Ko darīt vecākiem, lai bērns gribētu strādāt?

Vecāki kā piemērs

Zināms, ka vislabāk jaunas iemaņas iemācāmies no piemēriem, ko redzam ikdienā. Tāpat arī ar bērniem un viņu iespējām apgūt ko jaunu. Skaidro Montesori pedagoģe Viktorija Ozola: «Pat ja bērniem nemāca un nelūdz veikt nekādus darbiņus mājās, ja vien viņi būs redzējuši šīs darbības (vecāki kārto māju, ne tikai kad bērns guļ, bet arī ir nomodā) – parasti ap 15 mēnešu vecumu vai pat jau agrāk, neatkarīgi no tā, vai bērns jau staigā vai ne, viņš centīsies atdarināt vecāku darbības. Ja būs redzējis, kā slauka grīdu, tad ar slotu centīsies atkārtot šo darbību, pat ja slota bērnam ir stipri par lielu un smagu. Ir svarīgi nepalaist garām šo mirkli un tiešām arī ļaut bērnam veikt šos darbiņus. Palīdzēt ielikt veļasmašīnā netīro veļu, ļaut piedalīties trauku mašīnas izkrāmēšanā vai trauku mazgāšanā pie izlietnes. Ar katru mēnesi bērns kļūs prasmīgāks un vecākiem būs mazāk bažu mazajam šādus darbiņus uzticēt.» Speciāliste uzsver – ja bērns vēro pieaugušā darbības, tad viss ir jādara tā, kā to varētu darīt arī bērns, piemēram, ņemot ārā traukus no trauku mazgājamās mašīnas, katru šķīvi ņemam ar abām rokām, liekam nost pa vienam, pa vienai krūzītei, jo bērns līdz triju gadu vecumam noteikti vēlēsies izdarīt tieši tāpat kā pieaugušais. Arī ja nes mazo lejkannu istabas augu apliešanai – pieaugušais parāda, kā to nest ar abām rokām, lai ūdens neizšļakstās. Vairāk jākoncentrējas uz reālu parādīšanu, nevis komentēšanu vai aizrādīšanu – tas būs daudz iedarbīgāk!

Jārada labvēlīgi apstākļi

Lai bērns iesaistītos mājas darbiņu veikšanā, īpaši svarīgi ir tas, lai arī vide ir pielāgota. «Pakāpiens pie izlietnes, āķītis dvielim vannasistabā bērna augstumā, traukus var pārlikt zemākos plauktos vai atvilktnēs, iegādāties slotu bērna izmērā (Montesori pedagoģijā gan izdala arī tādu maksimālās piepūles vecumu, kad bērni tieši vēlas darboties ar lielajām pieaugušo lietām, – tas nozīmē, ka būs periods, kad mazais nemaz nevēlēsies darboties ar īpašajām lietām, ko būsiet sagādājuši), nogriezt ērtāka lieluma švammīti un lupatiņu. Pavērot, kuri ir tie brīži, kad bērns netiek galā patstāvīgi un prasa vecāku palīdzību, un pielāgot vidi. Piemēram, mazais vēlas dzert, bet nespēj pats aizsniegt krūzi, tad ir jāpadomā, kā pielāgot vidi tā, lai bērns tomēr varētu pašapkalpoties,» skaidro Viktorija Ozola, uzsverot, ka bērna pašapkalpošanās prasmes ir ļoti saistītas ar palīdzēšanu mājas darbos, jo bērns nevar iesaistīties mājas darbos, ja nemaz netiek pie lietām, ar ko to var paveikt. Montesori pedagoģe ir pārliecināta: kad bērnam ir parādījusies šī dzīvā interese par pieaugušo darbību imitēšanu, ir jāļauj to darīt, nevis jācenšas aizpildīt katru bērna brīvo mirkli ar kaut ko citu. «Planšete, ekrāni, nemitīgi pārbraucieni ar mašīnu un ļoti aizpildīta diena – labāk ļauties drusku lēnākam un mierīgākam dzīves ritmam, lai posmā, kad bērnam ir patiesa interese, ir iespēja arī piedzīvot piedalīšanos mājas darbos.»

