Rīga +14°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vecums kā karsts kartupelis
Tāpēc nolēmu ar Aivitu aprunāties par vecumu un digitālajām tehnoloģijām. Jo vairāk tāpēc, ka profesore pašlaik piedalās starptautiskā pētījumā par šo tēmu. Bet pats pirmais jautājums, kurā var sapīties uz līdzenas vietas, – kā tad lai sauc cilvēkus, kuri vairs nav gluži jauni? Pensionāri? Nez, vai tas būtu pats galvenais, ko par sevi gribētu teikt cilvēks, kurš dzīvē daudz ko sasniedzis? Mākslinieks, skolotājs, zemnieks, dārznieks, mamma, kas izaudzinājusi bērnus… Dažkārt izlīdzas ar šķietami neitrālajiem apzīmējumiem 60+, 65+ un tā uz priekšu. Šis ir sevišķi interesants apzīmējums kontekstā ar to, ka 60+, no vienas puses tiek dēvēts par senioru. No otras, palaikam 60 tiek pasludināti par jaunajiem 50, bet 40 – par jaunajiem 30 utt. Bet cilvēks pa to laiku top vecāks, līdz tiek nosaukts par senioru.
Ziņkārības dzīta, ieskatos Tēzaurā – ko par senioriem saka interneta vārdnīca? Lūk, ko. Par vārda cilmi – no latīņu valodas senior – vecāks, vecāks cilvēks. Nozīmes latviešu valodā. 1. Vecākais – pievieno aiz uzvārda, runājot, piemēram, par tēvu, lai atšķirtu no dēla ar tādu pašu uzvārdu. Bērziņš seniors vienmēr atbalsta dēla centienus. 2. Gados vecāks vai vecs cilvēks; pensionārs. Līdzīgs skaidrojums arī Latviešu literārās valodas vārdnīcā. Pats Tēzaurs pievieno vēl divus variantus, kas tie seniori varētu būt. Viens ir studentu korporācijas vadītājs. Otrs ņemts no Tūrisma un viesmīlības terminu skaidrojošās vārdnīcas, ko 2008. gadā izdevusi Ekonomikas ministrija. Un piemērs. Senioru tūrisms – īpašs tūrisma tirgus segments, ko sauc arī par pelēko vilni (angļu Grey Wave). Tie esot attīstīto Eiropas valstu ceļotāji vecumā pēc 50 gadiem; tūrisma nozarē īpaši pievilcīga klientu grupa, jo viņiem ir daudz brīvā laika, viņi ir pārtikuši un finansiāli neatkarīgi, kā arī nav pakļauti ierobežojumiem (skolas vai darba laikam), tāpēc var ceļot arī tukšajā sezonā. Nu, šis izklausās ļoti pievilcīgi. Taču tie gadi! Latvijā un arī citur cilvēki pēc 50 pilnīgi noteikti ir pakļauti darba laika ierobežojumiem, jo viņiem priekšā vēl vismaz 15 darba gadi.
Kāpēc vecu vai vecāku cilvēku nevarētu vienkārši tā arī saukt?
It kā tas būtu kas nepiedienīgs, aizvainojošs un jāmeklē kāds maigāks, iejūtīgāks apzīmējums.
Eifēmisms – vārds, ko lieto rupja, nepieklājīga vai par tabu uzskatīta vārda vietā. Līdzīgi kā daudzus gadus bijām raduši teikt latvietis, igaunis, vācietis, bet nezin kāpēc krievu tautības cilvēks. Tā tagad – teikt jauns ir piedienīgi, bet vecs nepiedienīgi? Runa, protams, nav tikai par vārdu.
Aivita Putniņa: «Kopš Latvija ir Eiropas savienības dalībvalsts, mēs pakļaujamies lielajām Eiropas programmēšanas tendencēm. Visā Eiropā ir milzīgas problēmas ar to, ka sabiedrība noveco un valsts vairs īsti nevar atļauties maksāt pensijas. Tāpēc iepriekšējā programmēšanas periodā daudz runāja par aktīvās novecošanas politiku. Viens no šīs politikas ģeniālajiem atradumiem bija, ka ekonomiskās problēmas varētu atrisināt, iestāstot pensionāriem, ka viņi patiesībā vēl ir jauni, sprigani un var joprojām sevi apgādāt paši. Līdz ar to valstij nevajadzēs maksāt pensijas un viņus papildus uzturēt. Atbilstoši aktīvās novecošanas programmai pašvaldībās tika finansēta nūjošana, ciguns un līdzīgi pasākumi. Diemžēl Latvijā, atšķirībā no daudzām citām valstīm, veselīgi nodzīvotas dzīves ilgums beidzas agros 50, un tas nozīmē, ka lielākā daļa cilvēku jau pēc 50 piedzīvo vecuma nespēku, ko nevar mainīt tikai ar nūjošanu.
