Rīga -7°C 
Vai energoefektivitāte mūs glābs?
Latvijā ir aptuveni 39 tūkstoši dzīvojamo ēku, puse no kurām ir celta padomju periodā, kad enerģijas patēriņu subsidēja valsts. Toreiz labiekārtota mitekļa deficīta apstākļos energoefektivitāte nebija tā lielākā problēma – atšķirībā no mūsdienām, kad tā būtiski ietekmē gan komunālo maksājumu rēķinus, gan īpašuma vērtību, gan klimata politiku.
Latvijā daudzīvokļu māju energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumi pārsvarā balstās Eiropas Savienības fondu līdzekļos, kas, protams, ir nepietiekami, lai sasniegtu Nacionālajā enerģētikas un klimata plānā 2021.–2030. gadam iezīmētos mērķus. Un, kaut gan visi apzinās, ka tik daudzu ēku atjaunošana nav ātri paveicama un prasa lielus līdzekļus, tāpēc nav pa spēkam iedzīvotājiem vien, pastāvīgas un ilglaicīgas nacionālās atbalsta programmas joprojām nav. To aizstāj vienas pieturas aģentūra Altum, kas līdz šim kampaņveidā nodrošina gan aizdevuma pieejamību, gan komercbanku iesaisti ar izdevīgāko piedāvājumu. Pērn mājokļu renovācijas programmā pieejamos 173 miljonus eiro rezervēja nepilnos divos mēnešos, daudzus no sagatavotajiem projektiem atstājot gaidītājos. Taču speciālisti lēš, ka iecerētajai dzīvojamo ēku atjaunošanas programmai laikā līdz 2050. gadam būs nepieciešami aptuveni 20 miljardi eiro…
«Kaut kāda iemesla dēļ šīs padomju periodā būvētās ēkas ir labākā stāvoklī, nekā tika prognozēts. Par laimi! Problēma, ka tas ir lielākais pieejamā mājokļa fonds. Turklāt visas daudzdzīvokļu mājas reizē nav iespējams atjaunot. Arī tad, ja apsekotāji konstatējuši, ka aptuveni 30 procentus nav lietderīgi atjaunot. Taču lielāko daļu tomēr ir lietderīgi atjaunot! No klimata politikas viedokļa CO2 emisiju apjoms un resursu patēriņš ir daudz lielāks, ceļot jaunu ēku, nevis atjaunojot vecu,» būtisko iezīmē antropologs, LU Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pētnieks Kārlis Lakševics. Viņa zinātnisko interešu lokā ir vides, pilsētas un sociālās nevienlīdzības problemātika.
«Diemžēl, runājot par energoefektīvām mājām, tiek diskutēts tikai un vienīgi par izmaksām, ne to, kā cilvēka dažādās darbības ietekmē klimatu.
Jo sabiedrība vairāk izpratīs šo cēloņsakarību, jo vairāk ēku renovācija kļūs ne tikai par tādu kalkulējamu dzīves kvalitātes, bet arī vērtību jautājumu.
Par mūsu bērnu nākotnes jautājumu. Pašlaik diskusijas par dzīvesveidu un klimatu daudziem nešķiet aktuālas, lai gan ēku atjaunošana un siltināšana ir viens no tā sauktajiem lielajiem jautājumiem,» tā pētnieks.
Publiskajā telpā nereti dzirdams, ka sabiedrība, īpaši seniori, ir pārāk kūtri lemšanā par daudzdzīvokļu ēkas atjaunošanu, ka nevēlas mainīt ierasto ikdienu, kaut arī pārmaiņas nozīmētu kvalitatīvāku dzīvi, ka neuzticas projekta virzītājiem un, protams, nevēlas nekādus kredītmaksājumus. Vai tā tiešām ir? «Socioloģiskajās aptaujās pretstāve dzīvojamo ēku atjaunošanai un siltināšanai nav novērojama. Tie, kuri ir pret, ir relatīvi mazs procents. Konceptuālā līmenī cilvēkiem nav lielu iebildumu, jo, galu galā, tas ir jautājums par ēkas sakārtošanu un neprasa dzīvesveida pārmaiņas – ja salīdzinām ar to, cik procentu cilvēku būtu gatavi mazāk ēst tādus produktus, kuru ražošana paģēr augstas ogļskābās gāzes emisijas; tur pretstāve ir ideoloģiska. Tas nozīmē, ka dzīvojamo ēku atjaunošana un siltināšana ir ļoti pieņemama, taču, lai to īstenotu, nākas sastapties ar dažādiem pārbaudījumiem. Un buksēšana sākas, renovāciju īstenojot,» skaidro Kārlis Lakševics.
Kāpēc ir tik grūti vienoties?