Sākumā dara darīšanas pēc

«Protams, pirmais laiks, kad bērni sāk palīdzēt pieaugušajiem, it nemaz nav palīdzība, bet gan papildu pienākums – ir jāskatās līdzi un jābūt gana pacietīgiem, jo apzināmies, ka paši šo darbiņu spētu izdarīt daudz ātrāk un kārtīgāk. Taču jāatceras: ja bērnam neļauj darīt tad, kad viņu tas patiesi interesē, ļoti ticams, ka vēlāk, kad vecāki gribēs, lai palīdz, bērns nemaz nerausies to darīt. Turklāt pirmajos dzīves gados bērna iesaistīšanās mājas darbos vēl nav jāuztver kā lielā palīdzēšana vecākiem. Ja ļausim iesaistīties, bērns jutīsies vairāk piederīgs savai ģimenei (Es arī iesaistos! Mans veikums, pienesums ir svarīgs!), jutīsies droši par sevi pasaulē, nebūs atkarīgs no citiem (Man nav jāgaida uz kādu, lai man uzsmērētu maizi, es to varu izdarīt pats, es nekrītu panikā, ja man izlīst sula, jo zinu, kur stāv lupatiņa, un es varu pats saslaucīt!)» Spēja izdarīt pašam rada bērnam pārliecību par sevi. «Starp citu, runājot par maizes uzsmērēšanu, maziem bērniem līdz triju gadu vecumam nevajag dot visu sviesta trauku, bet gan atlikt mazu pikucīti sviesta atsevišķi vienai maizītei, tāpat ar dzērienu – nevis pilno piena paku, bet atliet nelielā krūzē ar snīpīti, no kuras bērns var ieliet savā krūzītē, jo mazi bērni vēl nespēj aprēķināt muskuļu spēku, kas nepieciešams, lai ielietu, nespēj novērtēt konkrētu daudzumu – viņi var ieliet arī visu litru vienā glāzē,» stāsta pedagoģe.

Citi lasa

Mārīte Gailīte

Dārzs

Audzēsim kabačus! Kas jāzina par sēšanu, stādīšanu un kopšanu?

Marta Kalniņa

Karaliskā ģimene

Princis Viljams un princese Keita kāzu gadadienā nobiedē visus…

Lauma Lapsa

Slavenības

Brazīlietis Felipe Rīgā izprecina māsu un sadusmo dzimtsarakstu nodaļas darbiniekus

Vēl jāņem vērā, ka mazus bērnus neinteresē rezultāts, viņi dara darīšanas pēc: «Bērnam nav svarīgi, lai visa palodze ir tīra no putekļiem, viņš slauka vienkārši kādu mazu laukumiņu. Vai arī no bļodas ieliek visas drēbes veļas mazgājamā mašīnā un tad tikpat skaisti visu izkrāmē ārā – dara un palīdz, bet vēl nesaprot, ka ir jānonāk līdz rezultātam.» Tas viss ir normāli un vecumam atbilstoši. Ar laiku un ar stāstīšanu, rādīšanu priekšā bērni sāk saprast, ka svarīgs ir arī rezultāts.

Speciāliste norāda: «Šajā laikā bērni arī īsti nepārdzīvo, ja pēc tam vecāki pabeidz darbu, nedaudz pārkārto vai noslauka līdz galam nenoslaucītos putekļus. Savukārt, kad sāk parādīties vēlme izdarīt līdz galam pašam, izdarīt tā, lai vecākiem patīk, šāda pārkārtošana bērnam var būt sāpīga un pat demotivējoša. Ja vecākiem rezultāts ir ļoti svarīgs tieši šajā konkrētajā vietā un lietā, var izmantot frāzi: «Tu jau pamazgāji, tagad mana kārta! Es arī gribu nedaudz te patīrīt!» Tādējādi mēs pasakām nevis to, ka bērna darbs ir bijis slikts vai nevērtīgs, bet to, ka mums arī gribas to paveikt un mūs tas interesē. Ja bērnam pirmsskolas vecumā ir ielikti pamati, parādīta struktūra, tīrīšanas veidi un iemaņas, sākumskolas vecumā uz bērna teritoriju vajadzētu drusku pievērt acis. Bērniem vēl aizvien ir nepieciešama vecāku vadība, tomēr ir jāļauj veidot savu kārtību,» skaidro pedagoģe, uzsverot – ja sākumskolas vecumā bērns kaut kā ļoti īpaši un šķietami pat speciāli, it kā par spīti, tur savu istabu nekārtīgu, dažkārt tas ir veids, kā parādīt savu autonomiju, parādīt vecākiem, ka kontrole ir par lielu, ka viņš pats ir lemtspējīgs. «Jāatceras, ka vislabākos rezultātus vienmēr iespējams panākt attiecībās – izrunāt ar bērnu, ka, piemēram, brauks ciemiņi un parasti, sagaidot ciemiņus, cenšas sakārtot māju, jo tā ir arī cieņa pret viesiem, un ka būtu ļoti neērti vai kauns, ja tava istaba ir tik savandīta. Piedāvāt sakārtot kopā, ierādīt atkal un atkal tos pašus veidus, ko jau it kā daudzas reizes esat izrunājuši «Re, paņem vienu maisu un met te iekšā visu, kas jāizmet ārā! Tagad noņem visu nost no rakstāmgalda, lai var noslaucīt putekļus. Paceļam visu no grīdas un domājam, kur šīm lietām ir vieta.»»

