Rīga +10°C 
Tā kā šodien cepat kviešu maizi, sākšu ar jautājumu: kā tad īsti ir ar baltajiem miltiem, kurus daudzi izslēdz no ēdienkartes, jo neesot labi?
Ja nav kādas individuālas nepanesības, kviešu milti nebūt nav sliktāki par rudzu miltiem. Rudzu maize ir blīvāka, tā ir grūtāk sagremojama, kviešu maize – vieglāk. Labos miltos ir vitamīni un minerālvielas – gan kviešu, gan rudzu miltos. Jautājums, protams, cik daudz maizes ēdam. Es, piemēram, dienā apēdu ne vairāk kā vienu, divas šķēles.
Nelielos daudzumos drīkst (un vajag!) ēst arī augstas kvalitātes piesātinātos taukus – labu sviestu, sieru (īstu, izturētu, nevis, piemēram, kausēto sieru plāksnītēs), gaļu (nevis desas). Taču piesātinātos taukus vajadzētu uzņemt ne vairāk par 10%.
Runājot par ogļhidrātiem – jā, pārstrādātie, vienkāršie cukuri nav vēlami: nevajag likt cukuru pie kafijas vai tējas, nevajag bieži mieloties ar smalkmaizītēm. Bet ir arī tādi ogļhidrāti, kas ir vērtīgas šķiedrvielas, – dārzeņos, piemēram.
Pirmais likums, lai notievētu, ir – neknakstīties starp ēdienreizēm.
Arī maize, ja vien milti nav pavisam smalki malti, ir labs šķiedrvielu avots. Tiesa, maltīti iesākt labāk ar svaigiem salātiem, dārzeņiem, olu vai gaļu, maizīti ēdot beigās.
Jums ir vairāk nekā 35 gadu pieredze kardioloģijā. Ko savā ārsta darbā secināt ikdienā – kādas ir cilvēku lielākās vājības un kļūdas uzturā?
Vislielākā vājība laikam ir nespēja atteikties no saldumiem, kas diemžēl sagādā lielas problēmas – lieko svaru. Aptaukošanās jau kādu laiku ir definēta kā slimība, nevis tikai riska faktors. Tā ir lielākā problēma kardiovaskulāro slimību profilaksē un ārstēšanā. Procesi, kas notiek aptaukojoties, ir līdzīgi kā procesi novecojot, tātad – aptaukošanās veicina novecošanu.
Pacientus vēl izdodas pierunāt vairāk staigāt, biežāk kontrolēt holesterīna līmeni un lietot zāles, bet visgrūtāk ir ar izmaiņām uzturā. Mans novērojums – cilvēki ēd pārāk daudz. «Es jau neko tādu neēdu!» – šo teikumu dzirdu teju katru dienu. Bet realitāte aiz šā teikuma ir tāda, ka cilvēks ēd visu dienu – nedaudz, pa bišķītim, pa kriksītim, bet faktiski nepārtraukti! Taču pirmais likums, lai notievētu, ir – neknakstīties starp ēdienreizēm.
Vēl secinu, ka cilvēki nevēlas paši gatavot, grib kaut ko, pie kā var tikt ātri, – nopirkt, uzsildīt, ātri apēst. Pārtika ir vienveidīga, maz dārzeņu. Pat jaunieši, kuri studē par uztura speciālistiem, zina tikai kartupeļus, burkānus, tomātus un gurķus, bet nepazīst, piemēram, rāceņus, rutkus un selerijas.
Daudzi neizlasa, kāds sastāvs ir produktiem, neiedziļinās, kādas E vielas pievienotas. Iesaku to rūpīgi darīt! Ir izpētīts, ka sliktākās E vielas ir stabilizatori, garšas pastiprinātāji, krāsvielas, kā arī fruktozes sīrups, kas uzreiz iesaistās urīnskābes vielmaiņā – ne velti Latvijā ir samērā augsts saslimšanas līmenis ar podagru.
Pastāstiet, lūdzu, ko kardioloģe ēd parastā darbdienā?
Vienmēr ēdu brokastis – parasti ceptu vai vārītu olu vai kādu svaigo sieru, vai labu jogurtu. Starp citu, viens no beidzamā laika atklājumiem man ir Bendiku aitu piena produkti: piens, biezpiens, jogurts, kefīrs – ļoti garšīgi! Tomātu sezonā no rītiem labprāt ēdu svaigus tomātus ar grauzdētu maizi un olīveļļu. Gaļu brokastīs nekad neēdu, bet citās ēdienreizēs gan, vislabāk man garšo putnu gaļa. Arī putras brokastīs neēdu, izņemot griķus – tiesa, nevis putrā, bet tādus irdenus. Kopumā labāk par graudaugiem man patīk pākšaugi – pupas, zirņi, turku zirņi.
