Rīga +6°C 
Pēc gandrīz divdesmit gadiem kādreizējās Padures ķieģeļnīcas teritorijas ēku logos no jauna parādījusies gaisma. Ražotnē, kur vēl pavisam nesen grīdu klāja putekļu un pelējuma kārta, keramiķe Amanda Lutere izlolojusi sapni par savu flīžu darbnīcu. Tā atrodas ciematā ar zīmīgu nosaukumu – Keramika.
Keramikas flīžu studija AmaNORD atrodas vien desmit minūšu brauciena attālumā no Kuldīgas vecpilsētas un piecu minūšu rokas stiepienā no Padures muižas – poētiskās Latvijas klasicisma arhitektūras pērles. Tieši tur 19. gadsimta beigās aizsācies stāsts par sārto ķieģeļu rūpnīcu, kurā māksliniece Amanda ik dienu savām rokām darina māla flīzes.
«1875. gadā skotu tirgotājs un Padures muižkungs Džons Luiss Balfūrs savām vajadzībām nolēma ražot ķieģeļus, tāpēc upes tuvumā lūdza uzbūvēt nelielu cepli,» vēstures liecībās dalās Amanda.
Ķieģeļnīcas izbūvei izvēlēta stratēģiska atrašanās vieta – to ieskāvuši seši dīķi, no kuriem bez liekas piepūles varēja iegūt galveno ražošanas izejvielu – mālu.
«Vēlāk ķieģeļu produkcijai pievienojušās māla drenu caurules un krāsns podiņi.» Mūsdienās par šiem laikiem atgādina jau no tālienes pamanāmais Keramikas ciema simbols – vecā ķieģeļcepļa dūmenis, kas ieguvis vietējas nozīmes kultūrvēstures pieminekļa statusu.
Keramikas darbi ciematā turpinājušies arī pēc 1958. gada, tikai jaundibinātās fabrikas Latvijas keramika (vēlāk pārdēvēta par ražotni Venta) telpās. Tajās tapuši saimniecības trauki, mākslas izstrādājumi – vāzes, puķu podi, svečturi –, kā arī pēc individuāla pasūtījuma izgatavoti suvenīri un dāvanas. Kopumā sortimentu veidojuši vairāk nekā divsimt dažādi māla priekšmeti.
Tomēr divtūkstošo gadu sākumā maksātnespējas dēļ rūpnīca slēgta. Ēkas telpas stāvēja nevēdinātas un mitras, vietām bija manāmas applūšanas pēdas. Pamestie trauku un māla podu krāvumi, kas atgādināja par rūpnīcas raženajiem laikiem, sāka plaisāt un drupt.
Jauns sākums
Neņemot vērā ieilgušo klusumu, nesen Keramikas ciema rūpnīcu piemeklēja pozitīvas pārmaiņas. Kādreizējās ražotnes Venta jaunais īpašnieks Mārtiņš Puķe, kurš uzaudzis vienā no ciemata četrām mājām, šobrīd īsteno ieceri par Keramikas radošā kvartāla izveidi, piedāvājot telpas mākslinieku un amatnieku radošajai darbībai. Amanda bijusi pirmā, kas uzreiz iemīlējusies šajā idejā. Lai arī dzimusi un augusi Rīgā, tomēr trauksmaino pilsētas dzīvi viņa nekad nav uzskatījusi par savu.
«Es nāku no lielas ģimenes – esam septiņas māsas –, un vasarās daudz laika pavadījām mūsu lauku mājās Dikļos. Bieži viena gāju uz mežu, ložņāju pa pļavām, tāpēc daba man allaž ir bijusi klātesoša,» skaidro Amanda. «Vienmēr iztēlojos, ka reiz man būs maza mājiņa mežā…»
Tomēr Amandas sirdī iekrita Kuldīga. «Sākumā iegādājos te zemi, domāju: celšu māju. Bet tas atvirzījās otrā plānā,» smaidot stāsta Amanda. «Zemesgabala īpašniekam ieminējos, ka meklēju vietu darbnīcai, un viņa atsūtītais sludinājums mani aizveda pie liktenīgajām telpām.»
Pirmā satikšanās ar ēku notikusi pavasarī, kad ārā vēl valdījis lietains un drēgns laiks.
Atverot vecās rūpnīcas durvis, viss atklājās noputējis, sapelējis, istabas rotāja filigrāni zirnekļu tīkli.
Tomēr aiz gadiem krājušās putekļu kārtas keramiķe uzreiz saskatīja savu sapņu studiju. «Atbilstošāku vietu darbnīcai ir grūti iztēloties. Ēkai ir īpaša aura,» izjūtās dalās Amanda.
«Te saglabājušās vecās podu preses un iekārtas, pagrabstāva laboratorijas daļā atrodamas lielas mucas ar pigmentiem un krāsām. Turpat stāv arī divas milzīgas krāsnis, kurās var ieiet – gluži kā turku hamams. Telpas ir plašas, lai nākotnē nodrošinātu ērtas darbavietas savai komandai.»