Kā motivēt bērnu darīt?

Būtiski atcerēties, ka vārdi sakārto savu istabu! pat sākumskolas vecuma bērnam var skanēt gana abstrakti, tāpēc ir jādod ļoti konkrētas norādes un jāiesaistās arī pašiem. Pirmsskolas vecuma bērniem Montesori pedagoģe iesaka izmantot šādas norādes:

• «Pacel vienu mantiņu no zemes un padomā, kur tai ir vieta!» (Piebilde: katrai lietai IR jābūt savai vietai, piemēram, kluči ir grozā, bet mašīnu vieta ir kastē – ir jābūt sistēmai, lai to varētu ievērot.) Tāpat pēc tam ar citām rotaļlietām, turklāt iesaistās arī vecāki: «Es pacelšu lelli… hm… kur tā bija jāliek? Atcerējos! Šajā plauktā.» Var dot arī uzdevumus ar vairākām mantām reizē: «Pacelsim katrs trīs lietas un atradīsim, kur tām ir vieta!»
• «Kā tu domā – mēs paspēsim visu salikt vietās ātrāk, nekā iztek smiltis šajā smilšu pulkstenī?» Tas dod azartu. Smilšu pulkstenim ir jābūt gana lielam, vēlams ar krāsainām smiltīm. Un pietiek ar 3–5 minūtēm; ja šim darbiņam atvēlēsim 15 minūtes, nekāda azarta nebūs.
• «Ja ātri visu sakārtosim, tad pirms miega vēl paspēsim noskatīties multfilmu (izlasīt divas pasakas vienas vietā).» Ir svarīgi, lai formulējums ir pozitīvs, nevis draudu formā. Tātad nevis: «Ja tūlīt nesakārtosi, tad nekādas multenes (pasakas) nebūs!» – bet tieši ar pretēju vēstījumu: kāds būs labums no tā, ja kārtošana noritēs raiti.
• Dot ļoti skaidrus norādījumus: «Saliec visus klučus kastē! Saliec šīs mašīnas plauktā! Ieliec segu gultā! Izmet papīrus miskastē! Pacel visus zīmuļus no grīdas un ieliec trauciņā!»
• Dot izvēli starp divām lietām: «Es likšu vietā mīkstās mantas. Ko tu labāk gribētu – salikt lego kastē vai koka klučus groziņā?»
• Ja ir vairāki brāļi un māsas, vecāko bērnu var motivēt, piemēram, ar: «Leļļu mājas lietas labāk saliec atpakaļ pati, citādi mazā māsa saliks tā, kā tev nepatīk (kā tev nešķiet pareizi).»

Skolas vecuma bērniem ir svarīgi parādīt sistēmu. Pirmajās reizēs jābūt ļoti klātesošiem, lai nākotnē bērni savas istabas sakārtošanu veiktu patstāvīgi. Piemēram, var parādīt, ka, lai noslaucītu putekļus un sakārtotu mācību galdu, sākumā ir jānoņem visas lietas no galda, nevis jāstumda nekārtība un putekļi no vienas vietas uz citu. Liekot lietas atpakaļ, tās sākumā sašķiro, piemēram, trijās kaudzītēs – tās, kuras jāmet ārā, tās, kuras jānoliek atpakaļ uz galda, tās, kuras jāieliek atvilktnēs pa vietām. Sistēmu vēlams parādīt jau vasarā pirms skolas sākšanās vai skolas pirmajās nedēļās.

Vai par padarīto ir jāmaksā?

Viktorija Ozola iesaka nemaksāt par lietām, kas ir pašsaprotamas. «Pašsaprotami ir tas, ka bērns saklāj savu gultu, sakārto rotaļlietas, aiznes netīro veļu uz veļas grozu, ieliek netīro šķīvi izlietnē vai trauku mašīnā, lielāki bērni iznes atkritumus. Bērniem paveicami, bet ne ikdienas pienākumi drīkst būt maksas darbi, piemēram, visā mājā noslaucīt putekļus no grīdlīstēm vai sakārtot kādu atvilktni, ko ikdienā neviens nekārto. Par pavisam ikdienišķiem darbiem gan nav vēlams maksāt, jo bērni var sākt gaidīt, ka par katru sīko lietu viņiem maksās, vai jautāt: «Kas man par to būs?» Kādā brīdī bērnam atalgojums var kļūt arī vienaldzīgs: «Man vienalga. Vari nemaksāt, kārtot pati!» Līdzīgi var notikt arī dažādu uzlīmīšu un citādu apbalvojumu gadījumā,» stāsta pedagoģe.