Renovācija visvairāk buksē Rīgā. No 250 mājām, ko gadā vajadzētu atjaunot un siltināt, šādas pārmaiņas piedzīvo vien daži desmiti. Reģionos ar daudzdzīvokļu ēku renovēšanu sokas daudz labāk. «Ir pašvaldības, kurās ir daudz atjaunotu māju, piemēram, Olainē, Vangažos, kur pilsēta primāri sastāv no daudzdzīvokļu ēkām, arī Siguldā, Liepājā. Panākumu atslēga? Pašvaldībai renovācija ir bijusi prioritāte, tā piedāvājusi skaidru, saprotamu un ilgstošu atbalstu, arī palīdzību Eiropas Savienības finansējuma piesaistīšanā, tehniskās dokumentācijas sagatavošanā. Un svarīgākais, ka iedzīvotāji uzticas pašvaldības mājokļu apsaimniekotājam,» tā pētnieks. Viņš uzsver: kaut arī daži nostalģiski atceras laikus, kad enerģija bija lēta, skaidrs ir viens – tās dienas ir pagājušas uz neatgriešanos. Turklāt no klimata politikas viedokļa šobrīd vajadzētu tērēt pēc iespējas mazāk, ko nodrošina energoefektīvs mājoklis. Taupīt seniori prot, kaut arī citādi, nekā iedomājas jaunāki ļaudis. Tāpēc, iespējams, te ir vieta sarunai par paaudžu domāšanas atšķirībām.
«Jā, tas ir sarežģīti – panākt, lai cilvēki justu, ka renovēšana tiešām ietaupīs līdzekļus, nevis tikai estētiski uzlabos ēkas izskatu un līdz ar to palielinās īpašuma vērtību. Ir daļa iedzīvotāju, kuri domā, ka renovēšana ir vajadzīga vien būvniecības kompānijām un valstij, nevis viņiem pašiem. Ka visi renovācijā iesaistītie uz viņu rēķina gūs peļņu – gan apsaimniekotājs par projekta vadīšanu, gan projektētājs, gan būvnieks, gan banka –, bet kā viņam katru mēnesi savilkt galus?» jautā antropologs. «Tur, kur renovē daudz, kur nav jādibina iedzīvotāju biedrība, lai ņemtu aizdevumu, jo pašvaldības apsaimniekotājs pats to nodrošina, tur seniori renovāciju atbalsta. Nav taču tā, ka Olainē vai Vangažos būtu lielākas pensijas par Iļģuciemā vai Ķengaragā dzīvojošajiem senioriem. Taču Olainē vai Vangažos atšķirībā no Rīgas apkaimēm vari aiziet ciemos pie kaimiņiem, kuri dzīvo atjaunotā un siltinātā daudzdzīvokļu ēkā, un apjautāties, kā mainījušies maksājumi, vai ir pelējums, par ko daudzi uztraucas, jo pirmajās renovētajās ēkās nebija atrisināts ventilācijas jautājums. Un nav arī tiesa, ka pret renovāciju iestājas cilvēki, kuri maz lieto Latvijas medijus. Olaine un Vangaži ir pilsētas ar lielu krievvalodīgo īpatsvaru, bet, kā izrādās, arī tā nav barjera. Tāpēc teikt, ka mums te mājas seniori neko negrib zināt, nenāk uz sapulcēm un ir dusmīgi par iespējamām pārmaiņām, nav korekti.
Nedrīkstam pārmest senioriem, ka viņi baidās par augošiem rēķiniem, jo saņem mazu pensiju, – tā būtu vainas novelšana uz situācijas upuriem,»
saka Kārlis Lakševics. Viņš aicina daudz vairāk domāt par to, kā notiek projekta attīstītāju sarunas ar mājas iedzīvotājiem. «Vai ir izskaidrots, kādā gadījumā ir pieejams mājokļa pabalsts, ja ir radušās problēmas ar maksājumiem? Būtu jāizskaidro arī tas, ka vecu māju uzturēšanas problēmu ārkārtas risinājumi izmaksā daudz vairāk nekā ilgtermiņa ieguldījums. Nemaz nerunājot par to, ka novecot komfortablā vidē vienkārši ir patīkamāk.»
Kas iedzīvotājus ēkas renovācijā biedē visvairāk?
«Cik vispār cilvēks jūtas drošs, uzticoties, piemēram, bankai, ne tikai apsaimniekotājam. Jo institūciju skaits, kam, sākot ēkas renovāciju, nu ir jāuzticas, ir diezgan liels. Arī būvnieki nevieš uzticību, jo ir dzirdēti dažādi gadījumi; gribas, lai piedāvājums par zemāko cenu arī būtu kvalitatīvs. Protams, cilvēkiem ar zemākiem ienākumiem un neveiksmīgu aizņēmumu pieredzi – un runa nav tikai par senioriem – ir grūtāk izlemt un ticēt uz vārda, ka ikmēneša izdevumi aizņēmuma dēļ nepalielināsies. Visbiežāk gan maksājumu ilgtermiņā aprēķina tā, lai tas būtu līdzīgs iepriekš maksātajai summai – pēc renovācijas par apkuri jāmaksā mazāk, un tā vietā nāk kredītmaksājums. Taču par mājas renovāciju var nākties maksāt pat 20 gadus, tāpēc absolūti loģiski ir apdomāt, vai tik ilgi šajā mājoklī dzīvošu,» skaidro Kārlis Lakševics.
