Latviešu stikla burve Baiba: Tapšanas procesā jāziedo vidēji pieci neizdevušies mēģinājumi

Stikls ir ārkārtīgi skaists un reizē ļoti sarežģīts materiāls ar augstu kļūdas procentu darba procesā. Kāpēc izvēlējies tieši to?

Mani uzrunāja dzidrums, kas to atšķīra. Jā, strādāt ar stiklu ir fiziski smagi, darbs prasa lielu fokusu un precizitāti, tomēr rezultāts atsver visu.

Studiju laikā man bija iespēja viesoties Čehijā, būt klāt stikla pūšanas procesā, un jau toreiz ieraudzīju – karstā tehnika ir vārti uz vēl dzidrāku stiklu. Turklāt tā ir dzīvākā no šī materiāla pārrades formām. Uzkarsēts augstos – aptuveni 1200 – grādos, stikls ieņem citu konsistenci, taču tas strauji atdziest. Laiks radīšanai ir stipri ierobežots, turklāt tā ir maza daļiņa no procesa – pirms tam ir jāsagatavojas ar skicēm, tīru domu. Nereti ideja precīzi jānodod stikla meistaram, jo ne visu veidoju savām rokām.

Ar ko tu atšķiries?

Studējot Mākslas akadēmijā, sapratu virzienu, kurā doties, – nevis koncentrēties uz kvantitāti, nebeidzami atkārtojot noteiktas formas, bet radīt tādus dizaina priekšmetus, kas ir gan praktiski lietojami, gan vienlaikus telpā var atrasties kā mākslas objekti un cilvēkus uzrunāt arī bez pielietojuma funkcijas.

Šodien varu sacīt, ka darbs ar stiklu ir mans veids, kā vizuālā un poētiskā valodā atklāt savu pasaules redzējumu.

Zīmols BAIBA GLASS radīts pirms desmit gadiem. Vai uz to var attiecināt vārdus pastāvēs, kas pārvērtīsies?

Noteikti. Ir sākusies jauna dekāde, un tā ir nākusi ar vēl skaidrāku izpratni par savu vietu mākslas telpā. Radošās izpausmes pasaulē ir daudz un brīnišķīgas, un man negribas iet ceļu, kad ar kādu jākonkurē, jācenšas radīt aktuālu produktu. Vēlos būt savā plūdumā un nodoties eksperimentiem ar stiklu, ieklausoties iekšējā izjūtā. Iepriekš darbus esmu fotografējusi pati, šobrīd sadarbojos, lai atklātu arvien niansētāku pieeju. Izmantoju analogo fotogrāfiju, kas prasa nesteidzīgu pieeju un ļauj notvert īsto stikla, laika un realitātes tvērumu.

Apzināti ej ar līkumu modernajām tehnoloģijām?

Esmu klasiski domājoša būtne, tāpēc jaunās tehnoloģijas manā dzīvē neienāk ātri. Stikls ir sens materiāls, ar kuru strādājot jāspēj fokusēties uz procesu, un līdzīgi ir ar analogo fotogrāfiju. Mani kopumā raksturo lēna un meditatīva pieeja. Taču tas nenozīmē, ka radošajos meklējumos trūktu eksperimentu. Esmu atradusi metodi, kā kombinēt stiklu ar metālu, to stiklā gan iekausējot, gan abus aukstā veidā savienojot. Šādi tapa gaismas ķermeņu sērija POLAR. Savukārt pašu pirmo kolekciju CALM radīju, izmantojot senu linu apstrādes darbarīku. Šādi laikmetīgā veidā es savienoju divas senatnīgas – lina un stikla apstrādes – tradīcijas.

Šodien skaistu lietu pārbagātībā mākslinieka lielais izaicinājums ir tikt pamanītam. Ko pati savos darbos novērtē kā īpašu?

Mani iedvesmo stikla plastiskums, un tieši tā ir arī mana rokraksta iezīme. Šobrīd cilvēki visā pasaulē pieraduši pie industriāli ražota stikla, bet, kā novērtējuši interjera dizaineri, manis radītie darbi ir unikāli – nekad nebūs divu vienādu. Plūdenu līniju formas, kas top, pateicoties cilvēka roku darbam, nav iespējams saražot industriāli. Tieši pieskāriens katru objektu padara īpašu. Savu darbu esmu definējusi kā glezniecību stiklā.

