Rīga +3°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kad Žanete Drone ar vīru pēc vairāku gadu centieniem beidzot gaidīja dēliņu Miķeli, viņai bija jau 37 gadi. Tātad riska grupas grūtniece, un viņu divreiz nosūtīja uz augļūdens analīzi – amniocentēzi. Pusotru nedēļu vēlāk, esot grūtniecības 18. nedēļā, Žanetei nogāja augļūdeņi.
Kā vēlāk izrādījās, no veiktā dūriena bija sācies augļūdens apvalka iekaisums, un tas burtiski bija sairis. Glābt dēla dzīvību nebija iespējams.
Taču papildus emociju, sajūtu un fizisko ciešanu gammai, viņai bija jāsastopas arī ar prātam neaptveramiem birokrātiskiem jautājumiem un nepārdomātām praktiskām niansēm. «Piemēram, stundām ilgi gaidot uz nedzīvā bērniņa dzimšanu, biju spiesta klausīties blakus esošu māmiņu dzemdību sāpju izraisītos un tikko pasaulē nākušu mazulīšu pirmajos kliedzienos. Tajā brīdī tas ļoti sāp. Tāpat kā būšana kopā vienā nodaļā ar sievietēm, kas ieradušās, lai veiktu abortu.
Pēc bērniņa piedzimšanas man paziņoja, ka viņš nemaz nav bērniņš, bet auglis, ko man neatdos, lai atvadītos un apglabātu,» stāsta Žanete, ieskicējot vienu no sabiedriskās iniciatīvas Zvaigžņu bērni mērķiem – grozījumus likumdošanā, lai vecākiem būtu iespēja cieņpilni atvadīties no sava bērniņa neatkarīgi no tā, kurā grūtniecības nedēļā viņš ir miris. Šajā organizācijā Žanete iesaistījusies pēc pašas pieredzētā un piedzīvotā. Tā apvieno bērnu vecākus un profesionāļus, kas ikdienā sniedz atbalstu bērnus zaudējušiem vecākiem. «Mans mērķis nav kādu iežēlināt, bet es nevaru izstāstīt par izmaiņām, kas nepieciešamas, neizstāstot savu stāstu,» saka Žanete, piebilstot, ka šie stāsti ir visapkārt – par to liecina arī statistika. «Mēs neesam pieķērušies šai problēmai, tāpēc, ka mums nebūtu, ko darīt. Regulāri ir cilvēki, kas man atraksta vēstuli, vai pēc preses konferences pienāk žurnāliste, ar asarām acīs sakot: man arī tā ir noticis.»
Atvadīties no bērniņa ir svarīgi
«Neesmu tāds cilvēks, kuram viegli pieprasīt. Tāpēc, kad mediķi atteica iespēju atvadīties no mūsu dēliņa, negāju cīnīties, bet sabruku. Arī vīram bija ļoti emocionāla un asa saruna ar dakteri. Viņa izrādījās saprotoša un ļāva mums atvadīties un saņemt bērniņa mirstīgās atliekas, lai varētu tās kremēt un vēlāk apglabāt,» stāsta Žanete.
Kādam var rasties jautājums – kāpēc tas vispār jādara? Ir cilvēki, kas spontāno abortu pat neuztver kā bērna zaudējumu. Tomēr lielākoties, ja runa ir par gaidītu un mīlētu bērniņu, arī tad, ja tas noticis agrīnā grūtniecības periodā, sieviete jau paspējusi saaugt ar domu par šo bērnu. Nereti mazulim jau izlolots vārdiņš, ir domas par to, kā viņu auklēs, samīļos, ies pastaigā ar ratiņiem…
Iedomātais mazuļa tēls jau ir daļa viņas, un, to zaudējot, sirdī paliek neaizpildāms tukšums.
Redzot pierādījumu savam zaudējumam, sēras ir vieglāk izsērot, atzīst Rīgas Stradiņa slimnīcas Garīgās aprūpes dienesta vadītāja Lelde Titava. Pētījumi un bērnus zaudējušo vecāku pieredze liecina, ka neatvadoties situācija līdzinās bezvēsts pazuduša cilvēka mūžīgai gaidīšanai. Atvadas ir dziedinošas. Tāpēc Rīgas Stradiņa slimnīcas Garīgās aprūpes dienesta darbinieki pēc savas iniciatīvas ir izveidojuši piemiņas vietu netālu no slimnīcas, tuvējās Alberta baznīcas dārzā, kur pēc vecāku vēlēšanās tiek apglabāts mirušais bērns. Lelde Titava šo pieredzi pārvedusi no Amerikas, kur 15 mēnešus praktizējusies un mācījusies Sentluisas klīnikā. Sākotnēji vecmātes par šādu ideju bijušas pārsteigtas, taču nu par mirušo bērniņu rūpējas ar lielu mīlestību. Ja tas ir iespējams, viņas bērniņu apģērbj un nofotografē. Vecākiem tas var būt ļoti svarīgi, ka viņiem par piemiņu paliek vismaz šī fotogrāfija – kaut kas reāls, kas apliecina to, ka bērniņš ir bijis.