Viņš norāda, ka senioriem ir pieredze resursu taupīšanā, taču citā aspektā – kā pats varu izdzīvot no savas nelielās pensijas, necerot, ka kāds palīdzēs. Pensijas apjoms daudzus seniorus ierindo nabadzības riska zonā, tāpēc ir tik grūti mainīt domāšanu, ka ieguldījums dzīves telpas uzlabošanā arī ir taupīšana.
«Tas, ka pēc renovācijas īpašuma vērtība pieaugs par 15 līdz 20 procentiem, patiesībā cilvēkus ar zemākiem ienākumiem ļoti biedē.
Vai tik nenāksies no dzīvokļa aiziet? Ir dzirdēts, ka citās valstīs pēc renovācijas cilvēkiem ir jāizvācas, jo viņi vairs nespēj mitekli uzturēt. Pie mums tas varētu būt iespējams vien tad, ja namīpašnieks nolemj pilnībā pārveidot māju, tādēļ uzsaka īrniekiem… Vidēji Latvijā cilvēks savas dzīves laikā mitekli maina retāk, nekā tas pieņemts citās valstīs. Latvijā, ja plāno pirkt savu dzīvokli, to iegādājas, domājot par dzīvošanu ilgtermiņā. No vienas puses raugoties, tas ir stāsts par to, ka cilvēks būtu gatavs investēt tajā mājā, kurā gatavojas dzīvot ilgi. No otras puses, cilvēkam nav īpašas intereses kāpināt īpašuma vērtību, jo – ko tas viņam dos, ja neplāno dzīvokli pārdot?»
Vai ērtāka dzīve atjaunotā mājā ir vienīgais ieguvums?
«Protams, ja skatāmies uz tehniskiem apsekojumiem, energoaudits ir labs rīks, kas ļauj pavērst diskusiju citā virzienā. Rezultāts liek domāt par mājas mūžu laika dimensijā – cik tai ir atlicis vienā vai otrā scenārijā un cik izmaksās, ja mājai rodas kāda problēma, kas risināma ārpus kārtas. Par to esam daudz diskutējuši, un esmu pārliecināts, ka veco ēku energoauditam vajadzētu būt obligātam. Jautājums ir par tehnisko apsekojumu, bet tikai tā iespējams skaidri redzēt, kādas ir iespējas ietaupīt procentuāli un precīzi izrēķināt, kādi šie skaitļi būs ilgtermiņā. Pirms cilvēks to redz, ir abstrakti apgalvot, ka maksājumi samazināsies – jā, būs jāmaksā par kredītu un renovāciju, taču tālāk viss izlīdzināsies. Ir grūti kam tādam ticēt, īpaši, ja ņem vērā pēdējo gadu cenu mainību. Bet, kad cilvēks ierauga energoaudita rezultātus, un tur ir vairāk par 30 procentu ietaupījuma? Vēl vajadzētu prioritizēt mājas, kurām ir vissliktākā energoperformance, nevis tās, kuras pirmās piesakās projektam. Proti, nosakām, ka Rīgā, balstoties uz visaptverošo energoauditu, tiek veidots secīgs to māju saraksts, kuras būtu jāatjauno pirmās. Protams, vajadzētu būt tiesībām atjaunošanu arī atlikt, jo situācijas ir dažādas, taču šādi parametri diskusiju padarītu daudz pamatotāku. Un, protams, ir jābūt skaidram atbalstam maznodrošinātajiem un cilvēkiem, kuri, kaut ir virs trūkuma sliekšņa, tomēr nav droši par savām finansiālajām iespējām,» savu skatījumu uz renovācijas problemātiku sniedz pilsētas pētnieks.
Viņš norāda, ka sarunās ar atjaunojamo māju iedzīvotājiem būtu svarīgas rūpīgi izstrādātas vadlīnijas, kā skaidrot daudzās sarežģītās būvniecības nianses, piemēram, materiālu izvēlē. Šī nozare nepārtraukti pilnveidojas un mainās, grūtības tajā orientēties jau nav tikai senioriem.
«Protams, tas ir milzīgs darbs cilvēkam, kurš apņēmies organizēt parakstu vākšanu, individuāli katram skaidrot un stāstīt.
Lielā daudzdzīvokļu mājā tas varētu būt gluži vai pilna laika darbs. Taču tas noteikti ir jādara, lai radītu drošību cilvēkiem, kuriem tādas dzīvē trūkst, un ne jau tikai ēkas renovēšanas jautājumos. Ir jābūt uzticībai institūciju lokam, kāds, iespējams, ne valstij, ne pašvaldības atbalsta līdzfinansējuma institūcijai, ne iesaistītajiem uzņēmumiem viņiem nav. Taču tas ir tik svarīgs, jo ēkas renovācija – tas taču ir vairāku gadu pasākums,» tā pētnieks.
Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
