Saņem dāvanā personalizētu rokraksta analīzi! 
Rīga -9°C 
Mārcis Auziņš Meditācija racionāliem prātiem – vērtē Anna Peipiņa
Fiziķa un profesora Mārča Auziņa personība vairs neprasa iepazīstināšanu – šķiet, pat savulaik, būdams Latvijas Universitātes rektors, viņš medijos parādījās retāk. Un nav brīnums – viņa unikālā spēja savienot fiziķa analītisko domāšanu ar šķietami tik netveramu lietu kā meditācija ļauj skaidrot lietas dziļi, taču saprotami.
Man žurnālistes darbā ir nācies lasīt daudz tekstu par meditāciju, un jāatzīst, ka šis ir viens no sakarīgākajiem, turklāt uzrakstīts labā valodā. Jaunās grāmatas iznākšana sakrita ar profesora 70. dzimšanas dienu, un tā ir sanākusi lieliska dāvana gan sev, gan lasītājiem. Mēs daudz uzzinām gan par meditācijas tradīciju un tās saknēm budismā, gan par mūsdienīgiem smadzeņu viļņu pētījumiem, gan, protams, ir arī praktiski ieteikumi, padomi un autora autentiskā pieredze.
Train Dreams – vērtē Ilze Vītola-Grūzīte
Skaudrā, sāpīgā un līdz niansēm emocionāli smalkā režisora Klinta Bentlija kinolente Train Dreams, ko var noskatīties straumēšanas platformā Netflix, ir viena no filmām, kas neatlaiž vēl ilgi pēc noskatīšanās. Notikumi risinās 20. gadsimta sākuma Amerikā. Dzelzceļa būvētājs un mežstrādnieks Roberts Grainers, kurš nekad nav pazinis īstu mīlestību, to negaidīti sastop brīdī, kad to pat īsti negaida. Šī mīlestība izmaina viņa rāmo un ierasto dienu plūdumu un paliek ar viņu visu dzīvi… Train Dreams ir reizē filma, glezna un stāsts, neticami skaista savā sāpīgumā. Noskatieties, bet esiet gatavas – būs jāraud! Īpašas pieminēšanas vērta ir grupas The National ģitārista Braisa Desnera filmai radītā mūzika un Nika Keiva smeldzīgi skumjā balss filmas izskaņā.
Filmai ir trīs Oskara nominācijas – par labāko filmu, labāko mūziku un labāko adaptēto scenāriju (tas tapis pēc Denisa Džonsona grāmatas ar tādu pašu nosaukumu). Lomās: Džoels Edžertons, Felisitija Džonsa, Kerija Kondone un Viljams Meisijs.
Izrāde Meitene un nāve Dailes teātrī– vērtē Lauma Lūse-Kreicberga
Izrādes režisoru Niklāvu Kurpnieku līdz šim esmu novērtējusi kā ļoti labu aktieri, kura spēli vienmēr ir ļoti interesanti vērot, bet šoreiz viņš startē ar debiju jaunā ampluā, ļaujot uz skatuves izspēlēties citiem aktieriem, kuri, jāatzīst, to dara brīnišķīgi. Īpaši gribu uzteikt Madaru Viļčuku, kura pusotras stundas garumā pamazām atklāj traumatiskās pieredzes postošo dabu, kad sieviete, cīnīdamās ar atmiņām un vēlēdamās aizmirst notikušo, no cietējas var kļūt pat par despoti. Tēma ir smaga, un kādā brīdī man radās sajūta – vai es maz gribu izdzīvot galvenās varones stāstu? Bet aktieru trio – izrādē spēlē arī Toms Veličko un Gints Andžāns – pārliecinoši uztur spriedzi visas izrādes garumā. Tik daudz reižu izrādes laikā nebiju salēkusies nekad! Pēc skaļajiem aplausiem spriežot, arī turpmāk varbūt redzēsim Niklāvu Kurpnieku abās skatuves pusēs, ko viņam arī no sirds novēlu.