Savukārt Eiropas savienības programmu jaunais vilnis, kas sekoja aktīvajai novecošanai, ir digitālā transformācija, un mēs kā zinātnieki pētām, kā šī politika tiek veidota. Piemēram, pēc Latvijas dokumentiem iznāk, ka mūsu ekonomiskās izaugsmes lielākās problēmas ir nolāpīti lielais pensionāru skaits un migrācija, un tāpēc mēs nevaram izaugt. Vecums tiek uzskatīts par kaut ko sliktu. Tāpēc to vajadzētu restartēt, cilvēkiem iestāstot, ka viņi nemaz nav veci un visu joprojām spēj. Šis skatījums uz cilvēku vecumu ir līdzīgs kā uz novecojošām tehnoloģijām. Proti, līdzīgi kā uzlabo programmatūru un tehnoloģiju, arī veci cilvēki, kaut kādā veidā izglītojoties, varētu pievilkties, restartēties un kļūt produktīvāki.
Politkorekta attieksme un līdz ar to vārdu krājums ir ļoti mainījies. Angļu valodā arī zinātniskajā literatūrā vairs nelieto ne vārdu seniori, ne vecie cilvēki. Bet ko liek vietā? Vārdu salikumus, kas latviešu valodā izklausās diezgan dīvaini, piemēram, vēlākā dzīve (later life) vai vecāka gadagājuma pilsoņi vai iedzīvotāji. Proti, termini tiek lietoti ārkārtīgi uzmanīgi, jo ir cilvēki, kas arī astoņdesmit gados jūtas jauni, un tādi, kas jau divdesmit gados jūtas veci.»
Nevaru neiejaukties ar savu Latviešu literārās valodas vārdnīcu, kur melns uz balta teikts: vecums – cilvēka pēdējais dzīves posms, kas sākas pēc spēka gadiem. Tātad later life tas pats vecums vien ir. Lai kādā jaunvalodas vārdā to dēvētu.
Digitālo vecumdienu pētījums
Kā līdz vecākiem cilvēkiem nonāk mūsdienu tehnoloģijas? Vai viņi prot tās lietot? Ko tad, ja neprot? Ja dzīvo vieni paši un līdzās nav neviena, kas palīdzētu un pamācītu? Kā veco cilvēku attiecības ar tehnoloģijām un prasmes tās lietot ietekmējis kovids, kad nebija iespēju satikties ar tuviniekiem un citiem cilvēkiem klātienē? Un kā – teritoriālā reforma, kad daudzas pašvaldību iestādes, kur cilvēki bija ieraduši kārtot savas lietas, tika slēgtas vai pārcēlās uz citu, tālāku vietu? Apmēram šādi ir jautājumi, ko zinātnieki mēģina noskaidrot starptautiskā pētījumā, kura oficiālais nosaukums ir Vieni, bet kopā? Vientuļi dzīvojošo senioru digitālā (ne)vienlīdzība, rūpes un starppaaudžu attiecības.
Pētījumu rosinājuši somu zinātnieki, un tas norisinās vienlaikus četrās valstīs – Somijā, Zviedrijā, Vācijā un Latvijā. To īsteno četras universitātes – pa vienai katrā valstī, mūsējā – Latvijas universitāte, un Aivita Putniņa ir viena no projekta vadītājām. Projekts ir daļa no Eiropas Komisijas iniciatīvas, kurai vispirms laikam jāmin nosaukums angļu valodā More Years, Better Lives, lai tie, kas valodu pārvalda, saprastu, kas ar to domāts. Latviskojums Vairāk gadu, labākas dzīves izklausās tikpat neveikli un pat divdomīgi kā iepriekš minētā aktīvā novecošana. Nu, bet lai tā būtu. Doma un mērķis jau ir apmēram skaidrs – lai katram būtu ne tikai vairāk dzīves gadu, bet viņš tos arī nodzīvotu pēc iespējas labāk.
