Mammas vēstule: Zīdīšana pēc gada vecuma — emocionālā puse

 

Pārsteidz viņas skaidrojums Pasaules Veselības organizācijas ieteikumiem bērnus zīdīt līdz 2 gadu vecumam – «…šis izteikums balstās  uz to, lai valstīs, kurās trūkst ēdiena, bērni izdzīvotu līdz diviem gadiem. Mums taču ēdamā pietiek…» 

 

Diemžēl šādi tiek veicināti vispārpieņemtie mīti par zīdīšanu un šādi skaidrot ar pētījumiem pamatotas PVO pamatnostādnes zīdīšanas jautājumos  nav gluži pareizi. 

 

Runājot par emocionālo vardarbību, saskaros drīzāk ar pretējo – vai atņemot bērnam krūti pārāk strauji, viņam netiek nodarīts lielāks kaitējums. Bērnam saskaroties ar šādu pieredzi var rasties emocionāli traucējumi, neuzticība mammai, kas izpaužas kā nespēja mierīgi atlaist mammu promejot (mēs bieži dzirdam no mammām sūdzības par histērijām bērnudārzos no rīta, vai atstājot mazuli ar auklīti), vēlākos gados tas izpaužas kā nespēja uzticēties cilvēkiem un grūtības socializēšanās jautājumos. Ir veikti arī vairāki pētījumi par zīdīšanas ietekmi uz bērna sociālo attīstību, un rezultāti ir acīmredzami, ilgi zīdīti bērni uzrāda labākas spējas socializēties savu vienaudžu vidū. Tā kā pilnīgi nepamatoti ir apgalvot, ka ilgi zīdīti bērni ir nezinātkāri, tendēti tikai uz savām attiecībām ar mammu un nespējīgi pašizpausties. Tieši pretēji – šie bērni ir drošāki, pārliecinātāki par sevi!

 

Jāsaka, ka arvien vairāk zīdīšanas konsultantu aprindās paceļ jautājumu par zīdīšanas audzinošo lomu ģimenē. Ne tikai attiecībā uz zīdāmo bērnu, bet arī attiecībā uz ģimenē esošiem vecākiem bērniem, pusaudžiem. 

Lai mainītu sabiedrībā iesakņojušos stereotipus par to, ka zīdīt savu bērnu ir slēpjams no visiem fakts, ka zīdīšana ir krūts kā seksuāla objekta izrādīšana sabiedrībai un ģimenes iekšienē, ir nepeiciešams sākt skatīt šo jautājumu vairāk emocionālā līmenī, un kā audzinošo aspektu. 

Īsumā – ko iegūst meitene – pusaudze, redzot, ka mamma zīda savu mazuli un dara to ilgstoši un dabiski. Viņa jau no mazām dienām izprot sievietes kā mātes pareizu uzvedības modeli, ieliek pamatus veiksmīgai meitenes šīs mātišķās šķautnes attīstībai. 

Puika, šajā pašā situācijā vēro sievietes-mammas dabisko izturēšanos, un dziļi apziņā ieliek kodu, kas ļaus viņam nākotnē izvēlēties tādu sievieti, kas būs ne tikai laba un mīloša sieva, ģimenes pavarda sargātāja, bet arī mīloša un gādīga māte viņa pēcnācējiem.  

 

Savukārt vīrieša loma veiksmīgās zīdīšanas jautājumā ir neatsverama. Pirmām kārtām tāpēc, ka sievietei veiksmīgi zīdīt savu mazuli ir kā savas sievišķās\mātišķās puses apliecināšana. Katra mamma lepojas ar to, ka savu mazuli spēj zīdīt ilgstoši un bez problēmām. Ja partneris ir atbalstošs, iedrošinošs, saprotošs un sievietei neliek justies vainīgai periodā, kad viņai ir mazs bērns, kas prasa daudz uzmanības un mīlestības, sieviete uzplaukst pilnvērtīgāk un jūtas pievilcīgāka, un gatava sniegt tīri instiktīvi savam partnerim lielāku pieķeršanos, uzticību, paļāvību, tādejādi stiprinot ģimeniskās saites, stiprinot partnerattiecības un ievadot tās jaunā, kvalitatīvākā līmenī. 

Protams, daudzu sieviešu pārliecība ir tā, ka vīrietis jūtas atstumts un no tā cieš arī intīmās attiecības, it īpaši periodā, kad ģimenē ir mazs bērns, kurš pie tam vēl tiek zīdīts (lai gan tas pat nav noteicošais. Ja māte bērnu nezīda, tīri dabiski viņa pievērš mazam bērnam pastiprinātas rūpes un uzmanību). Bet te būtu jārunā par vīrieša emocionālo briedumu, gatavību tēva lomai, spēju būt par savas ģimenes galvu un attiecību uzturētāju kopā ar savu sievieti. Diemžēl mūsdienu sabiedrība vairo egocentrisma kultu, iepotējot domas, ka pirmajā plānā ir manas jūtas un vēlēšanās, neskata ģimeni kā sabiedrības vienotu indivīdu. Mēs visi labi zinām cik daudz mūsu valstī ir šķirto ģimeņu, cik maz daudzbērnu ģimeņu, kas krasi norāda uz situāciju jautājumā «ģimene kā vērtība un valsts labklājības pamats».  

Vēlreiz gribu uzsvērt, ka zīdīšanas jautājums nav tikai mammas un zīdīta bērna savstarpējo attiecību, emocionālās saiknes jautājums, bet gan visas ģimenes jautājums. Un jo dabiskāk to uztversim, nevilksim paralēles ar intīmām attiecībām un vīrieša sievietes partnerattiecībām, jo vieglāk būs sabiedrībai to pieņemt, un nemēģināt atspēkot lietas, ko pati daba mums pasaka priekšā.  

 

Nobeigumā gribētos teikt, es neesmu psiholoģe un neesmu arī valsts līmeņa eksperte šādos jautājumos, tomēr esmu reāli domājoša sieviete, 3 lielisku bērnu mamma, 13 gadus laimīgā laulībā. Un es ticu dabas likumiem un esmu vairāk nekā pārliecināta, ka stipri ģimeni veido visi ģimenes locekļi un nekādi sabiedrības stereotipi un mīti nemainīs manu pārliecību. 

 

Un, Mans Mazais, arī es esmu PAR uzskatu dažādību! Tomēr vēlētos dzirdēt no ekspertiem ne tikai uzskatus par noteiktām parādībām, bet arī pamatotu argumentāciju, vai nu savas prakses ietvaros, vai atsaucoties uz pasaulē veiktajiem pētījumiem. 

 

Inese Kočāne

zīdīšanas konsultante Cēsīs