Rīga +24°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nevis līgans progress, bet īsta revolūcija
Auto industrija pastāvīgi attīstās, un katrs jaunais produkts nedaudz pārspēj savu priekšgājēju – tā ir ierasta lietu kārtība vienmērīgas izaugsmes laikā un stabilā ekonomiskā vidē. Tomēr ir arī izņēmumi – kompānijas, kas piedzīvo īstu revolūciju. Tieši tādi ir Dienvidkorejas zīmoli.
«Korejiešu progress ir pārsteidzošs, īpaši, ja atceras apjukumu, kādu pirms 20 gadiem izraisīja «Hyundai Accent». Ja salīdzinām, tad japāņi ir attīstījušies līgani – «Honda» ir «Honda», un «Toyota» ir «Toyota». Savukārt, ja ņemam to pašu «Accent» un kādu moderno modeli, tad tie šķiet nākuši no dažādām pasaulēm,» stāsta Latvijā vadošā auto vēstures pārbaudes servisa AutoDNA vadītājs Agris Dulevičs.
Pirms 20 gadiem Eiropas tirgū dienvidkorejiešu auto bija jaunums, kuru iegūt cilvēki nebūt netiecās un – pat trakāk – pastāvīgi apsmēja. Tomēr pievilcīga cena un bagātīgs standarta aprīkojums darīja savu, un auto pamazām atrada savu pircēju.
Mūsdienās Dienvidkorejas automašīnas ne vien tiek pieskaitītas pie vadošajiem vidējās klases spēkratiem, bet arī regulāri pārsteidz ar jaunām inovācijām. 2022. un 2023. gadā Pasaules Gada auto titulu ieguva jaunie «Hyundai Ioniq» sērijas pārstāvji. Vispirms to paveica «Ioniq 5», bet gadu vēlāk – «Ioniq 6». Kas noteica šādu rezultātu?
Vēsture ar savādu sākumu
Auto zīmolvedības eksperts Bobijs Makgils, kas pētījis Dienvidkorejas kompānijas, žurnālā «Branding in Asia» rakstīja, ka šo ražotāju attīstību spēcīgi ietekmējusi ilgstoša stagnācija un ārkārtīgi vājš vietējais tirgus.
Dienvidkorejas autobūves vēsture ir gandrīz septiņas desmitgades sena. Pirmās rūpnīcas tur tika izveidotas drīz pēc pamiera noslēgšanas un Korejas sadalīšanas 1953. gadā. Pirmo modeli «Shibal Taxi» sāka ražot 1955. gadā. Tas bija neveiksmīgs «Willys Jeep» atdarinājums, kura virsbūve tika izgatavota no amerikāņu atstāto degvielas mucu alumīnija.
Sešdesmitajos gados tolaik vēl nabadzīgajā valstī radās citi ražotāji, tostarp «Hyundai» un «Kia», kuri šodien burtiski plaukst un zeļ. Tolaik nozare neizcēlās nedz ar ražīgumu, nedz profesionāļiem, tāpēc sākotnēji uzņēmumi spēja vien montēt braucamos pēc rietumnieku licences.
Šāda situācija, kad tika ražoti morāli novecojuši auto, saglabājās labu laiku, jo vietējā tirgū trūka konkurences. Rietumu kompānijām šī valsts bija slēgta – ievest citzemju transportlīdzekļus gluži vienkārši bija aizliegts. Ārzemniekiem vienīgais veids, kā pārdot savus auto, bija noslēgt līgumu ar vietējo ražotāju, ievest detaļas un veikt montāžu tur. Tā strādāja, piemēram, «Toyota».
Dienvidkorejas transporta nozarei sākotnēji šāda politika bija izdevīga. Citu pēc cita montējot dažādus rietumnieku modeļus, korejieši pamazām iemācījās ražot auto, un rūpniecība nostiprinājās. Tomēr kopumā attīstība vienalga buksēja. Rietumu produkcija ienāca minimāli un bija arī vairākkārt dārgāka, tāpēc vietējiem uzņēmumiem nebija īsti stimula ieviest kaut ko jaunu.
Ziemeļamerika kā mācību poligons
Situācija būtiski mainījās, kad Dienvidkorejas ražotāji nolēma paplašināt biznesu un ieiet Ziemeļamerikas tirgū. Kad jaunākie modeļi beidzot atbilda ASV drošības prasībām, tie varēja sākt ceļu pāri Klusajam okeānam.
