Arhitektu tandēms Nomad un viņu Aizsardzības ainava: Gribējām panākt Centrāleiropas empātiju

Jūs nejauši satikāties studiju laikā Vīnē, vēlāk kopā studējāt Norvēģijā. Interesanta kombinācija – Skandināvijas arhitektūras skola un Bauhaus. Kā jūs salīdzinātu abas pieredzes?

Marija: Tas bija ļoti veiksmīgs apvienojums – Vīnē mums bija iespēja domāt ārpus ierastajiem rāmjiem, būt eksperimentāliem, neierobežot sevi. Savukārt Tronheimā mēs tikām konfrontēti ar reālajām problēmām, kas skar vidi, resursus un ilgtspēju.

Florians: Jau studiju laikā sapratām, ka vēlamies paši arī būvēt, negribam būt papīra arhitekti, kuri paliek koncepta līmenī. Nevēlējāmies arī strādāt kādā lielā birojā, kļūstot par mazu skrūvīti milzu mehānismā. Tāpēc pēc studijām Vīnē nolēmām turpināt mācības Norvēģijas Zinātņu un tehnoloģiju universitātē, kas fokusējas uz būvniecības procesu. Tieši tad radās izpratne par ilgtspējas problēmām šajā nozarē, un tas pavēra jaunu skatījumu.

Studiju gadus pavadījāt ārzemēs, bet biroju nolēmāt atvērt Latvijā. Kāds tam iemesls?

F.: Profesionālā vide un arhitektūras pieeja Norvēģijā bija tuva tam, kas mums šķita vērtīgi. Taču darba tirgus tur ir ļoti nodalīts – ir lielie biroji un tad visi pārējie. Līdzīgi ir arī Vācijā. Turklāt bija jāņem vērā dzīves dārdzība – atvērt jaunu biroju šajās valstīs nozīmē ļoti augstas sākotnējās izmaksas. Tāpēc lēmām par labu Latvijai.

M.: Bija vēl viens faktors: izvērtējām, vai Latvijā kāds jau strādā ar tēmām, ko bijām apguvuši Norvēģijā, piemēram, koka būvniecība, aprites ekonomika, materiālu CO² analīze, un neatradām daudz rezultātu. Līdz ar to bija skaidrs, ka ir niša, kurā varam piedāvāt savu skatījumu un pievienoto vērtību.

Kā jums veicās, sākot darbu gandrīz vai tukšā vietā, kurā bija samērā maz priekšteču?

M.: Mēs visai ātri ieguvām ilgtspējas ekspertu reputāciju, lai gan tikko bijām pabeiguši maģistrantūras studijas. Atpazīstamību veicināja mūsu projekts Go(a)t Waste?, ar kuru nonācām Latvijas Arhitektūras gada balvas fināla atlasē.

Projektā vācām būvniecības atkritumus no nojauktām ēkām, renovācijām un jaunbūvēm Ādažu novadā, lai tos no jauna izmantotu,

izveidojot trīs paviljonus. Pēc pasākuma tie atkal tika pārveidoti vienā paviljonā, kuri blakus esošajā mini zoo kalpoja par kazu rotaļu laukumu. Iekļūt finālā, lai gan konkurējām ar grandioziem projektiem, bija negaidīti. Tas kļuva par pagrieziena punktu, jo sapratām – cilvēkiem šī tēma ir svarīga un interesanta, un tas mums deva pārliecību turpināt.

Kādus projektus vēl gribētu izcelt no biroja portfolio? 

F.: Man patika vadīt Polijā radošo darbnīcu Mood for Wood, kur kopā ar studentiem plānojām, projektējām un izveidojām putnu vērošanas platformu. Tāpat bija interesanti strādāt Līvānos pie jauno mākslinieku namiņa projekta ELPA. Kabīne tika būvēta no materiāliem, kas atrodami uz vietas, – veciem logiem, durvīm un koka dēļiem, iegūtiem mežsaimniecības darbos pirms gadu desmitiem. Lielās sijas savulaik piederējušas Ruckas šūpolēm, kas ir viens no mūsu pirmajiem projektiem. Būvēšanas process ilga divas nedēļas, un to patiešām izbaudījām – mums patīk to darīt arī pašiem, ne tikai projektēt. No vienas puses, tas ir relaksējoši – uz brīdi aizmirst par darbu pie datora, bet, no otras puses, tas sniedz daudz zināšanu par materiāliem, to savienojumiem un darba procesu.

