Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Situācija
Piemērs. Mammai ir pāri astoņdesmit. Dzīvo kopā ar meitu un viņas ģimeni. Viņa ir kļuvusi diezgan nespēcīga, daudz guļ, taču pārējā laikā pieprasa sev nedalītu uzmanību. Kļuvusi ļoti egoistiska, kašķīga, prasīga, visus izdancina. Arī slimīgi aizdomīga, piemēram, uzskata, ka meita aptiekā nenopērk visas ārsta izrakstītās zāles vai pat tās nozog.
Meitai faktiski vairs nav savas dzīves, viss griežas mātes orbītā.
Rezultātā pamatīgi cieš attiecības pašas ģimenē. Meita ar brāli un māsu ir atraduši labu pansionātu. Turklāt tas atrodas tuvu pašreizējai dzīvesvietai, mammu būtu iespējams regulāri apciemot. Taču māte kategoriski atsakās doties uz pansionātu, sakot, ka pati ar sevi tiks galā. Tomēr dzīve rāda, ka to viņa vairs nespēj. Skan bezjūtīgi, bet vai ir iespēja kādu no vecākiem piespiedu kārtā ievietot šādā iestādē, kur par viņu rūpētos labāk, profesionāli, visu diennakti? Vai tiešām obligāti nepieciešams mammas paraksts, lai viņu ievietotu aprūpes pansionātā?
Ieteikums meitai
Lai psiholoģiski nesabruktu, ir jāievēro robežas. Arī lidmašīnā vispirms taču ir jāpalīdz sev un tikai pēc tam bērnam, kas ir jūsu aprūpē. Jāpadomā par savu dzīvi un ģimeni, jo mamma nav jūsu bērns. Tāpēc nav iespējams visu laiku būt viņai blakus kā mazam bērnam. Protams, nav uzreiz gatavas atbildes, piemēram, kādus vārdus pateikt mammai, lai viņa piekristu doties uz pansionātu. Tomēr bieži tikai liekas, ka situācija ir bezcerīga. Ja problēmu kustina, daudz ko var atrisināt. Varbūt var palūgt talkā kādu sociālo darbinieku, kas atradīs īstos vārdus, kā runāt ar mammu. Iespējams, viņa klausa kādus radiniekus. Skaidrāk un drošāk ir jāteic, ka vairs nav iespējams uzņemties tik daudz atbildības un palīdzēt. Iespējams, mammai ir kādas psihiskas slimības iezīmes, kas viņai neļauj pieņemt lēmumus. Sociālais darbinieks varētu izvērtēt un ieteikt, kādi ir varianti ievietot viņu pansionātā. Veci cilvēki, īpaši ar psihiskiem traucējumiem, bieži ir kašķīgi, egoistiski un atsakās no palīdzības, kaut viņiem tā ir ļoti vajadzīga, turklāt profesionāla. Sociālajā iestādē bieži tiek pieaicināti ārsti, kuri varētu palīdzēt un ārstēt mammas iespējamo depresiju un trauksmi vai citas slimības.
Vai noteikti nepieciešama mammas vai tēva piekrišana doties uz pansionātu?
Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta komentārs: «Normatīvie akti neparedz sociālo pakalpojumu nodrošināšanu bez paša cilvēka piekrišanas. Spriežot pēc situācijas, iespējams, mammai ir demence, kuras ietekmē rodas arī izmaiņas spriešanas spējā. Tāpēc mammas veselības stāvoklis rūpīgi jāpārrunā ar ģimenes ārstu, ja nepieciešams, konsultējoties ar psihiatru, lai pārliecinātos, vai mammai nav vajadzīga specializēta medicīniskā palīdzība. Vienlaikus par radušos situāciju un mammai atbilstošāko aprūpes veidu var sazināties ar pašvaldības sociālo dienestu, kura teritorijā ir mammas deklarētā dzīvesvieta.
Īsumā par kārtību, kādā cilvēks tiek ievietots pansionātā. Saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 9. pantu pienākums nodrošināt personai iespēju saņemt tās vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību ir pašvaldībai, kuras teritorijā cilvēks ir reģistrējis savu pamata dzīvesvietu. Ja persona netiek galā ar pašaprūpi un ir nepieciešami sociālie pakalpojumi, tā vēršas ar iesniegumu pašvaldības sociālajā dienestā, kur uzrāda personu apliecinošu dokumentu un iesniedz:
1) iesniegumu;
2) ģimenes ārsta izsniegtu izziņu par veselības stāvokli, kurā norādīts(-i) funkcionālo traucējumu veids(-i) un akūtas infekcijas pazīmes (ja tādas ir), kas var ietekmēt sociālo pakalpojumu sniegšanas kārtību. Izziņā papildus norāda rekomendācijas aprūpei un profilaksei, ja persona vēlas saņemt sociālās aprūpes pakalpojumus;
3) psihiatra atzinumu par psihisko veselību un speciālajām (psihiatriskajām) kontrindikācijām sociālo pakalpojumu saņemšanai, ja pakalpojumus vēlas saņemt cilvēks ar garīgiem traucējumiem;
4) dokumentus par ienākumiem, ja personai jāveic maksājums par sociālo pakalpojumu un pašvaldībai nav pieejama šāda informācija;
5) citus dokumentus, ja tie vajadzīgi lēmuma pieņemšanai par atbilstoša sociālā pakalpojuma piešķiršanu.
Ja cilvēks pats nespēj apmeklēt sociālo dienestu, nepieciešamos dokumentus var nosūtīt pa pastu vai nodot ar citas personas starpniecību. Sociālais dienests šādā gadījumā sazinās ar cilvēku un vienojas par apmeklējumu mājās. Pēc iepriekš minēto dokumentu saņemšanas sociālais dienests izvērtē personas fiziskās un garīgās spējas, kā arī nosaka aprūpes līmeni. Tā pienākums ir piedāvāt piemērotāko sociālo pakalpojumu. Aprūpes nepieciešamības gadījumā sākotnēji tiek vērtēts, vai situāciju iespējams uzlabot ar mājas aprūpes pakalpojumu. Ja ar to nav pietiekami un noteikts trešais vai ceturtais aprūpes līmenis, var tikt piedāvāts ilgstošas sociālās aprūpes pakalpojums pansionātā. Ja pilngadīgs cilvēks tiek ievietots ilgstošas sociālās aprūpes iestādē, bet tam nav citu ienākumu un uzkrājumu,
par pakalpojumu viņš maksā 85 procentus no pensijas un piemaksas pie pensijas vai atlīdzības, vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta.
Ja personai ir uzkrājumi un citi ienākumi, samaksa tiek veikta arī no šiem līdzekļiem, bet ne vairāk kā pakalpojuma ilgstošas sociālās aprūpes institūcijā cena. Ja cilvēks nespēj samaksāt pats, maksāšanā iesaistās apgādnieki.»
