Rīga -6°C 
Konsultē Nansija Lībiete, sistēmiskā ģimenes psihoterapijas speciāliste.
Kas ir tava mīlestības valoda?
Lai labāk izprastu, kuras mīlestības izpausmes tev šķiet svarīgākās, padomā, kas būtu tās piecas vai desmit situācijas, kurās tu justos īpaši mīlēta un pamanīta. Tas palīdzēs ieraudzīt kopīgās pazīmes – tev vissvarīgākā ir vēlme pavadīt kopā laiku vai būtiskāka ir sarunāšanās, varbūt tomēr rūpes un gādība… Un tāpat ir vērts padomāt, pēc kā visvairāk šobrīd ilgojies savās attiecībās. Kā tev visvairāk pietrūkst? Varbūt tev gribētos kaut kur biežāk divatā aizbraukt? Tas nozīmē, ka tev pietrūkst laika kopā. Vai arī gribētos, ka partneris uzņemtos kaut ko no tā, ko dari tu, parūpētos un atvieglotu tev dzīvi? Atklāj savas vēlmes vispirms sev pašai un tad arī otram!
Piecas emocionālās mīlestības valodas
«Tāpat kā mums ir atšķirīgas asins grupas, var būt arī dažādas mīlestības valodas, un ir ārkārtīgi svarīgi pieņemt to, ka mums katram var atšķirties veids, kā jūtamies visvairāk mīlēti un novērtēti,» uzsver psihoterapijas speciāliste Nansija Lībiete, piedāvājot paplašināt skatījumu uz mīlestības izpausmēm. Proti, uz mīlestības valodu katalogu var paraudzīties arī no cita skatpunkta, vairāk fokusējoties uz partneru emocionālo saikni. Un tad veidojas mazliet citāds skatījums, kas nav pretrunā ar ierasto piecu mīlestības valodu dalījumu, bet šī ir vēl viena papildu izpausme, kas ir ļoti svarīga pāra attiecībās.
- Emocionāls un vārdos izteikts atbalsts jeb cieņpilna un atbalstoša komunikācija. Tas nozīmē, ka ir ne tikai atzinība un labie vārdi, bet arī otram sniedzam sajūtu, ka viņš tiek uzklausīts un sadzirdēts.
- Klātesamība un pieejamība. Laikā, kad līdzās visu laiku ir viedierīces, vajadzība pēc klātesamības un uzmanības pāra attiecībās kļūst vēl svarīgāka. Tas nozīmē, ka tu otru uzrunā un viņš ir pieejams, nevis kārtējo reizi iegrimis ierīcēs. Atšķirībā no jau pieminētajām mīlestības valodām klātesamība nav tikai par kopā pavadīto laiku, bet par ikdienu, kad otrs tev ir pieejams gan priekos, gan bēdās. Bieži vien tas ir daudz svarīgāk par īpašiem, speciāli sarīkotiem uzmanības mirkļiem.
- Uzticēšanās un emocionālā drošība. Tas nozīmē, ka tu jūties saprasta un droši vari paust gan to, ko domā, gan to, kā jūties. Tu apzinies, ka ir pietiekami droša vide, kurā tevi nekritizēs, bet pieņems tādu, kāda esi.
- Humors un kopīga prieka piedzīvošana. Ir tik svarīgi, ka ar otru cilvēku ir viegli iet kopā pa dzīvi un pat grūtās situācijās spēt ieraudzīt, par ko labvēlīgi pasmieties.
- Kopīga pieredze un rituāli. Arī tiem ir ļoti liela nozīme, jo tieši tie veido pāra identitāti un piederības sajūtu. Piemēram, tu zini, ka piektdienas vakarā gatavosiet popkornu un skatīsieties filmas. Vai arī katru reizi, braucot uz laukiem, piestāsiet tajā vienā lauku veikaliņā nopirkt saldējumu. Šie mazie rituāli veido kopības izjūtu, tāpat kā sabučošanās vai apskāvieni, pārim satiekoties vai atvadoties. Pat ja reizēm kopīgi piedzīvotais nesaistās ar labām emocijām, vieno iespēja atcerēties, kā toreiz mašīnai pārsprāga riepa un tu mēģināji to nomainīt, kamēr es gaismoju ar lukturīti. Kopīgās atmiņas un mazie rituāli ir mīlestības valoda, kurā bieži vien sarunājamies bez vārdiem.
