Samuraju degviela un mūku miers. Kādēļ pasaule joprojām jūk prātā matčas dēļ?

Gan samurajiem, gan sabiedrības lauvām

Tēja Japānā bija pazīstama jau kopš 8. gadsimta galvenokārt kā medicīnisks līdzeklis, taču tikai 12. gadsimtā dzenbudistu mūki, atgriežoties dzimtenē no Ķīnas, pārveda un iestādīja tējaskrūma sēklas, līdzi atvedot arī tējas pulverizācijas metodi. Sākotnēji matča dzenbudistu tempļos tika izmantota kā viegli stimulējošs līdzeklis apziņas attīrīšanai, kā arī simboliskos rituālos un ceremonijās. 

Vēlāk arī samuraji baudīja tēju kā delikatesi. Līdz ar Kioto uzplaukumu ar greznu tējas sapulču un ballīšu rīkošanu matča izplatījās arī laicīgajā kultūrā – aristokrātijas  un augstākajās militārajās aprindās. Pamazām šie abi visai atšķirīgie (klosteru un laicīgais) matčas izmantošanas veidi saplūda tējas saietos, kas kalpoja garīgajam un estētiskajam pilnveidošanās procesam. 

Tēja zāles būdiņā

16. gadsimtā sava laika spilgta figūra, Sens no Rikjū, radīja jaunu, askētisku matčas dzeršanas stilu – tēju zāles būdiņā (burtiski – zāles būdiņā, dažreiz tulko kā «ar zāli apjumtā būdiņā», taču pati būdiņa parasti ir koka karkass ar māla kleķa sienām), kas vienā rituālā apvienoja māksliniecisku gaumi un dzenbudisma ideālus, padarot matčas pagatavošanas, pasniegšanas un baudīšanas procesu vienotu, uz kā pamata radās un attīstījās čado – tējas ceļš (saukts arī par tējas ceremoniju). Sens no Rikjū radīja gan tējas istabas un dārzus, gan tējas piederumus un noteikumus dažādām situācijām. Tradicionālās Japānas tējas ceremonijas vēsturiskās saknes un vietu Japānas kultūrā cauri gadsimtiem līdz mūsdienām pēc Sena no Rikjū traģiskās nāves ir uzturējuši viņa sekotāji tējas skolās, kas šo tradīciju ģimenes ietvaros nodeva tālāk nākamajām paaudzēm. 

Tējas ceļa skolas

Urasenke ir viena no trim galvenajām tējas ceļa (tējas ceremonijas) skolām, kuras tējas istabu un dārzu komplekss Kioto ir pasludināts par valsts kultūras mantojumu, ņemot vērā, ka tās būvējis Sena no Rikjū mazdēls. Tās iedvesmo miljoniem cilvēku, kuri praktizē tējas ceļu Urasenke tējas skolās daudzviet pasaulē.

Caur čado (tējas ceļu) tā dalībnieki seko četriem tējas ceļu apvienojošiem garīgajiem principiem – harmonijai, godbijībai, tīrībai un mieram. Harmonija ir nepieciešama viesu savstarpējās attiecībās un attiecībās ar dabu, tējas priekšmetu saskaņotā izvēlē un darbībās ar tiem. Ar godbijību izturas pret visiem ceremonijas priekšmetiem, ziediem, interjeru – neliekuļotā pateicībā par to esību. Godbijība izpaužas arī pieklājības un etiķetes ievērošanā. Tīrība ir gan fiziska, gan garīga – kārtība ceremonijas laikā un tējas priekšmetu tīrīšana ir ceļš uz dvēseles tīrības saglabāšanu. Dvēseles miera un līdzsvara stāvoklis ir pamats vienprātībai tējas ceremonijas laikā.

Bez steigas un rūpēm 

Tējas istaba nav tikai fons un vieta tējas dzeršanai, tā ir īpaši radīta mikropasaule, kurā norobežoties no ārpasaules un ikdienas dzīves – steigas, kņadas un rūpēm. Telpa atdzīvojas līdz ar ceremonijas priekšmetiem, ziediem un uguns iekuršanu. Tās tokonomā jeb dekoratīvajā nišā piekārtais kaligrāfijas rullis un zem tā novietotie ziedi ir tējas ceremonijas tēmas vēstneši, kam viesis pietuvojas, ienākot ceremonijas telpā. Ziedi ir vienīgais dzīvais objekts, un tiem ir jāizskatās tā, it kā tie augtu savā dabiskajā vidē. Izvēloties ceremonijas tēmai atbilstoša stila un dizaina priekšmetus, namatēvs vai namamāte parāda savu gaumi un estētiku. Tējas istabas tradicionālais grīdas segums ir tatami paklājs. Viena tatami aptuvenais izmērs ir 90 × 180 cm. Sens no Rikjū bija iecienījis pavisam mazus tējas namiņus, divu vai trīs tatami izmērā. 

