Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +6°C 
Astoņkāju skandāls. Džeimss Gilbijs
Ak tu, manu astoņkājīt! Tā princesi Diānu mēdza mīļi saukāt Džeimss Gilbijs, viņas skolas laiku draugs un viens no retajām patiesajām uzticības personām, kam droši varēja stāstīt visu. Plašākai sabiedrībai par Gilbiju droši vien nekas tā arī nebūtu zināms, ja vien savus vientulības brīžus, kad Čārlzs bez brīdinājuma bija atkal aizslīdējis kaut kur nezināmā virzienā, Diānai nebūtu labpaticies īsināt ar garām un vaļsirdīgām telefonsarunām. Kensingtonas pili ar Džeimsa Gilbija mājām šādas sarunas vienoja bieži, abi stundām trieca par šo un to. Pazīstami kopš pusaudžu vecuma, apbružājušies vienās aristokrātu aprindās, abi labi zināja viens otra privātās dzīves būšanas un nebūšanas un bija tuvi, vēl pirms viņu attiecības pavisam negaidīti atritinājās nedaudz tālāk par sveiks, astoņkāji, kā klājas? Vai viņi bija iemīlējušies? Diez vai… Gluži vienkārši pasaulē, kurā visiem kaut ko no Diānas vajadzēja – izņemot, protams, viņas vīru, vienīgo, kam Diāna tiešām kaut ko vēlējās dot –, tuvība ar Džeimsu savā ziņā Diānai bija arī tuvība ar viņu pašu. Veco laiku Diānu, kura kopā ar Džeimsu mācījās koledžā, to, kura vēl bija jauna un brīva, un pilna cerību par mīlestības un laimes pilnu dzīvi. Tomēr Džeimss Diānai patika vairāk nekā tikai draugs – astoņkājis. Viņš bija ārkārtīgi šarmants – labdzimis, aristokrātisks, nevainojamām manierēm, tomēr nekad augstprātīgs vai strups. Nē, pretēji vienmēr skābajam Čārlzam un viņa sausiņiem radiem, kas Diānu vai ik dienas aplēja ar kādu aukstu dušu, Džeimss bija īsts dzīvesprieka iemiesojums.
Vairāk nekā skaidrs, ka Diānas un Džeimsa attiecības nerisinājās tikai ar telefona vadu starpniecību.
Kādā no abu sarunām Diāna bija izteikusi bažas, ka varētu no drauga būt stāvoklī…
Sazin kā viņu draudzība būtu risinājusies tālāk, taču 1992. gadā, brīdī, kad viņas un Čārlza attiecības jau bija sasniegušas sprādzienbīstamību, īstais sprādziens nāca no dzeltenās avīzes The Sun. Tās rīcībā bija nonākuši astoņkājīšu sarunu ieraksti, kas bez žēlastības tika nopublicēti.
Vaininieks bijis kāds Sirils Rīnans – pensionēts bankas pārvaldnieks, kam kopā ar savu cienīto bijis interesants brīvā laika pavadīšanas veids. Viņi uzmeistarojuši īpašu iekārtu un ar to vakaros pie tējas krūzes tvarstījuši dažādas radiofrekvences. Dienā, kad policijas frekvencē nekas aizraujošs nav bijis dzirdams, Rīnani trāpījuši kādam grūti uztveramam vilnim, kurā aiz sprakšķu un šņākoņas aizkariņiem pavērās… princeses Diānas slepenā dzīve. Kad galu galā pār Rīnanu nāca sajēga par savu nevainīgi vainīgo izklaižu nozīmi, viņš bija nonācis interesantas izvēles priekšā. Pāris dienu svārstījies: izdzēst visu un mēģināt aizmirst? Izcīnīt tikšanos ar princesi un visā atzīties? Vēlāk viņš teica, ka ilgi par to domājis. Un tomēr nosvēries par labu trešajai iespējai – piezvanīt sensāciju avīzei The Sun. Viņa dzīves sliktākajai un nožēlojamākajai izvēlei, kā pats Rīnans daudzus gadus vēlāk žēlabaini atzinies presei. Taču Sirils Rīnans šajā notikumā bija tikai bandinieks. Pēc Diānas nāves viņas apsardzes dienesta virsnieks Kens Vorfs izskaidroja, ka īstās sarunas jau labu laiku pirms to nonākšanas gaismā esot noklausījies un ierakstījis slepenais dienests, tad tās nopludinātas radioviļņos ar nolūku, lai tās uzķertu kāds ziņkārīgais ar radioviļņu uztvērēju. Kāpēc gan slepenajam dienestam būtu interesantas princeses Diānas slepenās sarunas? Par to minējumu ir ne mazums. Ir tādi, kas uzskata, ka šī nekrietnība pastrādāta, lai palīdzētu karaļnamam atbrīvoties no neaprēķināmās princeses, kuras rokās tobrīd neapšaubāmi bija liela vara pār britu tautu. Taču tikpat labi notikušo varētu izskaidrot arī ar gluži pretēju versiju – sarunu nopludināšanas vaininieki bijuši ieinteresēti iegāzt visu karalisko ģimeni. Galu galā drīz vien pēc astoņkājīšu sarunām presē noplūda arī bēdīgi slavenās piedauzīgās Čārlza un Kamillas telefonsarunas. Pēc tam, kad gaisā uzgāja abas šīs bumbas, tās līdzi paķēra Diānas un Džeimsa draudzību. Savukārt viņas laulība tobrīd pārvērtās īstā karā.
