Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pieredzē dalās Līva Bērziņa: Ullas (3 gadi) un Otto (1 mēnesis) mamma, kura par savām mājām sauc Latviju un Spāniju:
«Lai gan cieņpilnas audzināšanas principi skan loģiski un vienkārši, īstenībā tā ir ļoti sarežģīta lieta. Manuprāt, tas nav kaut kas, ko vari izlasīt grāmatā, forumā vai sociālos tīklos kā recepti. Tas ir ļoti garš process, kurā ir pilnīgi normāli iet pa apli, nākt atpakaļ, kļūdīties un augt. Tas patiesībā sākas un beidzas vecākos. Tas ir maratons, kuru sāc skriet un ceri, ka pēc daudziem gadiem finišēsi.
Ko mēs katrs saprotam ar cieņu – arī ir jautājums. Tā sākas mazās lietās. Man šī audzināšana nozīmē noķert sevi situācijās, kad es vai mans vīrs, vai bērns ir pelnījuši izpratni, palīdzību un visu to, ko ietver vārds cieņa, piefiksēt un mēģināt to realizēt dzīvē.
Citi lasa
Lielākais ieguvums ir 99% caurspīdīgums tam, ko darām. Mēs nekad nemelojam. Es atzīstos, ka ēdu šokolādi, ja man tāda ir mutē. Mans bērns neprot melot – meita nesaprot, ko tas nozīmē. Šī audzināšanas metode nav vieglākā, bet pēcgarša ir patīkama, jo tā mēs kopā veidojam labus pamatus, uz kuriem bērni stāvēs visu savu mūžu.
Lielākais izaicinājums ir darbs ar sevi. Noķert brīdi, kad izdaru kaut ko nepareizi. Tas nav par perfekcionismu. Arī es reizēm pazaudēju savaldīšanos un ir bijusi kliegšana un strīdi. Tad grūtākais ir apstāties, ievilkt elpu un pateikt, ka tas nebija forši, un mēģināt vēlreiz. Viens no mūsu ģimenes pamata likumiem – robežas ir konsekventas vienmēr un visur. Tā ir daudz vieglāk, jo robežas nav izplūdušas.»
Pieredzē dalās Sandra Muzikante, Elzas (2 gadi) un Sāra (1 gads) mamma:
«Pats galvenais, kas ir jāsaprot, ka bērns pasaulē nav nācis kā mans padotais. Viņam nav jāklausa kā zaldātam. Man liekas ļoti nepieņemams uzskats, ka bērnam nav viedokļa, kamēr viņš nav izaudzis. Pret bērnu ir jāizturas ar tādu pašu cieņu kā pret vīru vai savu mammu. Cieņa nav atkarīga no vecuma.
Lielākais izaicinājums ir laiks, jo tas ir diezgan laikietilpīgs, pacietību un iecietību prasošs process. Es to pilnībā redzu un jūtu pieredzē ar otru meitu. Šobrīd, kad esmu nogurusi, man nav vairs tās tolerances, spēka un enerģijas, un tad arī sākas vislielākais darbs ar sevi… Lai nepazaudētu cieņpilno attieksmi pret bērnu, sevī ir jāatrod motivācija. Man tā ir pirmā meita, ar kuru jau redzu rezultātu. Viņa iedvesmo nepadoties, kad man pietrūkst spēka.
Manuprāt, cieņpilnas audzināšanas principi ir pilnīgs pretstats visatļautībai, kas ir tad, kad ir vienalga un bērnam ļauj darīt visu, ko grib. Tad pienāk brīdis, kad vecāks situāciju nekontrolē un cenšas nodzēst uguni ar sabāršanu vai ielikšanu kaktā.»
Stāsta Gabriela Briede, Teodora (9 mēneši) mamma:
«Cieņpilna bērna audzināšana viennozīmīgi ir komandas darbs. Es negribu veidot hierarhiju, kurā es esmu bargais vadonis un mans bērns, kāds kuram jāizpilda pavēles, jo būsim reāli, ne jau tikai viņš mācās. Esmu mamma pirmo reizi un pat, ja nebūtu, es nedomāju, ka zinātu visu vislabāk. Te esmu, lai dotu savam bērnam vadlīnijas, radītu augsni, kurā viņam augt, attīstīties, pētīt un meklēt atbildes. Tas ir mans bērns, bet viņš man nepieder.
Izmantojot cieņpilnas audzināšanas principus, bērns kļūst pārliecinātāks par sevi, viņš nesteidzas izdarīt secinājumus. Dēls šobrīd vēl ir tik mazs, bet es redzu, kā viņš pieiet lietām – izpēta, pārdomā, arī, piemēram, ar ēdienu – dēls negrābj un nestumj mutē visu pēc kārtas.
Visgrūtākais ir kāpt pāri sev, visu laiku neteikt – nē, to nedrīkst. Grūti ir klausīties no apkārtējiem, ka tu izlaid bērnu un viņš taču nekad normāli neēdīs, gulēs pie vecākiem līdz augstskolai un nezinās nekādas robežas.
Man šķiet, ka visatļautība ir sinonīms bezpalīdzībai. Kad vairs nezini, ko darīt, vairs netiec galā un bērna audzināšana pārvēršas par cīņu. Nesaprotu, kāpēc pieaugušie reizēm neiedomājās, ka varbūt viņi ir tie, kas ir vainīgi pie šīs situācijas. Svarīgi ir pamēģināt iejusties bērna ādā, atcerēties, ka tas ir bērns, un neprasīt no viņa neiespējamo.»
Stāsta Linda Ibeji, Rovina (5 gadi) un Emmas (3 gadi), kurai ir multikulturāla ģimene un par savām mājām viņa pašlaik sauc Somiju:
«Mūsu pamata princips ikdienā ir mūsu bērnu labsajūta. Jau no dzimšanas pret bērniem izturamies kā pret personībām, pievēršot uzmanību viņu vajadzībām, vēlmēm un cenšoties sadarboties.
Ikdienā cenšamies vairot un veidot pašcieņu un pašvērtību ar tādiem vārdiem kā Tu vari, Tev sanāks, Tev izdosies, iedrošinot uzdrīkstēties, dodot brīvību izpausties un esot klāt, kad tas ir vajadzīgs.
Ļoti būtiska mūsu ģimenē ir komunikācija – diskutējam, spriežam, pārrunājam. Daudz runājam par emocijām, spoguļojam situācijas no ikdienas gaitām. Mums ģimenē ir jomas, kurās esam kategoriski un nelokāmi kā vecāki – tā ir drošība un ikdienas režīms.
Manuprāt, lielākie ieguvumi ir stiprākas, labākas, tuvākas un dziļākas attiecības starp vecākiem un bērniem, jo veidojas abpusēja cieņa, paļaušanās un uzticēšanās. Daudz ir dzirdēts par to, ka cieņpilnas audzināšanas principi iet roku rokā ar visatļautību. Manuprāt, lielākā atšķirība ir, ka visatļautības gadījumā nav nekādu likumu, robežu vai noteikumu. Cieņpilnas audzināšanas pieejā ir likumi un limiti, un robežas, kas ir jāievēro.»