Tējas ceremonija jeb tējas ceļš

Ceremonijas namamāte un tējas meistare – Nobuko Sugai kundze, Chado Urasenke Tankokai Berlīnes apvienības prezidente.  Sugai kundzei kā apliecinājums viņas kvalifikācijai piešķirts tējas vārds – Sočo. Urasenke skolas piešķirtie tējas vārdi vienmēr sākas ar zilbi So. Namamātei palīdzēja šīs pašas apvienības biedre Joko Kodzumas kundze. 

Tējas ceļš ir fascinējoša pasaule ar ilgstošu valdzinājumu, ko caurvij māksla, arhitektūra, dizains, kaligrāfija, vēsture, literatūra, etiķete un kulinārija. Dzīves māksla, kurā katram izvēlētajam priekšmetam, katrai kustībai ir nozīmība un jēga. Turklāt katra cilvēku satikšanās ir vienreizīga, neatkārtojama un tāpēc ļoti īpaša pieredze, kurai visi tās dalībnieki gatavojas.

Tējas ceremonijas laikā viesis un namatēvs vai namamāte aizmirst pasaules likstas un rāmi meditē tējas plūdumā un harmonijā. Tā iesākas ar tradicionālajiem saldumiem, kas vēsturiski gatavoti no augu izcelsmes sastāvdaļām – riekstu un sēklu miltiem, rīsiem vai adzuki pupiņām. Edo laikmetā, kad cukura pieejamība paplašinājās, tradicionālo saldumu gatavošana pilnveidojās, un tādi tie saglabājušies līdz mūsdienām. Tējas ceremonijā tie atspoguļo gadalaiku dažādās krāsās un formās.

Matča ir tējas ceļa (ceremonijas) centrālais elements, kas mūsdienās ir ieguvusi teju kulta statusu un kļuvusi arī par popkultūras objektu. Matča ir līdz vissmalkākajam pulverim saberztas tējas lapiņas, kuras iegūst no tējaskrūma jaunajām lapām, kas aptuveni 20 dienas pirms to plūkšanas tiek noēnotas no tiešiem saules stariem, tās nosedzot ar salmu vai sintētiska materiāla tīklu, kas ļauj lapās koncentrēt hlorofilu un noteiktas uzturvielas un vienlaikus samazināt rūgtumu. Pēc noplūkšanas lapas tiek tvaicētas, lai apturētu oksidēšanos un saglabātu savu krāsu, un atdzesētas. Pēcāk tējas lapas tiek kaltētas, tās tiek atdalītas no kātiem un sasmalcinātas. Tādas tās uzglabā vēsumā līdz saberšanai pulverī, kam tradicionāli izmanto akmens dzirnavas. Vēsturiski matčas tējas audzēšana un ieguve saistīta ar Kioto apkārtni un konkrēti – Udži  pilsētu. Udži reģiona matča arī mūsdienās tiek uzskatīta par augstākās kvalitātes elegantāko tēju ar maigākām garšas niansēm. Tēja tiek audzēta galvenokārt Japānas dienvidu puses prefektūrās, Šidzuoka un Kagošima ir divi lielākie tējas audzēšanas reģioni. Matčas tējai ir dažādi kvalitātes līmeņi, no kuriem augstākais ir ceremoniju matča – koši zaļa (fosforiscējoši zaļa, nefrītzaļa), ko iegūst no gada pirmās ražas pavasarī, tai seko ceremoniju mača, ko iegūst no gada otrās ražas vasarā, bet citas jau ir kulinārijā lietotās matčas.  Ceremoniju matča ir maiga un krēmīga, ar zālaugu valsts notīm un saldenu riekstainumu, kas noslēdzas ar vieglu rūgtenumu un mutē piepildītu līdzsvaru. Katrā malkā ir sajūtamas smalku burbulīšu putas. 

Ņem vērā

Matča ir pasaulē vienīgā tējas baudīšanas tradīcija, kurā patiesībā apēd pašas pulverī saberztās tējas lapas, kas sajauktas ar karstu ūdeni. Tradicionāli gatavo divu veidu matčas tējas – vieglo un biezo. Vieglā ir izplatītākais veids, kuru pasniedz mājās neformālās pulcēšanās un modernos tējas pasākumos. Vieglā matča arī tiek gatavota šajā tējas ceremonijā.

Labam tējas ūdenim jābūt mīkstam, tam ir mazāks kalcija un magnija piejaukumu. 

Tā kā matča ir tēja, kas nevis ievelkas, bet tiek ieputota ūdenī, tās pagatavošanai ir nepieciešami citādi piederumi, nekā tējai ierasts. 

Tējas ceļa piederumi

Karote jeb čašaku (chashaku)– speciāla šaura un izstiepta bambusa lāpstiņkarote, ar kuru iemēra matčas pulveri.

Putojamā slotiņa jeb časen (chasen) – bambusa slotiņa ar smalki izgrieztiem 80–120 aptuveni 0,01 mm smalkiem zariem. Jo vairāk zariņu, jo labāka slotiņa. Tā ir neaizstājama, lai uzputotu gaisīgu matču bez pulvera kunkuļiem. Slotiņas zari ir viegli, padevīgi un vienlaikus izturīgi. To smalkums nepieciešams gaisīgo putu burbulīšu radīšanai.