Katrā valstī pētīšanai izvēlētas divas, pēc iespējas atšķirīgas, vietas. Latvijā – viena izteikti latviska, maza pilsētiņa ar lielu lauku teritoriju, un otra – bijusī industriālā pilsēta. Lai labāk varētu atrast pētāmos, iegūt uzticēšanos, piekļūt viņiem tuvāk, labāk saprastu sāpi un atklātāk par to runātu, profesionālie pētnieki aicināja palīgā līdzpētniekus.
Līdzpētnieki varēja būt jebkura vecuma, bet Latvijā visi bija pensijas vecuma ļaudis. Amatierzinātnieku iesaistīšanās pētījumos nav nekas jauns. Piemēram, putnu vērošana un skaitīšana ir tipiska, plaši izplatīta un gana aizraujoša amatieru iesaistīšanās ornitoloģijā. Tagad šī amatierzinātnes tendence ienākusi arī sociālajās zinātnēs. Taču Latvijā atrast amatierpētniekus bija daudz grūtāk nekā Somijā, Vācijā un Zviedrijā. Aivita Putniņa: «Puse mūsu senioru, no sievietēm pat lielākā daļa, dzīvo ar pensiju, kas ir arī nabadzības riska zonā. Nabadzības dēļ daudzi no senioriem strādā, viņiem ir arī dažādi citi pienākumi, piemēram, pieskatīt mazbērnus.
Mūsu vecie cilvēki, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, dzīvo daudz sliktākos apstākļos.
Turpretī neviens no mūsu ārzemju kolēģu līdzpētniekiem nedzīvo zem iztikas minimuma robežas un nabadzības riskā. Aktīvākie no mūsu senioriem ir ļoti aizņemti – darbojas senioru organizācijās, rīkojot un piedaloties saviesīgos vakaros, tikšanās, braucienos, un viņu diena saplānota pa stundām un minūtēm. Zinātniekam iespraukties tajā ar pētījuma piedāvājumu ir diezgan grūti. Bet, jāatzīst, ka senioru organizācijas arī palīdzēja pētniekus atrast un iesaistīt. Vienā no mūsu zinātnieku grupām kā pētniece darbojās senioru mazmeita, un viņas vecvecāki piedalījās, jo gribēja palīdzēt. Starp mūsu amatierpētniekim bija viens vīrietis, visas pārējās sievietes. Amatierpētnieki iemācījās strādāt ar diktofonu, ierakstīt, intervēt, un šīs prasmes viņiem paliks arī tad, kad pētījums beigsies. Piemēram, vienā no vietām seniori izdomāja, ka turpinās to projektu savām vajadzībām – vietējam muzejam vāks dzīvesstāstus, lai cilvēku liecības neietu bojā un saglabātu vietējo vēsturi.»
Digitālās neveiksmes
Aivita Putniņa: «Pētījumā mēs atklājām daudzas lietas, kāpēc pāreja uz digitālo vidi saziņā ar valsti nenotiek tik vienkārši, kā iedomāts. Nu, piemēram, Latvija ir ieguldījusi milzu naudu, lai apmācītu vairākus tūkstošus digitālo aģentu un digitālo līderu. Jūs tagad ieplešat acis un brīnāties, kas tie tādi un ko dara… Mūsu pētnieku grupa arī par tiem uzzināja pirmoreiz. Turklāt nejauši. Digitālie aģenti ir cilvēki gan privātajās struktūrās, gan valsts iestādēs un pašvaldībās, kuri brīvprātīgi pieteikušies palīdzēt tiem, kuri neprot lietot digitālos rīkus, lai saņemtu valsts pakalpojumus. Bet nelaime ir tāda, ka informācija par šo milzu projektu atrodama īpašā mājaslapā. Lai to atrastu, cilvēkiem, kuriem vajadzīga digitālo aģentu palīdzība, jau ir vajadzīgs dators un pietiekami labas datorprasmes. Tad, ierakstot interneta meklētāja digitālie aģenti, portālā latvija.lv ir atrodama digitālo aģentu karte un adreses.»