«Protams, ir svarīgi, kurā grūtniecības mēnesī bērniņš ir miris. Ja dzīvības procesi ir apstājušies, ir jāsaprot, ka tas ne tuvu nav smuks bērniņš, kādu mēs esam iztēlojušās,» realitāti skaidro Žanete. «Taču mediķi redz, kāda ir situācija, un var piedāvāt bērniņu kremēt, lai vecākiem ir vismaz urna ar pelniem, ko apglabāt. Vieta, uz kurieni aiziet pasērot. Un pat ja traģiskajā brīdī šoks liek vecākiem atteikties, bēgt, var gadīties, ka pēc kāda laika šis solis tiek nožēlots, bet tad jau ir par vēlu. Tāpēc mēs ceram, ka ar laiku visās slimnīcās Latvijā, kur tiek pieņemti nedzīvi dzimušie bērniņi, viņi visi tiks apglabāti atsevišķi no medicīniskajiem atkritumiem. Tad vecāki pēc vairākiem gadiem var atnākt uz konkrētu vietu, zinot, ka viņu bērniņš ir apglabāts ar cieņu. Savulaik, saskaņā ar valstī esošo tiesisko regulējumu bērns, kas miris līdz 22. grūtniecības nedēļai un kura svars nebija sasniedzis 500 gramu, tika uzskatīts par medicīnas atkritumu. Tie ārsti, kas bija atsaucīgi un ļāva vecākiem no bērniņa atvadīties, rīkojas pretlikumīgi.
Līdz ar grozījumiem Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā vecākiem Latvijā ir nodrošinātas tiesības atvadīties no sava zvaigžņu bērna neatkarīgi no grūtniecības laika, kurā viņš gājis bojā.
Tāpat likums nosaka pienākumu ārstniecības iestādēm cieņpilni izturēties pret to zvaigžņu bērnu mirstīgajām atliekām, no kurām vecāki atsakās. Tagad nevienam vecākam vairs nevajadzēs cīnīties par sava bērna mirstīgajām atliekām,» uzsver Žanete. Tāpat vecāki saviem zvaigžņu bērniem var iedegt virtuālu zvaigznīti interneta vietnē dveseludarzs.lv.
Mediķi nezina, kā runāt
Mierinot Žaneti, ārsti toreiz teikuši: «Neraudi. Nepārdzīvo. Jums būs vēl bērni,» zinot to, cik ilgi Žanete par bērniņu cīnījusies, tas sāpējis vēl vairāk. «To tu nevari zināt, lai otram cilvēkam tā pateiktu. Tad labāk nesaki neko…» skumji atzīst Žanete. Tomēr nevēlas kādu vainot, jo saprot, ka ārsti jau arī nezina, kā runāt ar vecākiem šādās bēdās – viņiem to augstskolā nemāca.
Turklāt neviens neiedomājas, ka arī mediķis šajā situācijā ir zaudējis bērnu. Arī viņam tas ir pārdzīvojums.
Tāpēc viens no Zvaigžņu bērnu iniciatīvas mērķiem ir izveidot mācību programmu medicīniskajam personālam iejūtīgam darbam ar bērnu zaudējušiem vecākiem un atbalsta tīklu visu Latvijā. Pirmais solis jau ir sperts – lai padarītu pieejamāku informāciju vecākiem un mediķiem, sadarbībā ar Bērnu slimnīcas fondu izveidots buklets Bērniņu zaudējot, kas pieejams slimnīcās.
Vēl viens ļoti bagātīgs un noderīgs resurss ir interneta vietne dveseludarzs.lv, kurā apkopota speciālistu un vecāku pieredze. Žanetei tas bija vislielākais palīgs tajā drūmajā naktī, kas vienai bija jāpavada slimnīcas istabiņā, gaidot rītu. Vīram palikt pie viņas neļāva. «Pati pirms vairākiem gadiem, vēl strādājot reklāmas aģentūrā, biju palīdzējusi šo lapu palaist. Taču toreiz man negribējās neko tādu lasīt, jo šķita pārāk briesmīgi, ka kādai ģimenei tas jāpārdzīvo. Gribēju norobežoties no šādas informācijas, bet slimnīcā atcerējos, ka tāda lapa ir, un lasīju to savā mobilajā telefonā. Negribētu teikt, ka tajā brīdī uzreiz parādās mierinājums, bet, vēl un vēlreiz to pārlasot, es sapratu, ka neesmu vienīgā, kam tā noticis, ka tas būs briesmīgi, bet mēs viņu atpakaļ tāpat dabūt nevaram.»