Tējas tase – dažādu stilu un tilpuma, bez osām un parasti apaļas, bļodveida. Tējas sajaukšana jeb putošana notiek tasē, tāpēc tai jābūt pietiekami lielai un lēzeni platai, lai to būtu ērti veikt. Tējas trauciņi var būt izgatavoti no māla vai porcelāna. Tējas estētikā bieži vien priekšroka tiek dota raupjiem, asimetriskiem māla trauciņiem ar šķietamām nepilnībām vai defektiem. Māla trauki arī ilgāk glabā siltumu, toties porcelāna tases ir košākas un dekoratīvākas. Tases tilpums ir apmēram 400 ml, taču to nekad nepiepilda pilnu ar tēju.

Fukusa drāna jeb fukusa – neliela kvadrātveida zīda drāniņa, aptuvenais malas izmērs 10–20 cm. Drāniņa, ar ko simboliski attīra tējas piederumus, kā arī ņem karstā katla vāku, parasti ir vienkrāsaina. Sievietes izmanto sarkanas vai oranžas fukusas, vīrieši parasti izmanto violetas. Tējas sapulces laikā tās glabā aiz jostas. Rakstainas drāniņas lieto, pasniedzot tējas tasi, un tās glabā azotē. 

Matčas pulvera trauks – matčas pulveri tējas sapulces vajadzībām glabā nelielos, noslēgtos trauciņos, lai pēc iespējas pasargātu no oksidācijas. Atkarībā no tējas veida un tējas meistara gaumes trauciņi var būt dažādi, taču populārākie ir lakoti koka trauciņi – nacume (natsume) –, kas bieži vien ir dekoratīvi krāsoti, pēc formas atgādina Ķīnas dateli un no šī auga arī ieguvuši savu vārdu. Mūsdienu nacumēm ir iekšējais vāks, kas noslēdz gaisa piekļuvi, bet  senākos laikos namatēvs vai namamāte tējas sapulcei saberza tikai tik daudz matčas pulvera, cik vienā reizē varētu izlietot. 

Ūdens kauss jeb hišaku (hishaku) darināts no bambusa. Ar to ūdeni no ūdens trauka iepilda katlā un uzvārīto ūdeni lej tējas tasēs. 

Katls ūdens karsēšanai  jeb čagama (chagama) – ūdens karsēšanai lieto čuguna katlu. Tas tiek novietots uz karstām oglēm ogļu traukā vai piekārts virs pavarda. 

Pagatavošana

2 bambusa karotes ir aptuveni 1,5 grami matčas pulvera uz 60 ml 80 grādu karsta ūdens.

1. Tasē iemēra matčas pulveri un pārlej ar karsto ūdeni.

2. Enerģiski puto vienā virzienā turp un atpakaļ kustībām, līdz pulveris ir iejaukts un virspusi klāj smalkas putas. Pulvera un ūdens sajaukšanai neizmanto apļveida kustības un maisīšanu.

Pasniegšana

1. Pasniedzot tējas tasi, namatēvs vai namamāte paklanās viesim un, pagriezis tases glītāko motīvu pret viesi, pasniedz tam bļodu, uzliekot uz pastieptas kreisās plaukstas. Viesis ar galvu paklanās namatēvam un satver uz plaukstas nolikto bļodu, ar labās rokas plaukstu apņemot tās labo sānu.
2. Tēju nedzer no glītās tases priekšpuses, tā izrādot pieticību un cieņu, tāpēc ar labo roku tasi nedaudz paceļ no kreisās plaukstas un pagriež pulksteņrādītāja kustības virzienā divas reizes. Iedomājoties, ka apaļā bļoda ir kā pulksteņa ciparnīca, pagriešanu veic no 3 uz 5. Šādu pagriezienu veic divas reizes. Tad ar kreiso plaukstu tasi paceļ pie lūpām un izdzer līdz pēdējam malkam.
3. Ar labās rokas īkšķi un rādītājpirkstu notīra uz tases malas atstātās lūpu pēdas. Pirkstus noslauka saldumu papīrā (tos uz papīra pasniedz ceremonijas sākumā). Tad ar labo roku bļodu divas reizes pagriež pretēji pulksteņrādītāja kustības virzienam, lai tās glītākais elements atkal būtu vērsts pret viesi, un atdod namatēvam.

Informācijai

Tiem, kuri vēlas nopietni apgūt tējas ceļu un iegūt formālu kvalifikāciju: Šī ir Urasenke tējas skolas oficiālā mājaslapa angļu valodā: Urasenke Konnichian Official English Website. 

Tur iespējams sameklēt tuvākās Urasenke asociācijas: Urasenke Website – Offices and Associations Outside Japan. Formālu tējas izglītību ieteicams sākt šādās ārzemju asociācijās. Ja noteikts prasmju līmenis ir sasniegts un tējas skolotājs rekomendē mācekli tālākām studijām, mācības gada garumā iespējams turpināt Kioto, Urasenke skolas profesionālajā koledžā ārzemniekiem Midorikai.