No vārdiem līdz dāvanām
Fiziska pieķeršanās, īpašais laiks kopā, palīdzēšana un labie darbi, atzinība un mīļi vārdi, kā arī dāvanas – tās parasti tiek minētas kā galvenās piecas mīlestības valodas. Respektīvi – sieviete, kuras mīlestības valoda ir fizisks pieskāriens, jūtas mīlēta tad, ja ir iespēja būt fiziski tuvu līdzās, saņemt apskāvienus un glāstus. Savukārt, ja mīlestības valoda ir dāvanas, viņa jutīsies lolota ik reizi, kad saņems lielāku vai mazāku dāvanu, bet, iespējams, jutīsies nenovērtēta un nesvarīga, ja tādas nebūs. Viena novērtēs, ja otrs iečukstēs ausī kaut ko mīļu, cita vairāk priecāsies, ja mīļotais parūpēsies, piemēram, no rīta ziemas spelgonī iedarbinās un sasildīs mašīnu, lai tev būtu komfortabls brauciens.
Sniedz otram to, ko viņš gaida
Sarakstu ar mīlestības izpausmēm varētu turpināt vēl un vēl, un katram pārim kāda no tām šajā brīdī būs visaktuālākā. Turklāt pārim var būt ne tikai viena, bet vairākas mīlestības valodas, un svarīgi atcerēties, ka tās laika gaitā var mainīties. Līdzīgi kā, no rīta pamostoties, ir vēlme pēc stipras kafijas, bet, vakaram tuvojoties, gribas zāļu tēju, tāpat var mainīties arī mūsu vajadzības un prioritātes. Ja otram kaut kas ļoti patika pirms divdesmit gadiem, tas nenozīmē, ka arī šobrīd tieši tas viņu joprojām iepriecina.
«Tāpēc mums ir jābūt ziņkārīgiem un ieinteresētiem uzzināt, kas tagad mīļotajam cilvēkam liek justies vislabāk,» uzsver Nansija Lībiete. Ja tev šobrīd darbā ir milzīga spriedze, nez vai tev šobrīd ir svarīgi saņemt kādas dāvanas – tu droši vien daudz vairāk novērtēsi otra rūpes, ja viņš pasūtīs vakariņas vai aizbrauks tev pretī uz darbu. Tas liks tev daudz vairāk justies mīlētai un lolotai nekā grezns ziedu pušķis, par kuru pat nav spēka īsti papriecāties. Vai arī – slimības laikā partnera rūpes tev var šķist augstākais mīlestības apliecinājums, savukārt citos grūtos dzīves brīžos vairāk novērtēsi piedāvājumu aizbraukt kopīgi pastaigāt gar jūru. Kāda sieviete vēl tagad ar siltumu atceras īso pastaigu slimnīcas gaitenī, kad ar vīru gājuši, rociņās sadevušies. «Viņš atradās īstajā laikā un īstajā vietā un sniedza man to, kas tajā brīdī man bija visvairāk nepieciešams. Jo todien es pirmo reizi pēc vairāku dienu gulēšanas spēju piecelties kājās… Sperot pirmos nedrošos soļus, zināju – ja zaudēšu līdzsvaru, viņa gādīgās un stiprās rokas mani noturēs. Un es vēl tagad viņam šad tad pasaku paldies, jo tobrīd man tas bija ļoti nozīmīgi.»
Pašas nezinām, ko gribam?
Kad dzirdam, ka atkal notikusi kārtējā šķiršanās un sieviete ir aizgājusi no attiecībām, jo otrs nav sniedzis to, pēc kā viņa ilgojās, varētu likties, kad sievietes reizēm pašas nezina, ko grib. Bet vai tiešām nezina?!
