Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Dambreti man bērni spēlē labi. Sešgadnieku uzvarēt man sanāk reti, un arī tad – nevis domāju, ka redz kā es vinnēju, bet gan nodomāju – nez, kas tad nu Ernestam noticis, ka šitā paspēlēja. Sākumā man teica, ka es jau speciāli bērnam zaudējot, bet tā nav! Es visā nopietnībā spēlēju, un pati brīnos, kur viņš tik labi samācījies.
Dažu reizi iedzenu viņu strupceļā, tad viņš tur zodiņu un pēta situāciju, murminot «nu tu gan, mammu, sataisīji man ziepes»… un beigās izdara gājienu, ka labāks vienkārši nav iespējams.
Tagad bērni grib mācīties šahu. Meita gan pieiet nenopietni, bet dēls gan ļoti nopietni, prasa, klausās, mēģinu labot kļūdas, skaidrojot noteikumus… Pie sevis klusībā domājot, vai nav kādas pamācības, kā sākt saprast šahu? Tā lai varētu izprast tā būtību? Ja mani atmiņa neviļ, es pirmo iemācījos spēlēt šahu. Vismaz to es no bērnības atceros, vectētiņš man iemācīja, un visu bērnību spēlējām ar neredzīgajiem domātu šaha dēlīti, ka pēc tam, kad bija jāspēlē parastais, nespēju ilgi pierast, tik ļoti biju pieradusi pie stabiliem kauliņiem.
Man šīs spēles patiešām patīk, lai gan gadiem nav šahs spēlēts, jo tas tomēr prasa laiku un koncentrēšanos – reti kurš grib būt pretinieks. Tie mani slēptie motīvi – iemācīt bērniem šahu, lai ir ar ko spēlēt. :) Un lai viņi trenē domāšanu, domājot uz priekšu, nākamos gājienus. Tādas spējas dzīvē ļoti noder.