Svarīgi ir iedot arī apziņu, ka mēs visi piedalāmies kārtošanā, jo esam ģimene. «Ja bērns sāk teikt, ka es to nekārtošu, jo es to neesmu izvandījis, tad var atgādināt, ka te dzīvojam visi kopā un dažkārt nākas darīt lietas arī it kā citu vietā, piemēram, mamma ne tikai ieliek mazgāties savas sasmērētās drēbes, bet arī izmazgā drēbes brālim un tētim. Tētis nomazgā arī tos traukus, no kuriem nav ēdis. Arī grīdu izsūcam ne tikai pa tiem ceļiem, pa kuriem esam staigājuši, bet visā istabā. Bet šīs sarunas jāvada ar nelielu humora devu, nevis ar pārmetumiem. Pasmejieties kopā: «Iedomājies, ja es tagad izmazgātu grīdas tikai tajās vietās, kur es esmu gājusi!»»

Ja neko negribas darīt

Pēc vecumposma, kad bērns visu laiku grib imitēt vecāku darbības un palīdzēt, var pienākt periods, kad bērns negrib darīt neko. Viktorija pārliecina: šim posmam var brīdi ļauties un prasīt no bērna tikai pašu minimumu – salikt vietās rotaļlietas, nolikt netīro šķīvi izlietnē, pakārt jaciņu uz āķīša, ielikt kurpes tām paredzētajā vietā –, bet nepieprasīt darīt papildus lietas. «Ja bērns vairs nevēlas maisīt pankūku mīklu vai ja ir aizņemts spēlēs un negrib visiem salikt šķīvjus uz galda pirms vakariņām, tas jāpieņem. Ap sešu gadu vecumu bērniem atkal mēdz uznākt vēlme izdarīt kaut ko noderīgu visiem, ar rezultātu, ar apstiprinājumu no malas: «Mammu, vai ne, ka tev patika, kā es saliku visiem dakšiņas?» Te svarīgi atbildēt nevis ar jā, malacis, bet ļoti konkrēti: «Jā, visas dakšas bija taisni noliktas, un tu pat zināji, kurā pusē šķīvim tās jāliek!» Dot apstiprinājumu, ka redzēji, pamanīji bērna veikumu. Pozitīvā pastiprināšana ļaus bērnam justies labāk, un viņš šo labo sajūtu gribēs atkārtot vēlreiz, jo viņa veikums ir novērtēts. Kārtošanas un palīdzēšanas lietās jāiet cauri attiecībām, nevis ar pieprasījumiem un pavēlēm. Piemēram, pastāsti bērnam, ka nevari īsti paspēt pati visu sakārtot: «Vai tu man, lūdzu, vari palīdzēt sašķirot šīs grāmatas pēc lieluma? Klau, mēs varētu iziet ārā, bet, lai mēs drīzāk to izdarītu, palīdzēsi man te nedaudz, lūdzu, – es ieslēgšu veļas mašīnu, bet tu varētu aši apliet puķes, ko saki?»

Ja bērnam viss šķiet garlaicīgi, viens no ārējiem veidiem, kā stimulēt, – nopirkt jaunas lietas: jaunu slotu, jaunu, skaistu putekļu cimdiņu, bērniem drošu rīvi vai nazi, kādu īpašu lejkannu, mazu ūdens pulverizatoru spoguļa tīrīšanai, olu griežamo ierīci. Tās ir lietas, ko gribēsies izmēģināt arī bērniem. «Un pats svarīgākais – kad bērns pats pienāk un prasa, ko viņš varētu palīdzēt, neaizdzīt viņu uz savu istabu spēlēties, jo tā ir ātrāk un ērtāk visiem, bet ļaut iesaistīties. Pat ja šķiet, ka bērns ir par mazu. Padomāt, kuru lietu mazajam var uzticēt. Ja bail dot griezt gurķus salātiem, noteikti var iedot tos nomazgāt zem tekoša ūdens. Vienmēr ir kāds darbs, ko var uzticēt bērnam. Kopīga darbošanās var kļūt arī par jauku sarunu laiku. Jebkurā gadījumā kopīgi pavadītais laiks būs neatsverams!»

Ap sešu gadu vecumu bērniem atkal mēdz uznākt vēlme mājās izdarīt kaut ko noderīgu visiem.