Rīga 0°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kādā vecumā bērns var mācīties dalīties?
Bērns ir sabiedriska būtne. Lai bērnudārzā un arī vēlāk skolā izveidotos labas attiecības ar apkārtējiem, svarīgi ir apgūt dažādas prasmes: spēju komunicēt, māku pagaidīt, arī empātiju jeb iejušanos otrā cilvēkā. Iemācoties ar otru dalīties, bērns šīs spējas sevī attīsta.
Aptuveni otrajā dzīves gadā mazais sāk vairāk komunicēt un interesēties par citiem. No trim gadiem bērnu sāk interesēt attiecības ar citiem bērniem un rodas vēlme iegūt rotaļdraugu. Kā to vieglāk paveikt? Protams, iedodot paspēlēties ar kādu savu mantu vai pacienājot otru. Gan jau arī rotaļbiedrs izdarīs tieši tāpat, un bērnam būs tā jaukā sajūta, ko sniedz draudzība. Pirmsskolas vecums būtu laiks, kad bērnam pakāpeniski jāapgūst prasme dalīties. Un ir tikai apsveicami, ja sešgadnieks jau spēj apjaust, kurās situācijās ir jādalās un kad to var arī nedarīt.
Kāpēc bērni negrib dalīties?
Divu triju gadu vecumā bērni mēdz būt ļoti egocentriski. Lūk, es esmu pasaules centrs, un viss griežas ap mani! Tādēļ arī grūti saprast, kāpēc kaut kas otram jāatdod vai jāiedod. Uz brīdi šķirties no savas mantas – bērnam tas šķiet, kā atdot daļu no sevis. Vecākiem jābūt gudriem un jāizvērtē situācija, vai patiesi bērnam vienmēr sava mīļākā manta būtu jādod arī otram. Ir reizes, kad tomēr būtu jārespektē bērna personība un teritorija.
Kā paskaidrot bērnam, ka dalīties ir labi?
Pirmsskolas vecumā bērnam vieglāk ir uztvert īsu skaidrojumu un pamācību. Visvieglāk būtu sākt ar našķiem un dažādām koplietošanas lietām. Piemēram, bērns viens pats vēlas ilgi šūpoties. Bet turpat netālu stāv citi un gaida savu kārtu. Tad mazajam var teikt: «Arī citi bērni grib pašūpoties un gūt prieku, ļausim, lai tas notiek!» Piebilstot, ka draudzīgiem un jaukiem cilvēkiem patīk dalīties ar otru.
Arī ikdienišķās situācijās varam teikt: «Re, es iedevu ābolu visiem!» Vai: «Cik jauki, ka brālis tev iedeva gabaliņu šokolādes!» Vai paskaidrot: «Saprotu, ka esi noskumis, jo Jānītis tevi nepacienāja ar konfekti.»
Jauka ir tradīcija paretam nopirkt kādus gardumus, lai bērnudārzā mazais mācās visus pacienāt. Vai arī kopā izšķirot rotaļlietas un drēbes, no kurām bērns ir izaudzis, un aiznest tās labdarībai vai uzdāvināt draugu vai radu ģimenēm.
Svarīgi pievērst bērna uzmanību, kad viņš dalās ar kādu, un mierīgāk reaģēt, ja kādu reizi to nedara. Piemēram, var teikt: «Cik tu esi dāsns, man ir prieks, ka padalies ar citiem un nepaturi visu sev!» Vai arī: «Cik jauki, ka iedevi arī Annai paspēlēties ar savu auto!» Tā bērns mācās izjust gandarījumu par to, ka otrs ir priecīgs.
Vai temperaments ietekmē vēlmi dalīties?
Bērns, kurš vairāk ir ekstraverts, spēs vieglāk palaist vaļā savas lietas. «Ja jau mans draugs vēlas konfekti, labprāt to iedošu. Mamma taču nopirks vēl.» Savukārt introvertie, vairāk sevī vērstie bērni intensīvāk un dziļāk pārdzīvos negaidītas situācijas, ilgāk pārdomās, ko darīt, viņiem būs grūtāk pieiet citiem klāt utt. Piemēram, mazais var pat sākt raudāt, ja būs jāiedod paspēlēties ar mīļāko mašīnu. Bet ašāks bērns pats ies droši klāt un, iespējams, bez jautāšanas ņems to nost kautrīgākam ķiparam.
Vai bērni, kam ir brāļi un māsas, labāk prot dalīties ar otru?
Augot ģimenē viens, mazais varētu būt pieradis, ka uz viņa lietām mājās parasti neviens nekonkurē un viņš ikreiz var saņemt to, ko sirds kāro. Satiekoties ar citiem bērniem, viņam var šķist satraucoši: «Kā tas var būt, ka tagad man kaut kas otram ir jādod?» Lai radinātu pie dalīšanās, vecāki var censties ikdienā aicināt kaut ko iedot arī viņiem, mācīt dalīties ar mantiņām, kad ciemos atnākuši citi bērni.
Ja bērni aug kuplākā ģimenē, jau mazi būdami, viņi ir spiesti iemācīties dalīties.
Jo pavisam ātri sastopas ar situācijām, kad vēlas tieši to rotaļlietu, kas ir brālim vai māsai. Tad mazajam varam stāstīt: «Mēs šeit visi dzīvojam kopā. Ja tu vēlies brāļa vai māsas lietu, tad arī tev viņiem ir jādod sava.» Daloties ar otru, bērni mācās arī manipulēt: «Ja es otram kaut ko iedošu, varbūt ko labu dabūšu no viņa pretī?» Svarīgi arī ievērot līdzsvaru, lai nav tā, ka vienmēr tikai vecākais bērns kaut ko dod jaunākajam.