Bet! Pirmkārt, kā vispār var ienākt prātā, ka jāmeklē kaut kādi digitālie aģenti, ja tu par tiem neko nezini? Otrkārt, lai karti palielinātu un tajā atrastu sev tuvāko vietu, kur aģents slēpjas, atkal vajadzīgas ne tikai diezgan labas datorprasmes, lai izdomātu, kā to karti palielināt, bet arī pirkstu veiklība, kādas vecam cilvēkam parasti nav. Un, trešo un beidzamokārt, kad esi aizcīnījies līdz adresei, ka tavi tuvākie aģenti slēpjas, piemēram, Nodarbinātības valsts aģentūras Limbažu filiālē, Izglītības pārvaldē vai bibliotēkā, kā uzzināt, kuri tieši tie ir? Kā viņus sauc? Kad viņi strādā? Limbažus no kartes izvēlējos nejaušības pēc un arī tāpēc, ka šajā novadā ir diezgan maz aģentu, tikai trijās vietās. Pat telefona numura nav. To, protams, arī var atrast datorā – tikai citā vietā. Bet, ja es piezvanīšu, vai tas, kurš pacels klausuli, zinās pateikt, kurš ir aģents, kad un kā viņu satikt un ko viņš man var palīdzēt? Vai arī viņam atklāt aģentu liedz datu aizsardzības vai vēl kāds likums – tāpat kā ierakstīt to kartē? Un tad būs jābrauc 40 kilometru ar autobusu, lai uzzinātu, ka aģentu nav iespējams satikt. Turklāt – pats galvenais ieteikums – Vērsies pie digitālā aģenta, ja tev nepieciešams atbalsts konkrētās iestādes e-pakalpojumu izmantošanā! Un Gadījumā, ja tev nepieciešams atbalsts dzīves situāciju risināšanā, kas nav digitālo aģentu vai līderu iestādes kompetencē, lūdzam vērsties Valsts un pašvaldības vienotajos klientu apkalpošanas centros vai publiskajās bibliotēkās, kurās ir pieejami arī brīvpieejas datori patstāvīgai e-pakalpojumu izmantošanai. Nu, tad Limbažos un jebkurā citā vietā vislielākās cerības es laikam liktu uz klientu apkalpošanas centriem un bibliotēkām, ka tur palīdzība būs visplašākā.
Turpina Aivita Putniņa: «Mūsu pētījumā neviens no senioriem par šādu iespēju neko nezināja.
Pavisam nejauši nointervējām vienu pašvaldības darbinieci, kura intervijas beigās pētniekiem atzinās, ka viņa esot tas digitālais aģents. Bet viņa to nevienam nestāstot, jo arī ikdienas darbā nākoties palīdzēt cilvēkiem, un tas jau tā esot nogurdinoši. Lai klienti redzētu, kurš ir aģents, viņiem ir īpašas nozīmītes. Bet arī nozīmīti pētījumā sastaptā aģente nelietoja, jo to gan var ērti pielikt pie žaketes, bet ne pie blūzes, to nesabojājot. Tāpēc arī pazīšanās zīmes netiek lietotas. Cilvēkiem, kas par aģentiem izmācījušies, par šo darbu arī papildus nemaksā.
Otra iespēja, ko sniedz valsts, lai saņemtu valsts un pašvaldības iestāžu pakalpojumus, ir vienotie klientu apkalpošanas centri. Taču seniori uz apkalpošanas centriem neiet, jo viņi nezina, kādus pakalpojumus tur sniedz. Informācija par to, protams, ir atrodama internetā. Vienā pētījumu vietā, ko bija skārusi administratīvā reforma, pat uzzinājām, ka sociālā dienesta vadība, runājot ar vietējiem senioriem par pakalpojumiem, saka – paskatieties internetā, viss atrodams tur! Savukārt seniori gribētu, lai informāciju publicē vietējā avīzītē, tad būtu vieglāk saprast. Jo, lai meklētu internetā, ir jāzina, ko tur meklēt. Ja, apvienojot mazos novadus vienā lielā, ir mainījusies novada un pakalpojumu vadība, speciālisti, kā lai atrod to, kas katram vajadzīgs? Internets kļuvis par vidi, kurā it kā viss ir. Bet tajā pašā laikā daudziem cilvēkiem tas ir neredzams.
Vēl viena problēma, ko pētījumā atklājām, – seniori digitālās tehnoloģijas, pieeju lapām, valsts pakalpojumiem, bankām mācās, izmantojot algoritma metodi. Proti, uzraksta ceļu – kura poga jāspiež, kas tad parādīsies un kas jāspiež tālāk. Savukārt valsts grib apliecināt, ka tā ir mūsdienīga, dinamiska, efektīva. Visu laiku kaut kas tiek uzlabots un mainīts, un katru reizi pēc pārmaiņām seniors vienkārši vairs nespēj orientēties interneta vietnē, kuras izskats ir mainījies. Algoritms mainās, un, lai spētu to lietot, katru reizi jāmācās no jauna. Līdz beidzot tas kļūst par grūtu.