Darbdienās cenšos paēst arī pusdienlaikā. Mums darbā ir maizīšu cepamā panna – tajā var izcept skaistus paipalu olu trijstūrīšus, apgrauzdēt maizīti vai dārzeņus. Vēl mums ir liela pudele labas olīveļļas un visādas garšvielas. Ja no mājām līdzi paņemti sezonas dārzeņu salāti, brīnišķīgi! Vēl pusdienu šķīvim var pievienot marinētus piparus, gurķus, tunča konservus vai kādu sardīni.
Jā, izklausās garšīgi un veselīgi. Varbūt neēdat vakaros pēc sešiem vai ievērojat modīgo intervālo badošanos?
Kā nu ne, kad naktīs guļu, tad neēdu! (Smiekli.) Sanāk dabiska intervālā badošanās… Un vakaros ēdu vēlu. Agrāk par astoņiem vakarā nesanāk – pēc sešiem beidzas darbs, kamēr atbraucam mājās, sākam gatavot… Ikdienā abi ar vīru ēdam tikai mājās. Gatavojam ar prieku – gan tradicionālus latviešu ēdienus, gan pēc citu tautu receptēm. Nesen atbraucām no ceļojuma pa Taizemi un jau esam pagatavojuši kariju. Atvedām svaigu citronzāli, galangala sakni, kafīra laima lapas – visu samizojām, saberzām piestā, un šāds karijs diezgan ilgi var stāvēt ledusskapī.
Arī ceļojumos ēdienu gatavojam paši, parasti kopā ar draugiem īrējam māju vai dzīvokli ar labu virtuvi, kur varam izpausties. No ceļojumiem mēdzu vest nevis suvenīrus, bet gan vietējos labumus – koferis man parasti ir pilns ar sieriem, garšvielām un garšaugiem, kvalitatīviem konserviem, vienmēr nopērku arī labu extra virgin olīveļļu.
Nepagurdama visiem stāstu, ka labu olīveļļu nevajag taupīt tikai salātiem, tajā var un vajag arī cept un fritēt. Jā, daļa vērtīgo polifenolu karstumā iet bojā, bet daļa paliek. Runājot par fritēšanu – tas nozīmē ne jau ilgi vārīt eļļā, bet gan augstā temperatūrā ātri apraut feinu garoziņu. Ielej mazā katliņā olīveļļu, sakarsē, ieliek, piemēram, zivs filejas gabaliņu un minūti vai divas apgrozot apcep.
Salīdzinājumam – labā olīveļļā ir ap tūkstoš vērtīgo polifenolu, bet, piemēram, svaigā paprikā ir tikai desmiti. Antioksidatīvās īpašības olīveļļai ir unikālas, un tā pozitīvi iespaido asinsvadu veselību un vielmaiņu kopumā.
Cik jums mājās ir olīveļļas?
Litros vai dažādībā? (Smejas.) Ja par litriem, man ir tāda ērta piecu litru muciņa ar krāniņu, ko iegādājos Nicā. Tad man vēl ir pāris dažādas olīveļļas, arī viena īpaša Picual ar augstāko polifenolu saturu, kāds vien iespējams, – pērn Spānijā bija izcila olīvu raža, un izrādījās, ka polifenolu saturs eļļā ir krietni lielāks nekā iepriekšējos gados.
Bieži dzirdu, ka cilvēkiem žēl tērēt labu olīveļļu cepšanai. Taču fakts ir tāds, ka, karsējot jebkuru rafinētu eļļu, rodas onkogēnās vielas – zemmolekulārie aldehīdi, kā arī transtaukskābes. Turklāt rafinētajās eļļās jau pat nekarsējot ir transtaukskābes – vīnogu kauliņu eļļā ir visaugstākais transtaukskābju procents, kas cepot vēl krietni paaugstinās. Tai seko rapšu eļļa. Turpretim augstas kvalitātes olīveļļa ir visstabilākā augstā temperatūrā, laba ir arī kokosriekstu eļļa, bet tajā ir augsts piesātināto tauku saturs.
Un kā tad ar sēklu eļļām? Tās tiek slavētas un ir arī garšīgas. Pie salātiem man, piemēram, ļoti garšo mehāniski spiesta saulespuķu sēkliņu eļļa…
Visās sēklu eļļās ir polinepiesātinātās taukskābes, kurām ir dubultsaites, kas jau spiešanas laikā skābekļa klātbūtnē un paaugstinātā temperatūrā sabrūk, radot brīvos radikāļus, kas ir vēl kaitīgāki par transtaukskābēm. Ne tikai saulespuķu sēklu eļļa, tāpat arī populārā ķirbju sēklu eļļa un kaņepju sēklu eļļa – tās ļoti ātri oksidējas. Labāk ēst pašas sēkliņas, būs krietni veselīgāk. Kaņepju sēklas iesaku saberzt piestā un uzreiz apēst, neglabājot ilgāk.