Skaisti ir darīt savu sirdsdarbu, bet mākslā pastāv arī izaicinošā – finansiālā – puse.

Finansiālais ieguldījums ir ļoti liels – lai taptu stikla meistardarbs, tā tapšanas procesā pa ceļam ir jāziedo vidēji pieci neizdevušies mēģinājumi. Tas jāierēķina katru reizi, vienalga, vai darbu pasūta klients, vai es cenšos īstenot savu māksliniecisko vīziju. Bet tas vēl vairāk liek nosvērties par labu nesteidzīgam ceļam, paļaujoties uz savu iekšējo sajūtu, arī tad, kad jāizlemj, kādos projektos piedalīties.

Kādas situācijas visvairāk skolojušas?

Visvairāk audzinājuši lielie projekti. Tie kļūst arvien izaicinošāki, jo pēdējos gados strādāju arī ar arhitektiem un interjera dizaineriem, kuru komandā ir gana daudz cilvēku, attiecīgi visā darba procesā nākas sekot daudz un dažādām detaļām. Tā ir krasi atšķirīga pasaule, kas reizēm līdzi nesusi arī ugunīgu pieredzi. Piemēram, bija liels projekts, kur pusgada laikā jārada īpaša kolekcija ar piecpadsmit objektiem, turklāt tie jānogādā citā valstī. Visu izpildīju visaugstākajā līmenī, bet pēc projekta nodošanas klients pārkāpa juridiskās un intelektuālās tiesības, kam vēl šobrīd tiek meklēts izlīgums. Tas atstāj sekas uz fizisko un mentālo veselību, tāpēc ļoti piedomāju, kādiem projektiem piekrist. Esmu sapratusi, ka turpmāk iesaistīšos iecerēs ar skaidru struktūru un komandu, kas vērsta uz man tuvām vērtībām – UNESCO mantojuma saglabāšanu, stikla mākslas un amatniecības popularizēšanu, jo senās tehnikas ir izzūdošas kā Eiropā, tā citos kontinentos.

Labāk piekrītu vienam, bet man nozīmīgam projektam, nekā pieciem, kas paņem daudz enerģijas, bet nerada gandarījumu.

Tomēr mākslinieks nerada darbus tikai sev. Kur tos patiesi novērtē?

Kopumā visvairāk saprasta jūtos Itālijā un Japānā. Tur, piedaloties izstādēs, arvien pretim sastopu ieinteresētus un atbalstošus cilvēkus. Viņu vērtības un pieeja darbam sakrīt ar zīmola filozofiju: katram dizaina objektam jābūt tik augstvērtīgam kā muzeja eksponātam. Laba sadarbība man ir ar zīmolu MINOTTI, kā arī dizaina studiju HOMEFOLKS.

Ar ERLANDS & BAI BAI soloizstādi 8 DAYS OF LIGHTNESS nesen piedalījos izstādē The Art of Light Itālijā un Lake Como dizaina festivālā. Prezentējām dizaina un stikla mākslas darbus EB WeightLight, kas vienlaikus ir ķermeņa veidošanas un telpas apgaismošanas objekts. Mūsu autentiskais redzējums un sniegums performances formā guva atzinību no festivāla organizētājiem, apmeklētājiem un tika izcelts vadošajos medijos. Izstādes turpinājumu šogad plānots prezentēt arī Venēcijas dizaina biennālē un Rossana Orlandi galerijā.

Ja, izvēloties vienu priekšmetu, būtu jāiepazīstina ar zīmolu BAIBA GLASS, – kurš tas būtu?

Man īpaša ir CALM kolekcija, jo ar to aizsāku un attīstīju savu rokrakstu. Galerijās, kur to izrādīju, apmeklētāji pie darbiem vienmēr apstājās, lai iedziļinātos. Tie ir dzidra stikla dizaina objekti, kuros delikāti ieplūst balta līnija. Kolekcijai iedvesmojos no miglas – manuprāt, tieši tajā mēs redzam, kā daba elpo. Tas ir brīdis šeit un tagad, kas izgaistot ļauj dabai parādīties košās krāsās un dienai sākt savu ritmu. Ik darbs, ko radu, spoguļo manu pasaules redzējumu.

Raksts tapis ar VKKF atbalstu.