Šobrīd Amanda ir vienīgā pastāvīgā ēkas iemītniece. Viņa īrē fabrikas telpas 250 m2 platībā. Pati saviem spēkiem izremontējusi divas mazākās istabas, kur atrodas darbnīca, neliela virtuvīte glazūru jaukšanas eksperimentiem, birojs un showroom zona, kurā nākotnē uzņemt klientus un interesentus. Pāri palicis aptuveni 200 m2 plašais rūpnīcas otrā stāva austrumu spārns, kur pagaidām novietota krāsniņa, kā arī glazēšanas un flīžu žāvēšanas stacija. Tur remontdarbi plānoti pavasarī: «Palīgi jau sastājušies rindā,» priecājas Amanda.
Sapņu profesija
Amandas interese par mālu nākusi no agras bērnības. «Tas patiesībā sākās triju gadu vecumā, kad spēru pirmos soļus Pārdaugavas bērnu un jauniešu centrā Altona. Īpaši mīļa izrādījās tēlniecības studija, kuru vadīja keramiķe Dace Endziņa. Šī vieta drīz vien kļuva par manām otrajām mājām.»
Sešpadsmit gadu vecumā ceļš iepretim keramiķes profesijai diemžēl aprāvās, neizturot mākslas vidusskolas iestājeksāmena konkursu. Amanda turpināja mācības Ādas apstrādes nodaļā tagadējā Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā, vēlāk iegūstot Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes bakalaura grādu uzņēmējdarbībā. Pēc tam vairākus gadus viņa pavadīja, strādājot tūrisma, viesmīlības un digitalizācijas nozarēs Latvijā, kā arī bijusi vecākā IT projektu vadītāja lielākajam Covid-19 testēšanas uzņēmumam pasaulē.
«Vienmēr strādāju ar lielu atdevi. Pēc pusotra gada intensīvā darba Vācijā un tam sekojošas izdegšanas mana dzīve burtiski sagriezās kājām gaisā. Es atstāju darbu un gadu pavadīju ceļojot,» stāsta Amanda.
«Tad kādu dienu, pastaigājoties pa mežu, pieķēru sevi pie domas ar jautājumu – kas bērnībā mani darīja laimīgu?» Šis mirklis kļuva par pagrieziena punktu atgriezties pie reiz izsapņotās profesijas.
Virtuves ateljē
Pamazām Amandas virtuve sākusi pārvērsties par īstu keramikas darbnīcu. Pirmie radītie trauki bijuši glāžu paliktnīši ar augu iespiedumiem, kas vienlaikus atspoguļoja keramiķes mīlestību pret dabu un vēlmi radīt ko patiesi unikālu. Kad pienācis laiks fotografēt māla pamatnītes, tās atstutējot pret sienu, pēkšņi izkristalizējusies skaidra vīzija – to vietā jābūt flīzēm.
Tolaik rūpnieciski ražoto flīžu piedāvājums šķitis vienveidīgs un bezpersonisks, turklāt piegādes laiks – neadekvāti ilgs.
Keramiķe uzreiz jutusi potenciālu plašai mākslinieciskajai izpausmei.
Drīz vien Amanda iesaistījās dažādās atbalsta programmās, starp tām bijusi arī sociālās uzņēmējdarbības iniciatīva U.Power. Šī dimensija Amandai ir gluži vai neatņemama dzīves un darba sastāvdaļa: «Nākotnē savā komandā vēlos redzēt cilvēkus no sociāli neaizsargātām grupām. Tas man bijis skaidrs jau sen. Arī pati esmu bijusi asistente bērnam ratiņkrēslā. Vēlos, lai šiem cilvēkiem ir pieejamas kvalitatīvas un ērtas darbavietas. Tā ir mana sapņu komanda.»
Filigrānais darbs
Amanda pagaidām ir vienīgā, kas Latvijā uzdrošinājusies izveidot šāda mēroga darbnīcu, uzmanības centrā liekot rokām darinātas māla flīzes. Iemesls tam slēpjas procesa sarežģītībā. Arī Latvijas keramikas laikos notikuši flīžu ražošanas mēģinājumi – Amanda savās darbnīcas telpās atradusi vecās ģipša formiņas, kurās tās reiz tika izlietas. Tomēr meistari nespēja pārvarēt problēmas, kas radušās žūšanas procesā, kad flīžu stūrīši cēlās uz augšu.
Tāpēc ražošana tika atmesta un neviens to neturpināja. Amandas kolēģi, visi kā viens, atzīst, ka viņa izvēlējusies vienu no sarežģītākajiem keramikas virzieniem. Flīzes prasa milzīgu pacietību un uzmanību: katru dienu tās rūpīgi jāapčubina, lai nodrošinātu vienmērīgu žūšanas procesu. Ja kāds no soļiem tiek izlaists, flīzes var locīties un plaisāt.
Radošie meklējumi
Flīzes, kas tomēr nonāk izbrāķētajā kaudzē, Amanda pārvērš par materiālu eksperimentiem. Pateicoties Kuldīgas pašvaldības piešķirtajam līdzfinansējumam, māksliniece iegādājusies savu keramikas krāsni un radošais process turpinājās ar citu atdevi.