«Kādā pāru terapijā saskāros ar situāciju, ka ģimeniski orientētam vīrietim likās – tas, ka viņš katru vakaru gatavo vakariņas, viņu padara par lielisko vīrieti. Un es pieņemu, ka daudzas tiešām gribētu, lai viņām ir šāds vīrietis. Savukārt konkrētajai sievietei tas vispār nebija svarīgi, viņa atzinās, ka daudz vairāk novērtētu, ja viņi tajā laikā ietu kopā pastaigāties un sarunātos,» stāsta Nansija Lībiete, piebilstot, ka šādās situācijās veidojas tā sauktās šķēres, jo vīrietim vakariņas ir ne tikai stāsts par rūpēm, bet arī par viņa piederības sajūtu un tradīcijām, kas nākušas no viņa ģimenes. Pārim ir jāmeklē līdzsvars, lai abi no attiecībām saņemtu to, kas viņiem svarīgs.
Nav noslēpums, ka bieži vien vīrieši, klausoties sieviešu pārmetumos, mēdz teikt: «Es strādāju tik daudz, lai ģimenei būtu labi! Visu daru tevis un bērnu dēļ! Ko tu vēl gribi?» Un nesaprot, kāpēc sievietes īd. Kaut gan īstenībā caur īdēšanu un neapmierinātību viņas signalizē, ka grib vairāk tuvības un sirsnības… Un tad ir svarīgi runāt – pateikt, ka novērtē, ko otrs dara, bet tev ir ārkārtīgi svarīgi, ka ir laiks arī attiecībām, ka viens otru pamanāt. Lai nebūtu tā, ka pa dienu strādājam, atbraucam mājās un iekrītam nākamajā atbildības un pienākumu ritenī, un galu galā kaut ko ļoti svarīgu attiecībās pazaudējam.
«Runāt mīlestības valodā nozīmē trāpīt mērķī – jo tikai tad, ja sniedzam otram to, kas viņam šķiet svarīgs, mērķis tiek sasniegts,» uzsver Nansija Lībiete.
Ja cilvēks, neskatoties uz aizņemtību darbā, būs gatavs izbrīvēt laiku tev, ja tu jutīsi, ka otrs arī šajā aizņemtībā domā par tevi, tas, iespējams, tev nozīmēs daudz vairāk nekā, piemēram, rožu klēpis un dāvanas.
Gaidīt vai pašai sniegt mīlestību?
«Es cenšos savu vīru iepriecināt sadzīvē, sākot ar brokastu maizītēm, kārtību mājās un vienmēr izgludinātiem krekliem,» stāsta Ilze, piebilstot, ka pašai šie darbi ne visai patīk, bet viņa zina, cik tas viss vīram svarīgi. «Savukārt vīrs ir atzinis, ka apzināti cenšas radīt man sajūtu, ka es esmu skaista… Saka komplimentus, dāvina puķes, izsaka atzinību par apģērbu, izskatu, un viņš zina, ka man tas ir svarīgi!»
Nansija Lībiete novērojusi, ka, vēloties iepriecināt otru, bieži vien automātiski gribam sniegt to, kas iepriecina mūs pašus. Bet ne vienmēr tas saskan, tāpēc ir jāmēģina saprast vai vienkārši pajautāt, kas otram patīk un liek justies mīlētam, un jāsniedz tas. Jā, arī tad, ja reizēm tas šķiet nesaprotami – kā gan var patīk tas, bet nepatikt šis? Bet mēs esam dažādi.
