģimene bija izsūtāmo sarakstā, bijām jau aizvesti uz Meļļu dzelzceļa staciju, bet pārpildītais vilciens tajā nepieturēja. Visus padomju gadus tēvu uzmanīja, čeka regulāri sauca uz pārrunām. Vēl 1989. gadā pienāca aicinājums ierasties, bet bija jau atmodas laiks, un viņš nebrauca.
Viesnīcas Latvija vadība droši vien zināja, ka esmu leģionāra meita, iespējams, ka mani uzmanīja, bet viesnīcai vajadzēja tulku, man bija labas svešvalodu zināšanas, es labi strādāju. Darbs man vienmēr bijis svarīgs, un esmu pateicīga vecākiem par darba tikumu, kas man un abiem brāļiem kopš bērnības ieaudzināts. Tētis mūs sauca par irbītēm.
Viesnīcā strādāju pie vietu plānošanas, un tad kādā reizē uz lielu starptautisku pasākumu bija ieradušies daudzi emigrācijas latvieši. Viņi dzīvoja viesnīcā, un direktora vietnieks pavēstīja, ka man jādodas strādāt recepcijā. Vaicāju – kāpēc? Atbildēja, ka tur nepieciešams runāt latviski. Kad neapdomīgi iebildu, ka tur strādājošās meitenes varbūt arī varētu pamācīties valodu, viņš atcirta: «Takih kak vi mi v Berļine vešaļi za nogi!» (Tādus kā jūs mēs Berlīnē kārām aiz kājām.)
Lielāko pazemojumu un rūgtumu piedzīvoju, kad 2004. gadā, vēl nebeidzot diplomātisko misiju Spānijā, mani atlaida no darba Ārlietu ministrijā.
Man tika izteikta neuzticība. Iemesls – padomju laikā strādājusi viesnīcā Latvija. Ne valsts Protokolā, ne diplomātiskajā dienestā man nebija nekādu kļūmju. Visu savā karjerā biju sasniegusi ar neatlaidīgu darbu, zināšanām un profesionālām prasmēm. Ārvalstu pārstāvji par manu darbu izteica vislielākās atzinības. To, ka esmu Ārlietu ministrijā nevēlama, sapratu no sarunas ar SAB direktoru Kažociņu. «Ārlietu ministrijā jūs nestrādāsiet!» viņš pateica. Man nebija aizmugures, bet man nevarēja tikt klāt, jo mans darbs bija atzīts. Tas izdevās, kā iemeslu atrodot darbu viesnīcā Latvija. Lai sniegtu oficiālu pierādījumu tam, ka nekad neesmu sadarbojusies ar okupācijas varas iestādēm, es lūdzu publisku manas lietas izskatīšanu tiesā. Nekādus kompromitējošus materiālus neatrada, jo to vienkārši nebija! Tomēr man nācās no darba aiziet, jo tā bija izlemts. Tādu attieksmi par savu ilgu gadu spriego, ar atvērtu sirdi darīto darbu es nebiju gaidījusi.
Zinot, kas noticis, prezidents Guntis Ulmanis 2006. gadā, kad Rīgā notika pasaules čempionāts hokejā, uzaicināja mani vadīt akreditācijas un protokola biroju. Pilnīgi jauna joma manā dzīvē! Un arī to es spēju paveikt profesionāli. Pēc čempionāta, kad atkal biju bez darba, koncerna Latvijas Finieris vadītājs Juris Biķis man piedāvāja padomnieka amatu. Viņa uzņēmums bija atbalstījis manus daudzos mākslas projektus, kad biju vēstniece ārzemēs. Esot vēstniecei Spānijā, Finieris veica mēbeļu dizainu un izgatavošanu vēstniecības telpām. Esmu pateicīga Jurim Biķim un Borisa un Ināras Teterevu fondam par atbalstu manu grāmatu izdošanā.
Esmu sarakstījusi astoņas grāmatas par etiķeti un protokolu.
Pēdējā – Priekškaru paceļot. Mani atmiņu stāsti, kas iznāca pērn, ir manas atmiņas par darba gadiem valsts Protokolā un diplomātiskajā dienestā. Tajā esmu pacēlusi priekškaru, atklājot arī daudzu notikumu aizkulises. Vairākus gadus lasīju lekcijas Stradiņa Universitātē, vadīju lietišķās etiķetes un protokola kursus, sniedzu konsultācijas profesionālajā komunikācijā. Tagad darbojos Latvijas Diplomātu asociācijā, kur pulcējamies tie, kas vairs neesam aktīvajā dienestā. Profesionalitāte un zināšanas nezūd.
Dzīvē bijuši ļoti smagi posmi.
1997. gadā man bija divas onkoloģiskas operācijas, par kurām zināja tikai mans vīrs.
Biju nozīmēta par vēstnieci Čehijā. Rīgā izgāju starošanu, ārste brīdināja, lai saudzēju sevi un dzīvoju mierīgi, bet manā darbā tas nebija iespējams. Vīrs brauca līdzi, dzīvoja kopā ar mani Prāgā, visā mani atbalstīja. Mans statuss viņam nekad nav radījis nekādus kompleksus, jo pats bija profesionālis savā jomā. Vīrs bija augstas klases autosportists. Viņš lepojās ar mani, novērtēja manu darbu un panākumus. Diemžēl 2008. gadā aizgāja mūžībā.
Ģimene man ir vislielākā vērtība. Žēl, ka darba dēļ nevarēju tai veltīt tik daudz laika, kā būtu gribējusi, bet man ir lielisks dēls. Jānis apguva pavāra profesiju, bija šefpavārs Eirolinkā, pēc tam Metropolē. Tagad ir ierēdnis. Mājās gatavo fantastiskus ēdienus, visus mūs ir izlutinājis. Vedekla Māra ir viena LMT Klientu centra vadītāja. Dzīvojam visi kopā nelielā privātmājā, kur mūsu ir tik daudz, ka reizēm liekas – jumts ceļas nost, bet tas ir lieliski. Man ir četri fantastiski mazbērni. Martiņa Anglijā studē psiholoģiju, kas saistīta ar krimināllietām. Jancis pēc devītās klases Poļu skolā iestājās Tūrisma un radošās industrijas tehnikumā. Pārzina tehniku, ļoti labi brauc ar auto. Katrīna Elīza mācās 5. klasē. Viņai padodas zīmēšana un veidošana, iet sporta dejās. Vienmēr cenšas gūt uzvarētājas laurus, bet divgadniece Odrija Agate mums ir īsts dinamīts. (Smejas.)
Visos smagajos brīžos man ir ļoti palīdzējusi ticība. Vienatnē ar Dievu – mierā, klusumā, lūgšanās un pateicībā par to, kas man dots, esmu vadījusi daudzas stundas. Tas man ir devis spēku noticēt sev, cerību jaunai dienai un prieku par vislielāko Dieva dāvanu – dzīvi.»