Kas bija jūsu mīļākie ēdieni bērnībā?
Man ļoti garšoja mammas ceptās kotletes. Tā bija māksla! Ar kraukšķīgu garoziņu, kas, piespiežot ar dakšiņu, apetītlīgi uzburbuļoja, iekšpusē kotletītes bija ļoti sulīgas. Vēl no bērnības atceros tādu mīļu ēdienu kā burkānu un zaļo zirnīšu sautējums. Laikam pat nebija nekā tāda, kas man negaršotu, ja nu vienīgi piena zupas, īpaši piena dārzeņu zupa. Joprojām negaršo, toties citas zupas ļoti garšo, piemēram, skābu kāpostu zupa. Mamma un vecāmamma vienmēr gatavoja garšīgi un daudzveidīgi.
Un kā ar saldumiem?
Ne pārāk. Piemēram, mans vīrs var sīki un smalki izstāstīt par tortēm, kādas gatavoja mūsu bērnībā, kā tās garšoja un kāds kurai bija nosaukums, bet es noteikti ne. Atceros vienīgi kārtainās ābolkūciņas – kad bijām studenti, kafejnīcā ņēmām rasola bļodiņu un pēc tam ābolkūku, un tad jau dienu varēja izturēt. Labas, rūgtas šokolādes gabaliņam šad tad saku jā, bet vispār jau saldumu vietā izvēlos žāvētus augļus un riekstus.
Arī medu ēdu reti, patīk tikai vieglie, līstošie – kā akāciju vai apelsīnu medus. Vāru ievārījumus – ābolu, ķiršu, kā arī aprikožu – tieši no skābajām, pumpainajām, nesmukajām aprikozēm sanāk vislabākais. Un, kad ciemojos pie meitas Spānijā, vāru vīģu ievārījumu. Zaptītes pārsvarā aiziet dāvanām, bet paliek arī pašiem – tās ir izcilas pie sieriem, kā arī retajās reizēs, kad uzcepu plānās pankūkas.
Vai varat padalīties ar saviem atklājumiem, saimniekošanas knifiņiem?
Mājās mums vienmēr ir sasaldēti buljoni. Paši vairākas stundas vārām vistas buljonu vai liellopu kaulu buljonu ar garšaugiem (pirms tam tos apcepot cepeškrāsnī, lai bagātīgāks aromāts). Savāra lielā katlā, tad izkāš, sadala pa porcijām un sasaldē. Ļoti ērta bāze darbdienu vakariņām.
Pati gatavoju pastētes – nopērku liellopu vai vistu aknas (Centrāltirgū reizēm nopērkamas arī zosu un pīļu aknas, nemaz ne tik dārgi!), apcepu kopā ar garšsaknēm, olīveļļu, sviestu, tad pievienoju nianses pēc patikas – šļuciņu konjaka, kaperus, anšovus. Atkal sadalu pa porcijām un lieku saldētavā. Kad vajag, iepriekšējā vakarā izņemu, ielieku ledusskapī, un no rīta brokastīs var mieloties.
Maizi regulāri cepu jau gadus sešus un esmu atklājusi dažādas nianses.
Mans vīrs lieliski prot gatavot zivis, piemēram, mazsālīto lasi – zinu, ka viņš liek klāt sāli un cukuru, anīsa sēklas, baltos piparus un arī karoti stiprā alkohola (konjaka vai viskija), kas apstādina fermentāciju. Tad pat pēc nedēļas mazsālītajam lasim vēl nav jūtams specifiskais zivs aromāts. Regulāri braucam uz Centrāltirgu, pērkam sezonāli pieejamās zivis – salakas, reņģes, butes.
Man ļoti garšo sēnes. Starp citu, zem speciālajām lampām audzētajās sēnēs uzkrājas daudz D vitamīna – ēdot sēnes divreiz nedēļā, var uzņemt gana daudz šā svarīgā vitamīna.
Lūk, ātra recepte, kur der gan šampinjoni, gan austeršēnes, šitakes, šimeji un citas audzētās sēnes. Nežēlojot olīveļļu, pannā apcep sīpolus un ķiplokus, pievieno un viegli apcep sēnes, klāt garšvielas pēc patikas – gatavs! Lieliska uzkoda – gan silta, gan atdzisusi uz maizītes.
