Nāc uz romantisku randiņu ar SANTA+. DĀVANA TEV! 🎁 
Rīga -18°C 
Šis ir arhīva raksts, kas pirmoreiz publicēts žurnāla Annas Psiholoģija 2018. gada 6. numurā.
Allaž esmu brīnījusies par iepazīšanās sludinājumiem, kuros ietverts drošības filtrs: piedzīvojumu meklētājas lūdzu neatsaukties. Kā tad tā? Es bez piedzīvojumiem savu dzīvi nevaru iedomāties! Mīlu katru jaunu dienu, cenšos to pavadīt krāšņi, pilnasinīgi, aizraujoši, kaislīgi. Nav pat jācenšas, tā vienkārši iznāk – traki un neticami piedzīvojumi, sevišķi jau iepazīšanās jomā, atrod mani paši, un tad tikai atliek tiem ļauties.
Nesen konsultācijā mana psihoterapeite pieminēja kādu klienti, kura ļoti vēlējusies atrast savu Lielisko, tāpēc gada garumā gājusi uz randiņiem katru dienu. Apbrīnoju dāmas mērķtiecību un apņēmību! Arī manā dzīvē starp nopietnu un ilgstošu attiecību periodiem ir bijuši vairāki aktīvās randiņošanās posmi. Kas tikai tajos nav piedzīvots!
Rakstnieks
Ģimnāzijas laikā es, mazpilsētas skuķis, humanitārā novirziena klases teicamniece, biju samīlējusies rakstniekā. Un ne jau šādā tādā, bet diezgan slavenā, turklāt no Rīgas! Viņa jaunākais romāns, starp citu, patlaban jau pāris mēnešu gozējas visvairāk lasīto grāmatu topa augšgalā.
Virtuālas vēstules viens otram rakstījām katru mīļu dienu. Starpbrīžos šmaucu uz informātikas kabinetu, lai tikai izcīnītu savu vietu pie datora un varētu izlasīt vai uzrakstīt kārtējo e-pastu. Tie nebija sīrupainu vārdu piesātināti, bet gan reālistiski – par darbu, mācībām, nākotnes plāniem un ikdienas novērojumiem. Viņš mani trenēja dzejas rakstīšanā, sūtīja atrādīt savus dzejoļus, reklāmas saukļus un multfilmu tulkojumus, mācīja sapņot lielus sapņus un tos īstenot, kalpoja par labo paraugu.
Reiz maija ziedonī rakstnieks pat atbrauca pie manis ciemos uz Dobeli ar svaigāko dzejas grāmatu azotē, kuras titullapu rotāja vārdi Dinai – darba svētkos :), datums un viņa autogrāfs. Pēc šī randiņa vēl labu laiku lidoju pāris centimetru virs zemes.
Mūsu tikšanās fragmentāri turpinājās vairākus gadus. Pateicoties rakstnieka ietekmei, uzdrošinājos piedalīties jauno autoru seminārā, iestāties budžeta grupā žurnālistos un uzsākt sapņu darbu reklāmas aģentūrā – viņa paša vēl nesen iesildītajā vietiņā.
Rožu vīrieši
Randiņos nereti dāvina rozes, tas nav nekas neparasts. Ja vien tās nav neparastas rozes. Puisis, vārdā Varis, uz pirmo randiņu atbrauca ar mašīnas salonā noglabātu spaini. Spainī – ledus, bet ledū – iesaldēta roze, turklāt pašrocīgi! Puisis bija parūpējies par to, lai man, saņemot dāvanu, nesaltu rokas, tālab vispirms pasniedza rakstainus dūrainīšus un tikai tad – leduspuķi. Biju mēma par šādu izdomu un idejas realizāciju.
Studentu gados internetā iepazinos ar puisi no Siguldas, sauksim viņu par Raiti. Mūsu pirmā tikšanās bija norunāta Rīgā, uz operas tiltiņa. Viņš man uzdāvāja īstu zilu rozi ar spīdumiņiem un uz līdzenas vietas apbūra ar neviltotām rūpēm un gādību, jo, tāpat kā es, bija vecākais no daudzbērnu ģimenes atvasēm. Devāmies uz Lido Alus sētu, kur sārtiem vaigiem (no sala vai mulsuma) ieturējām brangas vakariņas un sildījām viens otra nosalušās ķepas.
