Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
«Domāju, ka man nav jāstāsta, kāda ir sajūta, kad piektdienas pēcpusdienā pienāk vēstule no VID. Zinot, ka neesi darījis neko sliktu, vienalga kļūst fiziski nelabi,» sociālajos tīklos ar savām pārdomām un sajūtām dalījusies bijusī ministre Linda Mūrniece, kura patlaban darbojas lauku tūrismā.
«Ir pagājusi tieši nedēļa kopš es aktualizēju tēmu par to, kā VID viesu namiņiem ar atpakaļejošu datumu liek maksāt nodokli. Un šodien es saņēmu VID pieprasījumu iesniegt pēdējo divu gadu dokumentus par visiem darījumiem manā uzņēmumā. Nejaušība? Sagadīšanās? Droši vien nevienam nerodas šaubas, ka atriebība. Vismaz man ir skaidrs – gribēji strīdēties ar VID? Saņem, varbūt pāries vēlēšanās izteikties.
Nē, nepāries, es neesmu neko sliktu vai nelikumīgu darījusi.
Visus gadus maksāju nodokļus. Lielus, kā zināms, jo mēs visi tādus maksājam,» pikta ir Mūrniece.
«Tieši šovasar beidzās manas saistības ar Viesnīcu Roma. Pēc 13 gadu karjeras tur. Pēdējos piecus gadus ēka bija remontā, es maksāju komunālo pakalpojumu rēķinus, remontēju plīsušas trubas, tīrīju ziemā sniegu un gaidīju, kad māja iegūs jaunus īpašniekus un jaunu elpu. Zināju, ka mans līgums šovasar beigsies, pakāpeniski čubināju savus Salnēnus, lai nākotnē strādātu ne tikai viens namiņš. VID pieprasījumā par darījumiem ir, piemēram, pieprasījums paskaidrot, kāpēc es esmu izrakstījusi ikmēneša rēķinus Narvesen. Varbūt tāpēc ka Narvesen jau desmitiem gadu ir Romas nomnieks? Viens no jautājumiem – pamatot darījumus ar Latvenergo. Nopietni? Ar elektrības piegādātāju visai ēkai man jāpamato darījums…» brīnās Mūrniece.
«VID ir gājis vēl tālāk. Pēdējo pusgadu strādāju kaimiņu viesu namiņā – klāju gultas un mazgāju grīdas, jo ar savu pagaidām vienu namiņu nevarētu iztikt līdz būšu sagatavojusi visu savam nākamajam namiņam Salnēnos. Godīgi rakstīju viesu nama saimniekam par to rēķinus un no tiem maksāju nodokļus.
Varēju taču skaidrā prasīt, nebūtu jāskaidrojas par šo…» ironizē Linda.
Man prasa pamatot Depo čeka lietderību, slotas iepirkumus citā saimniecības veikalā. Un daudz ko citu. Nekā nepaskaidrojama vai nepamatojama nav. Atkal manai grāmatvedei un draudzenei būs jāvelta man dažas dienas, lai to visu savāktu un aprakstītu. Mēs to izdarīsim. Bet sajūta?" tā Linda.
"Šaubu nav. Ja ļoti cenšas, visam var piesieties. Gan jau arī kādam manam čekam vai rēķinam. Es pat nešaubos, ka man atkal liks samaksāt kaut ko par kaut ko, ko es pagaidām nezinu.
Pārdošu savu līzinga mašīnu (nekā daudz cita man nav) un gan jau samaksāšu. Ja līdz tam nonāks.
Pagaidām? Pagaidām man tiešām ir fiziski nelabi un pretīga sajūta. Par to, ka tā var atriebties. Demokrātiskā valstī dzīvojam? Diez vai.
Šī ir klaja šantāža un draudi. Morāla terorizēšana.
Bet izdevusies. Ja gribējāt atriebties, Roķes kundze, Jums izdevās. Es jūtos slikti. Pāries, kā parasti un tikšu galā, kā parasti. Bet vai es šādā valstī gribu dzīvot?" ekspolitiķe ir tik izmisusi, ka personiski uzrunājusi VID ģenerāldirektori Baibu Šmiti-Roķi.