Sāp arī vīrietim
Tieši dveseludarzs.lv izlasītais Žanetei licis pievērst īpašu uzmanību, kā tajā visā jūtas vīrietis. Jo pie mums pieņemts uzskatīt, ka vīrietim šādā brīdī ir jāatbalsta sieva, bet pašam jābūt stipram. «Ja man nebūtu pieejama šī informācija, es būtu to uzskatījusi kā manu, nevis mūsu zaudējumu. Egoistiski domātu, ka man sāp visvairāk, jo esmu sieviete un bērns bijis manī. Bet tieši tāpēc, ka vīrietis fiziski bērnu nejūt, viņam to apjaust ir vēl grūtāk, un tas var sāpēt vēl vairāk,» pieredzē dalās Žanete.
Kad viņa pēc notikušā dēla piemiņai sev mašīnā iekarināja slimnīcā uzdāvināto kristāla eņģelīti, arī vīrs sev tādu sarūpējis kā piemiņas zīmi dēlam.
«Ir labi, ja ir kaut kas, pie kā cilvēks var pieķerties, kaut vai tas būtu kristāla eņģelītis vai buklets,» no pieredzes zina teikt Žanete. Tāpat abiem mājās ir kastīte ar Miķeļa lietām, ko abi var aplūkot, ja vēlas. Ar vīru par abu kopīgo zaudējumu viņi runājuši jau no pirmās dienas. Savukārt tuviniekiem ieteikuši palasīt dveseludarzs.lv, kur rakstīts viss, ko sērojošiem vecākiem vajag un ko nevajag teikt. «Ja gribēsim, mēs paši par to runāsim, bet bāzties virsū mums ar to nevajag,» savu nostāju par tuvinieku jautājumiem skaidrojusi Žanete.
Posmi, ko izdzīvo cilvēks pēc zaudējuma
1. Noliegums. Mēs negribam to dzirdēt, saprast, pieņemt un noliedzam jebkādā veidā.
2. Vainīgā meklēšana. Mēs ticam, ka iekšēji vai ārēji spēki ir varējuši to novērst. Meklējam vainīgo ārstā, vai varbūt kāds uzlicis lāstu.
3. Kaulēšanās. Mēģinām sarunāt ar Dievu, dzīvi, paši ar sevi – ko es visu atdotu vai izdarītu, lai tas neatkārtotos, vai ko es varēju darīt, lai tas nebūtu noticis.
4. Sērošana. Vairāmies no apkārtējiem, iekrītam depresijā un sērojam. Apkārtējie parasti mēģina darīt visu iespējamo, lai sērojošo no šīs depresijas izrautu, taču šis posms ir ļoti svarīgs.
5. Pieņemšana un samierināšanās. Tikai izejot visus šos posmus, ir iespējams dzīvot tālāk.
Ir svarīgs profesionāls atbalsts
Lai pieņemtu zaudējumu, ikvienam cilvēkam ir jāizdzīvo vairākas sērošanas fāzes neatkarīgi no tā, vai zaudēts bērns, vecmāmiņa vai cits svarīgs cilvēks.
Pirmā no tām ir noliegums, kad cilvēks nespēj noticēt notiekošajam, grib ticēt, ka tas ir ļauns sapnis, no kura iespējams pamosties. Tam seko vainīgā meklēšana. «Kāpēc mani sūtīja uz turieni, kāpēc mani uzraudzīja vecmāte, nevis pieredzējis ārsts? Kāpēc? Kāpēc? Patiesībā ļoti neloģisks veids, kā būvēt apsūdzību visiem,» ar šīs dienas acīm saprot Žanete. «Tikai ar laiku sāc saprast un pieņemt, ka neviens nav mērķtiecīgi mani kaut kur grūdis. Un ka izmainīt notikušo nav iespējams,» viņa saka. Liels atbalsts zaudējuma pieņemšanā bija mācītājs Juris Rubenis. Viņš pēc notikušā ar viņiem toreiz runājis stundām. Viena no vērtīgākajām atziņām, ko Juris Rubenis sniedzis: mums ir visas tiesības ārdīties, būt dusmīgiem uz pasauli, Dievu, bet jāatceras, ka katru reizi, kad jūs izārdāties, pa milimetram ir jāiet tālāk, nedrīkst visu laiku buksēt uz vietas. «Un šī doma mani ļoti aizķēra, es to pat vizualizēju,» saka Žanete, uzsverot, ka profesionālu palīdzību var sniegt gan mācītājs, gan psihologs, gan psihoterapeits, jo bez tās var iekrist baigajā depresijā. «Domāju, daudziem tā arī notiek.» Ne jau visi var meklēt mierinājumu draudzē vai atļauties psihologa konsultācijas, bet bez maksas tās nav pieejamas.