Keramiķe sākusi eksperimentēt arī ar flīžu glazūrām, un ceļš mēdz aizvest līdz kādreizējai laboratorijai: «Dažkārt ar spainīti pasmeļu kaut ko no vecajām mucām, kas te stāv jau vairākus gadu desmitus, un testēju. Reiz glazūra uzmeta milzīgus burbuļus. Pēcāk mēs ar Dzidru Striguni, manu mentori un lielāko atbalsta plecu, kopīgi meklējām, kas bijis pie vainas,» atklāj Amanda. «Šajā gadījumā secinājām, ka vēsturiski keramikas krāsnis kurināja zemākā temperatūrā, un mūsdienu augstajos grādos glazūra sāk vārīties.»
Amandas mentorei Dzidrai nākamgad aprit astoņdesmit gadu. Viņa dzīvo mājā pāri ceļam, savos darba gados bijusi rūpnīcas keramiķe. Tur joprojām saglabājusies arī viņas māla virpa. Kad fabrikas durvis tika slēgtas, Dzidra turpināja radošās gaitas virtuvē, ierīkojot vietu gan virpai, gan nelielai krāsnij. Amanda uzsver, ka pieredzējušās meistares atbalsts radošajā procesā ir nenovērtējams.
«Dažreiz aizstrādājos, un Dzidra satraukusies man zvana, jo nakts vidū darbnīcas logos vēl joprojām redz gaismu. Tādos brīžos mani pārņem siltums, jo apzinos, ka manis izvēlētajā ceļā ir tik daudz sirsnīgu un atbalstošu cilvēku.»
Dabas rokraksts
Jau bērnībā Amandai ļoti paticis izžāvēt pļavas puķes, vērojot un pētot, kā mainās to forma un krāsa. Tāpēc nav pārsteigums, ka dabas motīvi caurvij Amandas un AmaNORD flīžu rokrakstu. Augus, kurus Amanda izmanto, lai savās flīzēs izveidotu smalkos rakstus un zīmējumus, viņa iegūst no apkārtējām pļavām un mežiem.
Arī darbnīcu ieskaujošie dīķi radījuši daudzveidīgu ekosistēmu, nodrošinot pietiekami daudz materiāla visdažādākajām dizaina variācijām. Amanda stāsta, ka pat skarbās ziemās augu netrūkst – mežā var salasīt dažādus ķērpjus vai brūkleņu mētras. Māksliniece apgalvo: «Šim procesam nav vajadzīgi eksotiski un krāšņi ziedi. Visbiežāk niecīgākais un pelēkākais augs atklāj visizteiksmīgāko rakstu.»
Dzīves smalkās baudas
Kā atklāj Amanda, AmaNORD flīzes nekļūst tikai par sienu dekoru. Taisnstūri, apļi, sešstūri, trijstūri un kvadrāti – katrs ar unikālu dabas rokrakstu ļauj veidot individuālas kombinācijas. Klienti tās līdz šim izmantojuši radoši, piemēram, apmūrējot kamīnu vai durvju ailas, radot savu neatkārtojamo dzīvestelpas stāstu.
Arī šobrīd keramiķe strādā pie pasūtījuma, kas nav saistīts ar sienu flīzēšanu – Amandas flīzes pārtop unikālās uzkodu platēs aktiera Mārtiņa Vilsona pasākumam Dzīves smalkās baudas: KULTŪRA un GARŠA. Vilsonu verandā uz tām tiks pasniegtas vietējo produktu delikateses, ko sagatavojusi garšu gide Karīna Leinberga-Lemberga. Šo neparasto flīžu dizaina procesā Amanda izmantojusi rudens sezonai raksturīgas dabas veltes – kastaņu galviņas, saglabājot AmaNORD flīžu darināšanas tehniku.
Kādreizējā keramikas rūpnīca tikko durvis vērusi arī Amandas izlolotajām meistarklasēm, kurās interesenti keramiķes vadībā no nulles var iepazīt māla mākslas pasauli un izveidot flīzes ar sev tīkamajiem dabas motīviem. Turklāt stundas garumā iespējams izstaigāt vecās fabrikas telpas un ieklausīties Amandas stāstā, gūstot īpašas izjūtas par Keramikas ciemata un bijušo fabrikas telpu vēsturi.
Nākotnē Amanda plāno paplašināt gan uzņēmējdarbības virzienus, gan pasūtījumu klāstu. «Manī ir liels patriotisms. Gribu nest Latvijas vārdu pasaulē un pierādīt, ka spējam radīt kvalitatīvas lietas. Mērķis ir Skandināvijas, Vācijas un Šveices tirgus. Vēlos, lai AmaNORD flīzes kļūtu par Latvijas kvalitātes zīmi,» stāsta Amanda. «Nupat arī saņēmu labas ziņas no biznesa inkubatora – tas paver durvis jaunām iespējām.»
Raksts tapis ar VKKF atbalstu.