Tas bija labvēlīgs laiks. Pēc naftas krīzes amerikāņu ražotāji bija spiesti mainīt savu produkciju, un rezultāts ne vienmēr bija gana labs. Turpretī Japāna saviem auto nostiprināja tehniski uzticamas tehnikas reputāciju. Amerikāņi, kam bija apnicis pārāk bieži iegriezties degvielas stacijā, beidzot bija gatavi aizmirst vēsturisko pliķi Pērlhārborā un pārsēsties automašīnās, kas solīja gan uzticamāku kalpošanu, gan lētāku braukšanu. Dienvidkorejieši nosprieda, ka šis ir īstais brīdis spert soli uz Ziemeļamerikas zemes.
Hyundai trumpis bija zemā cena. Tā vilināja taupīgos amerikāņus, taču viņi drīz saprata, ka nopirkuši kaķi maisā.
Pirmie modeļi nebija necik pārliecinoši, turklāt tos, tāpat kā daļu vietējo braucamo, bieži piemeklēja tehniskas nedienas. Pirmo reizi dienvidkorejiešiem nācās strādāt īstas konkurences apstākļos.
«Hyundai» labā spēlēja tas, ka uzņēmums vēl bija neliels, tāpēc spēja strādāt elastīgi, un tika pieņemts svarīgs lēmums – ieguldīt nevis mārketingā un dizainā, bet gan produkcijas kvalitātē un uzticamībā. Mūsdienās dienvidkorejiešu piedāvātā 7 gadu garantija pārspēj visus konkurentus. Pēc būtiskas pārveides 1998. gadā «Hyundai» ASV ieviesa 10 gadu jeb 100 000 jūdžu (160 000 km) garantiju visiem jaunajiem auto.
Plāns izrādījās veiksmīgs. 2004. gadā «Hyundai» ieņēma otro vietu J.D. Power uzticamības reitingā, ierindojoties līdzās «Honda» un piekāpjoties vienīgi «Toyota». Bobijs Makgils savā retrospekcijā retoriski jautā: diez kādi Dienvidkorejas automobiļi izskatītos šodien, ja tādiem uzņēmumiem kā «Kia» un «Hyunda»i savulaik nebūtu apnikusi pašapmierinātā dzīve vietējā pīļu dīķī.
Elastīga pieeja uznes pasaules virsotnē
Izpratne par to, kā reāli darbojas nozare, nāca vienīgi brīvā tirgus apstākļos. Tajos dienvidkorejieši izspēlēja savu lielāko trumpi – elastību. Viņi spēja ātri pielāgoties un investēja pareizajās lietās. Viņi saprata, ka Vecā kontinenta tirgus ir pavisam citāds un ka tajā ir ļoti spēcīgas vietējās tradīcijas. Tā nu lielākie šīs valsts ražotāji nolīga Eiropas speciālistus un sāka izstrādāt modeļus tieši Eiropas pircējiem.
«Attīstību nodrošināja dinamisms. Salīdzinājumā ar vecajām Eiropas markām dienvidkorejieši spēj ātri pielāgoties tirgus izmaiņām. To apliecina arī drosmīgais dizains – viņi nebaidās eksperimentēt, meklējot veiksmes formulu. Vēl viens panākumu faktors ir bagātīgais aprīkojums un tas, ka inovācijas parādās ne tikai dārgākajos modeļos. Hyundai līdzvērtīgi aprīko visus savus auto un par konkurētspējīgu cenu sniedz cilvēkiem to, ko viņi vēlas. Plus vēl tas nāk komplektā ar kvalitāti,» saka Agris Dulevičs.
No auto, kuru virsbūve izgatavota no degvielas mucām, līdz supermoderniem elektroauto ar 800 V elektrosistēmu, kas divus gadus pēc kārtas atzīti par Pasaules Gada auto. Dienvidkorejas autobūve šo ceļu ir veikusi septiņās desmitgadēs. Šajā laikā tā ir piedzīvojusi neveiksmes un vilšanos, taču galu galā guvusi panākumus, pateicoties spējai pielāgoties un ātri reaģēt uz mainīgajām cilvēku vajadzībām.