Alanisas Morisetes brālēns
Reiz, garlaicības mākta, ieklīdu kādā ārzemju iepazīšanās vietnē, kur ASV un Kanādas brīvie vīrieši meklē aizokeāna vēstuļdraudzenes. Uz īsta papīra, ar īstu pildspalvu angļu valodā uzrakstīju vēstuli Danielam, ieliku to īstā aploksnē un aizsūtīju uz Otavu. Skaidrs, ka laika gaitā par šo visu piemirsu un dzīvoju tālāk. Liels bija mans pārsteigums, kad mamma pēc mēneša gar degunu novicināja svešatnīga paskata vēstuli un ķircinot teica: «Danco, Dinci!»
Atverot Kanādas pasta apzīmogoto konvertu, man pretī raudzījās vairāki Daniela fotoportreti un vēstule glītā rokrakstā. Izrādās, pusis drīzumā grasās ceļot uz Eiropu, kur mācīs bērniem angļu valodu. Nākamā vēstule pienāca jau no Igaunijas. Viņš bija izlēmis apmesties Tallinā un pat atradis darbu. Pāris nedēļu vēlāk Daniels stāvēja Rīgas Starptautiskajā autoostā un raudzījās manās zilajās acīs. Izvadāju viņu pa galvaspilsētas pastkartīšu skatu vietām. Iepatikāmies viens otram arī dzīvē.
Romāniņš turpinājās. Es regulāri braukāju pie viņa uz Igauniju, viņš pie manis uz Latviju. Kādā sarunā atklājās, ka Daniels ir dziedātājas Alanisas Morisetes brālēns, tiesa, ticies ar dīvu tikai pusaudža gados – onkuļa bērēs. Roku rokā pavadījām vienu vasaru, Daniels pat pārcēlās uz Rīgu. Taču prieki nebija ilgi. Klejotāja dvēsele prasīja savu, un tālāk viņa ceļi veda uz Baltkrieviju, bet man bija jāpabeidz studijas universitātē. Mūsu vēstuļdraudzība ilga vēl dažus gadus.
Kādā Ziemassvētku kartītē viņš vaļsirdīgi atzinās, ka dikti nožēlo savu aizbraukšanu. Ar nobriedušāku prātu spriežot, toreiz esot vajadzējis precēt mani nost un dzīvot laimīgi.
Randiņš Austrālijā
Savulaik bija tāds populārs iepazīšanās portāls Oho.lv. Tur sāku sarakstīties ar staltu latviešu bāleliņu, vārdā Emīls. Dejoja Dzirnās, strādāja respektablā informācijas tehnoloģiju firmā, aktīvs, pozitīvs, ar radniecīgu humora izjūtu. Protams, ka iekrita sirdī! Arī es viņam, ja reiz aicināja ciemos… uz Austrāliju! Emīla krutā darbavieta bija nosūtījusi viņu gadu pastrādāt ārzemēs komplektā ar iespēju uzaicināt līdzi vienu tuvinieku, kura aviobiļetes un viesošanās Melburnā tiek pilnībā apmaksāta. Neticami, bet laimīgā loze iekrita tieši manās rokās! Jāpiebilst, ka līdz tam nebiju ceļojusi tālāk par Lietuvu, kur nu vēl uz citu kontinentu. Bet tagad uzreiz – divi lidojumi (otrais pat 22 stundas), turklāt īstenībā jau pie sveša vīrieša, kura bildi biju redzējusi vien internetā.
Tā nu, bruņojusies ar Emīla atsūtītajām instrukcijām par to, kā atrast pareizo geitu Vīnes milzīgajā lidostā un ko darīt, kad lidmašīna nolaidīsies uzpildīt degvielu Singapūrā, devos tālākajā ceļā savā divdesmitgadnieces mūžā. Bail nebija nemaz, paļāvos uz intuīciju, kas mani pievīlusi ļoti reti, un kādu augstāku spēku, kurš par visu noteikti parūpēsies. Šķiet, realitāti apjautu tikai tad, kad iluminatorā no 11 km augstuma ieraudzīju Austrālijas tuksnešus.
