Rīga +3°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Enerģijas apmaiņai
«Parīzē nodzīvojām deviņus gadus. Aizbraucām uz turieni, jo mums ar vīru bija sajūta, ka vajag kaut ko pamainīt. Tas bija mūsu kopdzīves sākums, līdz ar to nekādas krīzes attiecībās nebija, vienkārši nonācām pie secinājuma, ka jūtamies kā iestrēguši purvā, un gribējās nomainīt enerģiju. Bija visādas idejas, bet, tā kā man bija franču valodas zināšanas un tur dzīvoja arī mani radi, izvēlējāmies Parīzi. Un, ziniet, kādreiz vajag aizbraukt prom no mājām, lai ieraudzītu mājas citādām acīm! Patiesībā šo lēmumu pieņēmām tikpat strauji, cik strauji sākās arī mūsu attiecības.
Ar savu vīru Raiti es iepazinos kazino. Radisson Daugava notika slēgtais vakars, kur biznesa sievietes demonstrēja modes. Raiti uzaicināja draugs, kura sieva tajā pasākumā piedalījās, un mani – draudzene, kura arī tur piedalījās.
Sievietei ir tādi dzīves posmi, kad viņa ir meklējumos, bet šis absolūti nebija tāds brīdis.
Es vienkārši vakara gaitā jutu, ka tas cilvēks uz mani skatās un skatās. Pirms došanās prom devos atvadīties, un, kad pienācu pie mūsu galdiņa, Raitis manai draudzenei prasīja: «Es atvainojos, bet kas ir jūsu draudzene? Kāpēc visi viņu pazīst, bet es ne?» Protams, viņš to darīja speciāli, zinot, ka cilvēkiem, kas sabiedrībā pazīstami, ļoti gribas, lai viņus pieņem vienkārši kā cilvēku nevis cilvēku ar vārdu. Pēc tam viņš palūdza manu telefona numuru un – kāpēc man neiedot? Tam cilvēkam acīs bija kaut kas tāds, kas mani pievilka. Nākamajā rītā viņš piezvanīja, un mēs aizgājām kopā iedzert kafiju. Pēc desmit dienām viņš piedāvāja savu sirdi un roku…
Parīzē mums arī pieteicās dēliņš, viņš laikam gaidīja to brīdi. Es ticu karmiskām lietām – katram bērniņam ir sava karma, un tā sāk darboties, vēl esot mammas vēderā. Ne velti, gaidot bērniņu, cilvēki veic remontu, maina dzīvesvietu, utt., jo katram paredzēta sava dzīves vieta. Mūsu dēliņam acīmredzot vajadzēja augt Francijā un atgriezties mājās, un viss tā neticami arī sakārtojās – mēs absolūti negaidīti iegādājāmies māju Jūrmalā. Atgriezāmies, lai dēliņš varētu pēdējo gadu pirms skolas iet dārziņā Latvijā. Varbūt vajadzēja vēl vienu gadu pagaidīt, lai viņam nostabilizētos franču valoda, taču mēs gribējām, lai viņš tomēr pirms skolas iejūtas latviskajā vidē. Nu jau viņam franču valoda piemirsusies, bet skolā sāk to atkal mācīties, un viņam ir ļoti laba izruna. Esmu pilnīgi pārliecināta – mums ir tāda kastīte, kur mūsu zināšanas glabājas. Ja būs tāda nepieciešamība, dēlam šī valoda ļoti ātri atgriezīsies. Es franču valodu jaunībā mācījos trīs gadus, tad aizmirsu, un man jau bija pāri trīsdesmit, kad aizbraucu uz Parīzi, – aizgāju mācīties un burtiski divu mēnešu laikā pēkšņi: hops! Es atradu to savu franču valodas kastīti savā glabātuvē. Bet atgriežoties nebija ne pārdzīvojumu, ne nožēlas. Drīzāk prieks, ka esmu ieguvusi jaunas zināšanas un sapratni par dzīvi.
Vienīgi mazliet pietrūkst tās iespējas no rīta aizskriet uz tuvējo kafejnīciņu pēc garšīga kruasāna un pilngraudu bagetes.
Ja nu ko man Latvijā tiešām gribētos, tad tā ir bio maize. Un tad ir dažas lietas, no kurām pēc dzīves Parīzē esmu atteikusies. Piemēram, ja gribas kompānijas pēc kaut ko iedzert, tas nekādā gadījumā vairs nebūs vīns, bet glāze šampanieša, un man ar to pilnībā pietiks. Francijā visi dzer vīnu kā ūdeni, un tur tu no tā nevari izvairīties.»