Liela daļa Latvijas lietotāju izmanto algoritmisko metodi, bet veidotāji ir jauni cilvēki, kuri ir auguši ar digitālajām tehnoloģijām un domā citādi. Pasauli sāk pārformulēt jaunā paaudze, kurai ir cita veida domāšana. Jaunā paaudze rakstos daudz mazāk lieto valodu, aizstājot to ar emoji – emocijzīmēm. Tā ir vesela, gandrīz vai ir hieroglifu sistēma, kas ienāk valodā un to papildina. Līdzīgi kā jaunā paaudze neatpazīst pulksteni ar ciparnīcu. Nesaprot, ko nozīmē pusdivpadsmit vai bez piecpadsmit vienpadsmit. Viņiem ir pavisam cita laika izpratne, kas ir veidota digitālajā vidē. Taču politiku un dizainu lielā mērā veido tieši viņi, interneta vidē augušie. Tāpēc viņiem, piemēram, šķiet laba ideja reklāmu valsts e-pakalpojumu projektam Latvija nākamajā līmenī veidot, izmantojot videospēļu estētiku. Diemžēl liela daļa vecākās paaudzes to ne tikai nesaprot, bet viņus tā arī neuzrunā, nešķiet vērtība. Tās ir kā divas atšķirīgas pasaules, kas nekad īsti nesatiekas.
Arī pats vārds aģenti ir jaunākās paaudzes priekšstats. Vecākajai paaudzei vārds aģents nozīmē pavisam ko citu un nepavisam ne labu. Runājot ar projekta pārstāvi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, kas apmācīja aģentus, viņa atzina, ka par to neviens nav pat iedomājies. Senioru redzes punkts, viņu perspektīva, dizainējot pakalpojumu, netiek ņemta vērā. Tas rada lielu risku, ka seniori vienkārši tiek atstumti. Valsts viņus redz un definē kā neaktīvus, pasīvus. Bet seniori nav pasīvi, viņiem tikai ir citi priekšstati un idejas par aktivitāti. Viņiem aktivitāte ir reāla, fiziska aktivitāte vidē. Aizejot uz iestādi, pasakot, ko domā, izrunājoties. Ja tevi atzīst, ar tevi pieklājīgi runā, – tad tu vari būt aktīvs vietējā pašvaldībā. Cilvēkiem nav jājūtas vainīgiem, ka viņi ir veci, ka viņiem ir citi priekšstati. Ja cilvēks nespēj vai negrib mācīties un lietot viedtelefonu, viņam ir tiesības un jābūt iespējām to nedarīt. Mūsu līdzpētnieku vidū bija kundze, kas teica, ka nemūžam nepiekritīs, ka visi rēķini un pakalpojumi būs digitāli. Viņa ies un protestēs. Viņa grib turēt rokās skaidru naudu, viņa grib attiecības ar dzīviem cilvēkiem un runāt ar cilvēkiem.»
Muļķīgi un ciniski šķiet ieteikumi veciem cilvēkiem, kas paši neprot pietiekami veikli vai vispār neprot rīkoties ar datoru, palūgt palīdzību mazbērniem vai kaimiņiem vai vēl kādam, lai izdara to viņu vietā – samaksā rēķinus, nomaksā nodokļus. Tas nozīmē – uzticēt banku paroles un kodus, elektroniskos parakstus, ja pie tiem izdevies tikt. Kurš var solīt, ka kādā brīdī attiecības nemainās un uzticēšanās netiek izlietota ļaunprātīgi? Lūk, piemēram, e-veselībai no nākamā gada 1. janvāra varēs piekļūt tikai ar e-parakstu vai e-ID, nevis ar banku identifikācijas rīkiem, kas tomēr ir lielākajai daļai cilvēku. Jo tikai tas esot pietiekami droši. Lai paskatītos, ir ģimenes ārsts izrakstījis recepti vai nav, un iet uz aptieku šodien ar visu 40 grādu temperatūru vai jāciešas līdz rītam. Tiešām? Jūs to nopietni domājat? Ilgi domājāt, kamēr izdomājāt?
Nekļūt neredzamiem
Aivita Putniņa: «Viens no ārkārtīgi interesantiem atklājumiem ir par redzamību. Kā internets un interneta vide, digitalizācija ietekmē redzamību. Gan mūsu intervēto pensionāru, gan arī līdzpētnieku galvenais iebildums pret jauno, digitālo valsts virzību ir tas, ka cilvēki un viņu vajadzības šajā sistēmā kļūst neredzami.» Kad cilvēks aiziet uz iestādi parunāt, viņš tur ir ar savu ķermeni, izskatu, vecuma nespēku, varbūt lēnīgumu. Iespējams, lai visu saprastu un pareizi izdarītu, kaut kas jāpārvaicā divas reizes. Darbinieks – ja ir empātisks, dzīvs cilvēks – pajautās arī, kā tu šodien jūties, vai tev nesāp kāja.
