Uz sarunu Arno ierodas tieši no laukiem – pagājušajā naktī esot maz gulējis, ilgi braucis ar mašīnu. Vaicāju, vai rakstīja jaunu grāmatu? Izrādās – nē, esot remontējis māju.
«Savulaik lauku māju nopirku, lai man būtu, kur rakstīt. Ogrē mums ir dzīvoklis, kuram pretī ir privātmājas, un tur nemitīgi rej suņi, viens urbj, otrs zāģē. Kad rakstu, man vajag mieru un klusumu, tāpēc izvēlējos vietu, kur tolaik nebija zonas un man neviens pat piezvanīt nevarēja. Māja ir veca, joprojām to remontēju. Dažiem varbūt šī problēma šķitīs smieklīga, bet mājai bija ļoti zemas ārdurvis un es mūžīgi atsitu pieri. Turklāt neremontētajā daļā bija šausmīgi auksts, sildi ar ko gribi – pa durvju šķirbām visu izpūš, bet rudenī sildīties iekšā lien mušas un peles – mūžīgā romantika. Beidzot ieliku normālas durvis, bet piecūkoju ar skaidām un gružiem visu māju. Remontdarbi rit uz priekšu, bet tas ir nebeidzams process.
Man ir riktīga latviešu viensēta, nost no visiem. Apkārt ir mežs, un tur mājo ne tikai stirniņas – visa fauna ir pārstāvēta. Kad māju pirku, iepriekšējā saimniece stāstīja, ka tā ir vieta, kur slaveno Ramatas lāci arestēja.




















































































