Reizēm arī ticīgi cilvēki vaicā, kā Dievs var pieļaut kaut ko tādu, kā maza bērna nāve?
«Risinot savas attiecības ar Dievu, esmu sapratusi, ka Dievs ir nevis šajā notikumā – Dievs neslaktē mazus bērnus –, bet veidā, kā tu ej tam cauri. To var saukt par Dievu vai paļaušanos, bet vienmēr ir veids, kā šos smagos notikumus izmantot savā labā, lai kļūtu jēdzīgāki cilvēki,» pārdomās dalās Žanete.
Nevajag norobežoties no cilvēkiem
Vēl viens vērtīgs Jura Rubeņa ieteikums bijis – nenoslēgties no citiem cilvēkiem. Jo sākumā gribas sevi pasaudzēt, neredzēt nevienu citu grūtnieci, norobežoties no visiem radiem, kam ir bērni, un iet ar līkumu bērnu ballītēm. Tobrīd spēcīgās dusmas un bailes Rubenis salīdzināja ar lauvu. Tu vari šo lauvu palaist mežā un neredzēt, bet katrs gājiens cauri mežam būs bailīgs, jo lauva var uzklupt no jebkuras vietas. Otra iespēja – piesiet lauvu pie ābeles mājas priekšā. Tu viņu redzi, bet viņš ir piesiets un nevar tevi aizsniegt vai pārsteigt nesagatavotu.
Jā, satikšanās ar cilvēkiem, kam ir mazi bērni, būs sāpīga, bet ar katru reizi sāpēs mazliet mazāk.
Un tā arī ir, jo tieši tajā laikā, kad nomira Miķelis, manai māsai piedzima trešais dēliņš. Es varu tikai apjaust to ārprātu, kas viņai bija jāizdzīvo. Viņai viss izdodas, ģimenē piedzimis jau trešais bērns, un blakus sēž māsa, kuras vienīgais bērns, par kuru viņa cīnījusies gadiem, ir nomiris. Bet viņai taču ir visas tiesības priecāties par saviem bērniem. Tāpat kā citiem maniem draugiem, jo tieši tajā gadā daudziem draugiem dzima bērniņi. Mēs izvēlējāmies dalīt viņu prieku, gājām uz šīm ballītēm, bet, kad jutām, ka kļūst par grūtu, aizslīdējām prom. Negribēju ar savu klātbūtni viņus noskaņot justies slikti par to, kas viņi ir laimīgi.»
Sērām vajadzīgs laiks
«Tas ir liels darbs ar sevi,» par sērošanu un zaudējuma pieņemšanu saka Žanete. Un tam ir vajadzīgs laiks. Tas vienmēr būs briesmīgākais, bet arī vērtīgākais notikums mūsu dzīvē… Protams, ka es atdotu visu, lai būtu citādi, bet jāsaprot, ka ir tā, kā ir. Un tu pats esi atbildīgs, lai ķepurotos ārā. Varu teikt, ka mēs ar vīru esam iemācījušies vairāk dzīvot šodienai, priecāties par būšanu kopā. Ja reiz dzīvība ir tik trausla, tas var notikt ar jebkuru no mums. Tad dzīvojam šodien un uz visu banku! Mēs jau nezinām, vai rītdiena būs. Pavēries cits attiecību dziļums. Vairs nesūdzies par kaut kādām muļķībām, ka tev tur nav tas vai tas vai ka tu gribētu vēl kaut ko. Tas mainīja visu vērtību sistēmu, kas jau tāpat nebija galīgi ačgārna, bet tik un tā gribējās reizēm pačīkstēt.»
Vecāku savu dēliņu ir apglabājuši Torņkalna baznīcas Dvēseļu dārzā. Bērēs piedalījās arī Žanetes māsa, labākais draugs un draudzene. Bija svarīgi tādā veidā arī tuvākajiem cilvēkiem pateiktu, ka abi ar vīru dodas tālāk. Pirms ceremonijas uz kapa kopiņas bija uzlikts čiekurs. Žanetes domājusi, cik mīļi, ka mācītājs Linards Rozentāls tā iedomājies izdarīt. Taču arī viņš brīnījās, jo čiekuru nebija licis. Sākuši meklēt, kurš tas varējis būt, un izrādījies, ka tas ir sētnieks. Žanetei tas bijis līdz asarām aizkustinoši: «Pilnīgi svešs cilvēks iedomājies tik mīļi izdarīt. Toreiz domāju, ka mēs taču nezinām, kas viņa paša dzīvē ir bijis. Iespējams, arī šis sētnieks pazīst zaudējuma sāpes.»
*Zvaigžņu bērni – no Vācijas aizgūts vārdu salikums, ar kādu pieņemts apzīmēt grūtniecības, dzemdību laikā un drīz pēc dzimšanas mirušus bērnus.