Ar datoru tu neparunāsi, nepastāstīsi viņam, kā tev iet, un viņš jau arī nepajautās.
Bet cilvēkiem ir vajadzīga saruna, acu skatiens, rokas spiediens. Agrāk pastnieks nereti bija tas, kurš ne tikai atveda avīzes, bet arī zāles un maizīti. Parunājās un zināja, kā katram viņa teritorijā klājas. Pastnieki no mūsu ikdienas pazuda pirmie. Tagad pensijas pārskaita uz kontu, avīzes un žurnālus pasūta daudz retāk. Pastnieks vairs neatripina ar velosipēdu, un viņam nav laika runāties, jo darba laiks jātērē efektīvi un produktīvi. Pārējie pakalpojumi atkāpjas arvien tālāk digitālajā pasaulē.
Valstij cilvēciskā saskarsme šķiet ārkārtīgi neefektīva un dārga. Cilvēks, kurš ar katru klientu aprunājas par viņa slimībām, jebkuru pakalpojumu sniedz daudz lēnāk, nekā datorprogramma, kurā tikai kaut kas jāieķeksē. Tad rodas pat tik ekstravagantas idejas, ka pietiktu, ja katram iedotu digitālo ierīci, viņš varēs ar to parunāt, un tas novērsīs pat mentālo saslimstību senioru vidū. Liekas, ka ļaunumu nodarījis arī kovids – ārstu konsultācijas un diagnoze pa telefonu agrāk šķita kaut kas pilnīgi neiedomājams. Tagad – mierīgi.
Protams, attālināti risinājumi arī kaut kam der. To izmanto arī ģimenes. Ja bērni ir aizceļojuši – ne tikai uz citu Latvijas malu, bet arī uz citu valsti, un nevar vecākus satikt un aprūpēt. Pie vecmāmiņas vairs nebrauc ciemos, bet iedod viņai planšeti vai telefonu, iemāca sazināties, un ģimenes attiecības pārceļas uz digitālo vidi. Bet tas ir kā kruķis, ko lieto, kamēr salauztā kāja sadzīst. Nevis klumpačo uz priekšu visu dzīvi, jo dzelzs kruķi, taču ir izturīgāki par kājām.
Aivita Putniņa: «Intervēšana pētījuma ietvaros deva iespēju arī parunāties par cilvēku dzīves apstākļiem. Piemēram, intervējot atklāja vecu kungu, kurš dzīvo bez dzeramā ūdens un katru dienu iet pēc tā vairākus kilometrus. Citam bija vajadzīga gulta, un seniori paši organizējās un mēģināja šo lietu atrisināt. Tie, kuri lieto digitālās tehnoloģijas un sarunājas, piemēram, WhatsApp grupā, ļoti labi zina, kuru tur nav un kuriem vajag piezvanīt. Viņi paši māk sniegt daudz labākus pakalpojumus vietējiem nekā institūcijas.
Taču tā ir tāda slīcēju glābšana pašu slīcēju rokām.
Iespējams, neliela grantu shēma, kas palīdzētu aktīvajiem senioriem, piemēram, sedzot transporta izdevumus, krietni uzlabotu arī to cilvēku stāvokli, kuri ir vieni.
Ņemot vērā mūsu veco ļaužu proporciju, Latvijā nekad nav bijusi uz senioru grupu vērsta politika. Mūsu politika ir tikai izglītot strādājošos, lai viņi varētu strādāt ilgāk un vairāk. Arī senioru digitālo prasmju apmācība līdz šim bijusi privātu organizāciju, telekompāniju, lieta. Valsts tur nav ieguldījusi neko. Nereproduktīvais vecums valstij īsti nav interesējis. Taču mēs novecojam. Un ekonomisko iemeslu dēļ nerūpēties par veciem cilvēkiem ir diskriminācija. Nepietiek tikai ar nūjošanu. Galu galā, arī jaunā, drosmīgā paaudze, kas ceļ Latviju nākamajā līmenī, reiz būs seniori, kuriem būs grūti gan pirkstus pareizi izplest, gan apgūt jaunās tehnoloģijas.»
