Rīga +3°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Jaundzimusī mamma un bēbītis
«Daudzi ir dzirdējuši vārdu nedēļniece. Arī es kādreiz domāju, ka tas attiecas uz pirmo nedēļu pēc dzemdībām, bet šis periods kopumā ilgst sešas nedēļas,» stāsta Vita Kalniņa, piebilstot, ka viena no senajām pēcdzemdību tradīcijām nosaka, ka sievietei šis laiks jāpavada iespējami mierīgi, cieši kopā ar savu bērniņu, bet pirmās divas nedēļas pēc dzemdībām vispār jādzīvojas tikai pa gultu. «Agrāk tas bija viegli īstenojams, jo apkārt bija atbalstošas, dažādu vecumu un piederību sievietes – mamma, vecmāmiņas, krustmātes, māsīcas, kaimiņienes, lielās meitas. Citas sievietes dalījās pieredzē un nodrošināja, ka jaunā mamma var neizkāpt no gultas. Apmazgāja, saķemmēja, izmasēja un pienesa viņai zupu. Tāpat parūpējās, lai mājas solis būtu apdarīts, kā arī vīrs un vecākie ģimenes bērni būtu paēduši, tīri un vakarā laikus nolikti gulēt. Mamma visu šo laiku varēja veltīt tikai jaundzimušajam un sev, jo ķermenim pēc dzemdībām vajag atkopties un arī emocionāli šis laiks ir ļoti intensīvs. Kad bērniņš bija nomodā, mamma viņu baroja un veidoja kontaktu – glāstīja, mīļoja un sarunājās ar viņu. Pārējā laikā sieviete atpūtās un pārstrādāja grūtniecības un dzemdību emocionālo pieredzi – par kaut ko bija jāparaud, par kaut ko jāparunā.
Pirmās pēcdzemdību nedēļas ir labs laiks, kad ļaut sev apjēgt, kas tad īsti ir noticis un ko tas mammai nozīmē. Vieglāk to izdarīt, ja līdzās ir kāds, kurš pieņemoši un mīloši uzklausa.
Visvairāk par visu jaunajai mammai, neatkarīgi no tā, kurš pēc kārtas viņai ir tikko dzimušais bērniņš, vajadzīga atbalstoša vide, cilvēki, kam viņa uzticas un kas uzticas viņai. Lai viņi tic sievietes varēšanai, saka, cik laba mamma viņa ir savam bērniņam, un ļauj viņai pašai uzticēties savai dabiskajai mātes intuīcijai, kas ir katrā sievietē. Kaut viens aizdomīgs skatiens vai piebilde šai jūtīgajā periodā sievieti var izšūpot no līdzsvara. Sievietes, kas bija apkārt nedēļniecei agrākos laikos, iedeva jaunajai mammai apliecinājumu: mēs kā mammas tev sakām, ka ar tevi kā mammu viss ir kārtībā. Tā bija tāda kā uzņemšana mammu kopienā. Arī mūsdienu mammas intuitīvi meklē šo kopienu – citas mammas, citas sievietes –, diemžēl ne vienmēr saņem cerēto.»
Saudzējošās pirmās sešas nedēļas
«Lai sievietes atturētu no pāragras atgriešanās sadzīvē un darbos, senatnē bija dažādi ticējumi par šo tēmu. Piemēram, ja jaunā mamma slauc govi, tad lopiņam piens aizies ciet. Vai, ja ies uz avotu pēc ūdens, tas taps rūgts,» stāsta Vita Kalniņa. Senāk to darīja intuitīvi, bet šim saudzīgajam sešu nedēļu posmam ir arī zinātnē balstīti pierādījumi. Piemēram, ir zināms, ka sievietes pēc dzemdībām pārāk strauji atgriežas pie ikdienas darbiem, biežāk bērna pirmā dzīves gada laikā saslimst ar dažādām saaukstēšanās slimībām, kā arī biežāk sirgst no pēcdzemdību depresijas.
Emocionāli sieviete pēc dzemdībām ir ļoti atvērta un daudz vairāk ievainojama nekā citos dzīves brīžos.