Kad nolaidāmies, muitas inspektori gribēja mani taisnā ceļā sūtīt atpakaļ uz dzimto zemi, jo viņiem neiepatikās laminētā bilde vecā tipa Latvijas Republikas pasē – pasaulē tobrīd izmantoja daudz modernākas metodes. Pēc pārrunām viņi apžēlojās, un es beidzot varēju satikt Emīlu, kurš bija ieradies lidostā otrreiz, jo vakar atšķirīgo laika zonu dēļ bija sajaucis ielidošanas laikus un atbraucis man pretī dienu agrāk.
Pavadījām kopā trīs sportiskas, ekskursijām un citiem notikumiem piesātinātas, neaizmirstamas nedēļas, gan tikai kā draugi.
Kad posos mājupceļam, jautāju viņam, kāpēc aicinājis ciemos tieši mani, nevis kādu tuvinieku vai draugu, ko pazīst labāk. «Tāpēc, ka nevienam citam šis brauciens nenozīmētu tik daudz kā tev,» Emīls atbildēja.
Joprojām esmu no sirds pateicīga par šo bezmaksas ceļojumu vairāku tūkstošu vērtībā, kurš aizšķīla manu interesi par plašo pasauli un klejojumiem.
Tuvcīņas treneris
Neparasts izvērtās randiņš ar Jēkabu. Mūsu simpātijas sakrita tinderī. Vārdu pa vārdam, kamēr viņš mani aicināja veltīt vienu stundu sava dārgā laika kopīgai kafijošanai Vecrīgā. Dzīvajā Jēkabs apstiprināja iespaidu, kas man bija noformējies jau virtuāli, – viņš izklausījās pēc dziļa un pamatīga cilvēka, kurš stāv un krīt par latviskām vērtībām. Iztiku pelna, strādājot par militārās tuvcīņas treneri.
Uz nākamo tikšanās reizi jau ierados piegulošā sporta tērpā, jo tā notika viņa darbavietā – cīņas klubā. Pati uzprasījos, jo dievinu izmēģināt jaunas, sportiskas aktivitātes. Pēc iesildīšanās Jēkaba vadībā dabūju paturēt rokā šaujamo, zobenu, mest mērķī cirvjus un boksēt maisu, apguvu arī pašaizsardzības paņēmienus, piemēram, neapbruņotai tumšā vārtrūmē atvairīt uzbrucēju ar nazi. Attapīgs veids, kā operatīvi saostīties, jo privātajā treniņā viņš visus paņēmienus demonstrēja uz manis, un nereti mēs bijām 0 cm attālumā viens no otra.
Dziesminieks
Braucot 40. maršruta autobusā no Juglas uz Ziepniekkalnu, man pretī apsēdās sabiedrībā zināms dziesminieks. Kāds puisis viņu pazina un uzsāka sarunu. Kad tuvojāmies galapunktam, bards izvilka no azotes savu balāžu disku, parakstīja to un uzdāvināja iepazītajam ceļabiedram, kā arī nosauca viņam savu e-pasta adresi. Mākslinieka dziesmas zināju no galvas, tāpēc adresi iegaumēju un joka pēc viņam aizrakstīju. Bards ātri vien atbildēja – teicās atminamies mani no brauciena autobusā. E-pastos tērzējām krietnu laiku. Viendien viņš apslima, nokļuva Linezera slimnīcā un aiz gara laika katru vakaru sūtīja man pa dzejolim, kas arī bija mūsu virtuālās spriedzes sausais atlikums.
Uz mola un kapos
Zobārsts no Salacgrīvas ielaikoja manu profilu iepazīšanās lietotnē, es viņu apstiprināju un drīz vien tiku ielūgta uz randiņu. Ar velosipēdiem braucām sagaidīt saulrietu uz Mangaļsalas mola. Puisis bija blonds, simpātisks, arī mūsu komunikācija saskanēja. Kad nonācām galamērķī, mols izrādījās viļņu apskalots – slapjš un slidens. Tobrīd risinājām tik aizrautīgas sarunas, ka šo sīkumu nepiefiksēju. Pretī nāca bariņš ļaužu, un es, kā ierasts, ar slaidu loku tos apbraucu. Taču ritenis pēkšņi saslīdēja, un zaudēju līdzsvaru. Velosipēds aizlidoja uz vienu pusi un apstājās līdz ar Daugavai piegulošo mola malu, es pati – uz otru pusi. Solīda pirmā randiņa kulminācija! Patīkamākais brīdis? Kad zobārsts piesteidzās novērtēt skādi un mierināja: «Līdz kāzām sadzīs!» Man bija pāris zilumu uz kājas un pleca, ritenim – noskrāpēta krāsa. Zilumi pa vasaru sadzija, bet kāzas tā arī nepienāca.