Gadās arī, ka gaidām no otra to, ko pašas nemaz nesniedzam, piemēram, labus vārdus un novērtējumu. Gaidām dāvanas, bet nemaz tā neapdāvinām otru…
«Kādā pāru terapijā, runājot par vajadzībām, sieviete atzina, ka viņai ir ārkārtīgi svarīgs tāds maigs, labvēlīgs pieskāriens, kas nav orientēts uz seksualitāti, taču sarunas laikā nonācām pie tā, ka sieviete pati to nemaz otram nesniedz. Tāpēc reizēm ir vērts paskatīties pašām uz sevi – ja es gaidu atzinību un komplimentus, vai pati otram parādu, ka viņš man ir svarīgs, ka mīlu un novērtēju viņu,» stāsta Nansija Lībiete. Kad attiecības jau nonāk šķiršanās fāzē, nereti viens no partneriem atzīst – bija sajūta, ka otrs cilvēks tevi pieņēma kā pašu par sevi saprotamu, nebija nedz atzinības vārdu, nedz novērtējuma, pilnīgi nekā… To, ka tu esi rūpējusies par otru, izrādījusi uzmanību, skapī krekli vienmēr bija izmazgāti un izgludināti, viņš pieņēma par normu. Parādīt otram, ka pamani viņa rūpes, pateikt paldies par veltīto laiku – tie nav nebūtiski sīkumi.
Attiecību sākumā viss notiek ļoti dabiski – mēs sniedzam otram dažnedažādas mīlestības izpausmes un runājam vairākās mīlestības valodās vienlaikus, bet laika gaitā pārejam uz to, kas šķiet ērtāks, vieglāks, pazīstamāks… Kādā brīdī viens vai abi pārī sāk izjust deficītu. Un, kad viens ieminas, ka ļoti pietrūkst kopā pavadītā laika, otrs metas aizstāvēties, jo teikto uztver kā kritiku. Kamēr viens runā par ilgām pēc kopā pavadīta laika, otrs dzird tikai un vienīgi pārmetumus un sāk taisnoties, ka jau tā ir noguris, lai nopelnītu ģimenei naudu. Un kaut kur tajā visā pazūd pats galvenais – mīlestība. Mīlestības izpausmes, kas nesasniedz adresātu vai arī tiek nepareizi iztulkotas, parasti nevis uzreiz izraisa asus konfliktus, bet drīzāk veicina neapmierinātību, kas var gruzdēt ilgi. Un tad šīs skumjas un ilgas izpaužas kā dusmas, īgnums, zāģēšana, bet aiz katras uzvedības izpausmes ir paslēpusies vajadzība, par kuru būtu svarīgi runāt. Ja gribam, lai dzīves buķete būtu pilnīga un pāra attiecības garšīgas, tad ik pa laikam ir jāpieber šīs garšvielas – mīlestības izpausmes. Lai kādā no mīlestības valodām tās būtu.
Nobučot un samīļot
Elīna, 38 gadi: «Gadu gaitā esmu pieradusi pie sava vīra uzmanības apliecinājumiem un drīzāk brīnītos, ja vienu dienu apskāvieni izpaliktu, taču sākumā man viņa uzvedība likās ļoti dīvaina. Vīram ļoti patīk fizisks kontakts, un nu jau esmu pieradusi, ka gandrīz ikreiz, kad nonāku viņa tuvumā, viņš mani nobučos, samīļos vai paspaidīs.
Ja ieeju virtuvē, zinu, ka viņš var aizmirst par gaļu pannā un mesties mani paņurcīt jeb, kā viņš saka, mazliet samīļoties. Un tikai mans atgādinājums par to, ka viņa meistardarbs tūlīt pārvērtīsies oglēs un sāks kliegt dūmu detektors, liek viņam no manis atrauties. Dažkārt gadās pat pavisam komiskas situācijas: man steidzīgi vajag uz tualeti, bet viņš nāk ar izstieptām rokām mani acumirklī apskaut un varbūt pat pieskarties krūtīm un dibenam. Parasti jau uzskata, ka mīļošanās svarīgāka ir sievietēm, taču, izrādās, var būt arī tā. Sākumā man pie tā bija grūti pierast, bet tagad zinu un novērtēju, ka vīrs aizvien grib mani apskaut ik dienu!»