Dodoties ārpus mājas, uz vietām, kur ir daudz cilvēku, vai uzņemot mājās daudz viesu, viņa tērē enerģiju uz āru tā vietā, lai tērētu to sev un savam bērniņam, kam tā šobrīd ir visvairāk vajadzīga. «Tāpat kā ir vajadzīgs laiks, lai fiziskais ķermenis pēc dzemdībām atkal sakārtotos, tas pakāpeniski jāizdara arī emocionāli, atceroties, ka daba paredzējusi šo jūtīgumu, lai mamma var labāk saprasties ar savu jaundzimušo. Latvijā nu jau kādu laiku populārs ir arī rebozo aizvēršanās rituāls, ko piedāvā dūlas. Sievietes ķermeni satin īpašos lakatos un cieši savelk, simboliski noslēdzot aizvēršanos. Taču, iespējams, ka ģimenei padomā būs kāds cits veids, kā pateikties sievietes ķermenim par lielo darbu, ko tas izdarījis, nēsājot un dzemdējot mazuli. Kādi mazi, bet īpaši ģimenes svētki, attiecībās ar mazuli noslēdzot vienu posmu un uzsākot jaunu – tagad ārpus dzemdes.»
Pēcdzemdību plāns
Protams, mūsdienu mammām īstenot daudzu nedēļu dzīvošanos pa gultu un mājām bieži ir neiespējamā misija, īpaši tāpēc, ka nav pieejami palīgi. Vecmāmiņas lielākoties vēl ir strādājošas vai arī nedzīvo tuvumā, citas apkārtējās sievietes aizņemtas ar saviem pienākumiem, un reizēm vienīgais mammas atbalsts ir viņas partneris, kas savulaik šai lielajā pārmaiņu laikā pats saņēma atbalstu no citām sievietēm. Tomēr ikviena māmiņa var vismaz pietuvoties idejai par šādu harmonisku, atbalsta pilnu laiku. «Mans ierosinājums ir – vēl esot ar bērniņu puncī, uzrakstīt savu pēcdzemdību plānu,» iesaka psiholoģe. Kas pie manis atnāks palīdzēt? Kam es zvanīšu, kad man kaut ko savajadzēsies? Ar ko varēšu aprunāties? Apzini savus resursus un jau iepriekš sarunā ar šiem cilvēkiem konkrētu palīdzību.
Ja tuvinieku un paziņu lokā nav, kam lūgt palīdzību, mūsdienās ir pieejamas dūlas vai PEP mammas, ar kurām var vienoties par dažām vizītēm nedēļā.
Mazajam vajag tikai mammu
Beidzamajos gados bieži tiek runāts par tādu jēdzienu kā grūtniecības ceturtais trimestris. Kas tas īsti ir? «Pastāv uzskats, ka mazulis piedzimst tik nenobriedis, ka viņam vēl trīs mēnešus būtu vajadzējis pavadīt mammas vēderā, bet tad viņš būtu pārāk liels un nespētu piedzimt. Savukārt sievietes fiziski nevarētu nostaigāt vēl trīs mēnešus ar tik lielu vēderu.
Tāpēc trīs mēnešus pēc bērna dzimšanas mēdz saukt par ceturto grūtniecības trimestri, kas norit ārpus dzemdes.
Un tieši tāpēc jaundzimušā vajadzības ir ārkārtīgi līdzīgas, kā esot mammas vēderā, – būt ļoti cieši viņai klāt gan guļot, gan esot nomodā, arī tikt pie ēdiena uzreiz, kad sagribas,» skaidro Vita Kalniņa. «Pirmās sešas nedēļas mazulīši reizēm izskatās tā, it kā emocionāli vēl nemaz nebūtu līdz galam šeit – uz zemes. Tas ir adaptācijas periods, kurā mazajam jāpierod pie tā, ka viņa ķermenis funkcionē citādāk, nekā mammas vēderā esot. Viņam jāiemācās elpot, ēst, regulēt savu ķermeņa temperatūru, jāpierod arī pie apkārtējiem stimuliem, pie paša ķermeņa brīvākām kustībām, pie citādākas komunikācijas un vēl citiem dzīves izaicinājumiem. Tāpat kā mammai, mazulim ir jāizstāsta sava dzimšanas pieredze, savas bailes un sāpes. Lai mazais cilvēciņš šo visu vislabāk varētu izdarīt, viņam var palīdzēt vecāku klātbūtne. Mamma un tētis to var darīt, ļoti, ļoti lēni pieskaroties, paceļot, paveļot, noliekot, mainot autiņbiksītes. Ir svarīgi sargāt mazuli no tā, lai jaunā dzīve, kur visa kā ir tik daudz, ienāk viņa uztverē pakāpeniski un saudzīgi, nepārslogojot viņa nervu sistēmu.»