Aldis savukārt pēc randiņpārgājiena gar jūru aicināja mani līdzi uz kapiem. Bija novembris, Mirušo piemiņas diena, un viņš manā klātbūtnē jau jutās tik brīvi un mājīgi, ka piedāvāja kopīgi aizbraukt uz kapu kalniņu un aizdegt svecīti pie vecāsmammas kapa. Manuprāt, ļoti aizkustinoši. Skaidrs, ka pievienojos viņam intīmajā atceres brīdī.
Santjago ceļa vīrieši
Vienatnē mērojot 800 km pāri ziemeļu Spānijai, simtajā kilometrā man uz pēdām mina latviešu zemessardzes instruktors un jurists Juris. Esot lasījis manu blogu, kur ik dienu aprakstīju savas izjūtas, un gribējis mani panākt – Sv. Jēkaba ceļu sācis dienu vēlāk nekā es, bet todien pieveicis veselus 53 km, kurus gājēji parasti sadala divos posmos.
Juris mani pieskatīja pāris nedēļu, bija kā lielais brālis, sniedza iedrošinājumu. Ceļa grūtākajā posmā saņēmu īsziņu: «Kamēr tev ir divas kājas, nav pamata izstāties!», bet vēlāk – visjaukāko dāvanu 33 . dzimšanas dienā, ko viņš, soļojot man pa priekšu, pirms nedēļas bija paslēpis zīmīgā vietā – zem akmens pie ceļa stabiņa 33 km līdz Santjago de Kompostelai. Tā bija zīmīte, kurā ietīta uzšuve ar Latvijas vārdu un karodziņu no paša Jura zemessardzes formastērpa. Tik personīgi un mīļi!
Svētceļojumā satiku arī, hm… kaut ko vairāk – Noelu. Plecu pie pleca gājām mēnesi no vietas, kāpjot vienos un tajos pašos kalnos, kopīgi nakšņojot alberģos, pūtinot kājas koku pavēnī, dzerot kolu ceļmalas kafejnīcās, baudot vakariņas krogos. Sākotnēji uztvēru viņu kā vienkāršu ceļabiedru, bet pēdējās Camino dienās mūsu starpā radās dzirkstelīte.
Pēc finiša sasniegšanas Noels izvēlējās par dārgu naudu pārcelt savu lidojumu uz Dienvidāfriku un pagarināt atvaļinājumu, lai tikai varētu apciemot mani Rīgā. Nepilnās četrās dienās parādīju viņam labāko no Latvijas. Visvairāk eksotiskajam ciemiņam patika siltās peldes mierīgajā Baltijas jūrā (DĀR skolās stāsta, ka Baltijas jūra visu gadu ir aizsalusi!) un Ogres Zilo kalnu karjerā, gaišie vasaras vakari, Rīgas parki, miers, jūgendstils un netūristīgums salīdzinājumā ar citām Eiropas lielpilsētām, āra kafejnīcas, latviešu saldējums, kreptīgais alus, Ķemeru purvs, saulrieti, mellenes pa taisno no krūma, Ziemeļblāzmas kultūras pils, Tērvetes pilskalns un Mangaļsalas mols. Pēc Noela atgriešanās mājās saņēmu ziņu – jau no Keiptaunas: «It was a good holiday. The best I ever had.*»
* Tās bija labas brīvdienas. Labākās, kādas man jebkad bijušas. (Angļu val.)
Tādi, lūk, mani randiņu piedzīvojumi. Atskatos uz to visu ar smaidu un pateicību. Mazbērni varēs klausīties, mutes pavēruši. Arī man pašai šī pieredze vairojusi drosmi, cēlusi sievišķīgo pašapziņu, devusi ticību labajam, skaistajam un romantiskajam gan vīriešos, gan randiņu procesā. Uz randiņiem vajag iet un baudīt – tvert to kā dāvanu, jaunu pieredzi personiskajā izaugsmē un veselīgā izpratnē par sievietes un vīrieša attiecībām.
