Rīga -9°C 
Taču tā nav vienīgā reize, kad psihoterapeits savā dzīvē piedzīvojis bezcerības sajūtu. «Sešu gadu vecumā saslimu ar leikozi. Toreiz uzskatīja, ka es tūlīt, tūlīt nomiršu, – manā bērnībā ar šo diagnozi izdzīvoja viens no tūkstoša. Četrus mēnešus pavadīju slimnīcā. Viens, bez vecākiem. Tā bija gan smaga fiziska slimība, gan nopietna psiholoģiska trauma. Zinu, ko nozīmē dzīvot bezcerībā. Šādos brīžos cilvēks it kā emocionāli sasalst un dzīvo kā robots. Ja jaunībā man jautātu, kāda ir dzīves jēga, es teiktu – nekāda. Biju trauksmes pilns un depresīvs. Man bija sajūta, ka pasaule ir slikta, – cilvēki ir slikti, pilsēta ir slikta, un es varētu dzīvot meža būdiņā. Likās, ka nekam nav jēgas, – mācīties angļu valodu nav jēgas, būvēt savu māju nav jēgas. Toreiz nesapratu, cik svarīgi būtu, ja kāds man palīdzētu noticēt sev un pateikt, ka dzīve ir vērtīga un ka es pats esmu vērtīgs.»
Vai tas nozīmē, ka cilvēks var baudīt to, cik viņam ir slikti? «Jā, cilvēks var pierast pie ļoti daudz kā un to pat iemīlēt. Ir vīrieši, kuri saka: mani bērnībā tēvs pēra, bet tas bija labi – es izaugu par stipru cilvēku, tāpēc arī es situ savus bērnus. Taču, parakājoties sevī dziļāk, bieži atklājas, ka kaut kas tomēr nebija un nav kārtībā, piemēram, bērns pat negrib ar tēvu satikties. Mēs bieži dzīvojam lielākos vai mazākos maldos. Arī vainas izjūta var kļūt par uzbrukumu sev – par ieradumu, kas ir iepaticies.
Reiz kāda sieviete terapijā stāstīja, ka vīrs viņai atkal iesita, un vienlaikus smaidīja. Jautāju, vai viņa pamana, ka smaida, stāstot par vīra vardarbību? Cilvēks tikai pamazām var sākt apzināties, ka ciešanas ir kļuvušas pierastas, pat savā ziņā izbaudāmas. Pāros, kur ir vardarbība, konflikti un salabšana, bieži veidojas ļoti spēcīgs emocionāls cikls.
Gadās, ka sieviete nonāk terapijā, izšķiras no vardarbīga partnera, bet visi pieklājīgie, rūpīgie, gādīgie vīrieši viņai šķiet pārāk pelēki.
Kas tas par vīrieti – nekādu emociju, nekādas spriedzes, viss tik mierīgi! Mēdz gadīties, ka sieviete pat atgriežas pie vardarbīgā partnera, turpinot iznīcināt savu dzīvi. No malas varētu teikt: tu taču pati gribi, lai tevi sit! Bet tā nav. Neironi mīlestībā piesaistās pierastajam, un ar to ir jāstrādā.»
Pilnu sarunu ar psihoterapeitu Andri Veselovski par depresijas atpazīšanu, drosmi lietot antidepresantus un mākslu dzīvot saskaņā ar sevi, nevis sabiedrības gaidām, lasi šeit:
