Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga -5°C 
Jā, drīzāk par desertu, nevis kūku būtu dēvējams krokambušs, jo patiesībā tas ir tornis, kas uzbūvēts no smalkmaizītēm, ko pie mums pazīst kā vēja kūkas. Akurātās bumbiņas, kas kā ķieģelīši veido šo majestātisko veidojumu, ir gatavotas no plaucētās mīklas un klasiski pildītas ar vaniļas sviesta krēmu vai vārīto krēmu, taču šefpavāriem ir visas tiesības ļaut savai fantāzijai vaļu. Kad tornis uzbūvēts, to dekorē ar cukura karameles stīgām, taču arī te var ļauties iedvesmai – krokambušu mēdz arī pārliet ar šokolādi, dekorēt ar mastikas vai cukura dekorācijām, svaigiem ziediem, mandeļcepumiem, ēdamām pērlītēm un citiem dekoriem. Šis nu ir deserts, kur laba vajag daudz – jo iespaidīgāki tā izmēri un fantastiskākas dekorācijas, jo labāk!
Kronis svētku galdā
Pateicoties kūkas krāšņajai ārienei, Francijā tā visbiežāk tiek baudīta kāzās, noformēta atbilstoši svinību tematikai, noskaņojumam, krāsu gammai. Tomēr – nedaudz pieticīgākā izpildījumā – krokambušs tiek nereti baudīts arī Ziemassvētkos un Vecgada ballītēs, jo pēc formas atgādina eglīti. Ballītēs to ir arī ērti pasniegt, jo katram viesim pienākas zināms bumbiņu skaits, tās var paņemt ar rokām un notiesāt, iztiekot bez šķīvīša un dakšiņas.
Cēlākos laikos pagātnē krokambuša dalīšana kāzās gan bija īstens priekšnesums: saskaņā ar tradīcijām dalīšanu uzsāka līgavainis, kūkas virsotni ar elegantu žestu pārcērtot ar zobenu. Savukārt līgavas māsu uzdevums bija galotni notvert ar galdauta vai dvieļa palīdzību. Mūsdienās gan krokambuša torni dala ar platu nazi, sākot no galotnītes un uzmanīgi atdalot katru bumbiņu. Kāzās un citos lielākos pasākumos pieņemts katram viesim aprēķināt četras bumbiņas.
Karaliskā mīkla
Bet krokambuša vēsture sākās ar tā sarežģītāko daļu, proti pate a choux jeb plaucēto mīklu, kas ir pamatā neskaitāmiem franču konditorejas brīnumiem – vēja kūkām, eklēriem, Parīzes–Brestas kūciņām un daudzām citām kā Francijā, tā citur pasaulē (piemēram, mūsu pašu Vecrīgām vai siera bumbiņām).
Kaut plaucētā mīkla ir franču lepnums, patiesībā tā ir dzimusi Itālijā, bet uz Franciju kopā ar neskaitāmiem citiem gardumiem 16. gadsimtā atbraukusi par visu pasaules feinšmekeru krustmāti dēvētās Katrīnas de Mediči pūrā. Savā jaunajā dzīvē kā Francijas karaliene līdzās vīram Anrī II viņa ieradās, līdz zobiem bruņojusies ar itāļu pavāriem, modernākajām receptēm, gatavošanas tehnikām un tādiem produktiem kā pastu, trifelēm, pētersīļiem, salātlapām, kā arī citām noderīgām lietām, piemēram, dakšiņām un galda manierēm. Tolaik šī mīkla tika dēvēta par karalisko – pate a la royale, un ar to tika pagatavots populārais deserts pouplins jeb mazie bērniņi – ar sieru pildītas mīklas bumbiņas.
Cēlākā no mākslām
Taču krokambuša torņa arhitekta gods pienākas franču konditorejas tēvam un augstās virtuves burvim Antuānam Karēmam 18. un 19. gadsimta mijā. Studējis arhitektūru, Karēms īpašu uzmanību veltīja ne vien ēdiena konsistencei un struktūrai, bet arī tā izkārtojumam un noformējumam. Viņam pieder teiciens par to, ka arhitektūra ir cēlākā no mākslām, bet konditoreja savukārt ir arhitektūras augstākā forma. Viens no viņa populārākajiem un visvairāk kopētajiem hitiem tolaik bija sarkana kūka tradicionālās turku cepurītes fez formā, tomēr, nolīgts radīt lielu banketu maltītes, Karēms tika radījis tādus šedevrus, ka par tiem runājusi visa Eiropa, un tā laika ietekmīgākie un turīgākie ļaudis centušies meistaru pierunāt strādāt pie sevis. Karēma klientu vidū bijis gan Napoleons, gan Anglijas karalis Džordžs IV un Krievijas cars Aleksandrs I, gan arī tolaik jaunbagātnieki Rotšildi. Interesanta detaļa visā šajā pārbagātībā un greznībā ir fakts, ka Antuāns Karēms bija nācis pasaulē Parīzes pievārtes barakās kā ļoti nabadzīgas celtnieka ģimenes sešpadsmitā (!) atvase. Revolūcijas laikā zaudējis darbu, Antuāna tēvs vairākus savus bērnus atdevis par kalpiem dažādās vietās – tā astoņgadīgais Antuāns kļuvis par palīgu kādā krogā, kur saskāries ar ēdiena gatavošanu un tajā iemīlējies. Dažādu laimīgu sakritību dēļ Karēma salīdzinoši īsais mūžs (viņš nodzīvoja piecdesmit gadu) bija kā majestātisks kūciņu tornis – sarežģīta un piņķerīga, taču nevainojama un izcila vertikāle. No absolūtas nabadzības un izmisuma līdz pasaules smalkākajiem namiem un elegantākajām vakariņām.
Riekstu kaktusi
Interesanti, ka Lielbritānijā, Itālijā un arī citur pasaulē šis populārais deserts ir pazīstams ar franču nosaukumu croqueambouche, kas tulkojot nozīmē kraukšķis mutē. Tikmēr Francijā jauni cilvēki reizēm pat nezina, kas tas krokambušs tāds ir. Lieta tāda, ka dzimtenē Francijā šo desertu par krokambušu bija pieņemts dēvēt līdz 19. un 20. gadsimta mijai. Vēlāk dažādu iemeslu dēļ krokambušu sarunvalodā sāka piepulcēt piece montee desertu saimei. Tulkojot šis nosaukums gluži prozaiski apzīmē uzmontētus jeb uzbūvētus konditorejas darbus – kūkas vai desertus, ko konstruē no vairākām daļām torņu, konusu vai jebkurā citā formā. Piemēram, 19. gadsimta izskaņā lielu popularitāti baudīja no pistāciju pastas būvēti kaktusi, līdzīgus dekoratīvus saldumus būvēja arī no marcipāna, nugas, cukura masas. Arī piece montee koncepta un daudzu ideju autors, protams, bija jau pieminētais Antuāns Karēms, bet viņam sekoja arī citi franču šefpavāri un pavārgrāmatu autori. Ar Karēma leģendām apvītajām fantastiskajām cukura būvēm sacensties gan tā arī nav spējis neviens. Un tā piece montee kļuva par tādu kā franču klasiskās konditorejas firmas zīmi, un krokambušs – par tās slavenāko eksemplāru.
*****