M.: Tieši procesā var saprast, cik viegli vai grūti ir realizēt to, kas ir ieplānots, jo īpaši strādājot ar otrreizējiem materiāliem. Arī projektos, kur iesaistītas profesionālas būvnieku komandas, cenšamies būt klāt – nevis kā arhitekti, kas norāda, bet kā līdzvērtīgi dalībnieki, lai saprastu, kā varam palīdzēt uzlabot procesu. Būvniecības nozarei ir problēmas ar atkritumiem un resursu pārtēriņu, tāpēc sadarbība visos posmos ir ļoti būtiska.

Kā jūs definētu, kas ir laba arhitektūra?

F.: Tas ir rezultāts, kas rada labu ietekmi. Bet to nevajadzētu mērīt šauri – tikai pēc tā, vai cilvēks ēkā jūtas labi. Jāskata plašāk – vai ir pozitīvs pienesums apkārtnei un videi, vai celtne neiznīcina dabas resursus un biotopus. Vai tā var kalpot par labu piemēru citiem nākotnē.

M.: Tas ir ļoti subjektīvi, katram ir sava izpratne par to, kas ir laba arhitektūra. Pirms studijām Vīnē mana zīmēšanas skolotāja reiz jautāja – kam paredzēta arhitektūra. Atbildēju: cilvēkiem. Viņai atbilde patika.

Tāda ir mūsu pārliecība, ka arhitektūrai ir jārūpējas par cilvēku, nevis jāsacenšas par iespaidīgāko formu.

Esam diezgan kritiski pret zvaigžņu arhitektiem un pieeju veidot lielāko, pārsteidzošāko, modernāko, tas nereti liek aizmirst par cilvēku, kurš ēkā dzīvos vai strādās.

Es padziļināti pētu arhitekta lomu horizontālajā procesā – kopradē ar kopienu, nevis vertikālā modelī, kur arhitekts pieņem visus lēmumus. Sabiedrības līdzdalība bieži tiek uztverta formāli, bet mēs cenšamies iet citu ceļu. Šajā procesā arhitektam jāatkāpjas soli atpakaļ un jāļauj lēmumus pieņemt kopienai. Tas ne vienmēr ir viegli, jo kā arhitektei man ir sava vīzija, bet, atsakoties no egoistiskas pieejas, rezultāts kļūst vērtīgāks – lietotāji jūtas iesaistīti –, un to nevar panākt, strādājot vienatnē.

Kāda ir jūsu darbu galvenā filozofiskā pieeja?

M.: Visa pamatā ir stāsts par ilgtermiņa domāšanu, kurā ietilpst arī sociālais taisnīgums un ekonomiskais līdzsvars. Norvēģijā sapratām – uzceļot ēku, katra līnija projektā nozīmē resursu izmantošanu un ietekmi uz vidi nākotnē. Arhitekta atbildība nebeidzas ar nama nodošanu ekspluatācijā, bet turpinās arī pēc tam, kad cilvēki to lieto un vēlas pielāgot. Tāpēc mēs domājām par risinājumiem, kas ir jēgpilni, un nonācām līdz aprites ekonomikai. Projektējam tā, lai ēkas var izjaukt un materiālus izmantot atkārtoti. Esam kritiski pret ideju, ka arhitektūrai ir jābūt mūžīgai – svarīgāk ir radīt struktūru, ko var pārveidot, neradot lieku slogu videi.

F.: Ilgtspējīgi risinājumi bieži nozīmē lielākus sākotnējos ieguldījumus, piemēram, biezākas sienas labākai siltumizolācijai vai atjaunojamās enerģijas sistēmas. Tas atmaksājas ilgtermiņā, bet ne visiem ir pieejami šie līdzekļi jau sākumā. Tāpēc mums bija svarīgi atrast veidus, kā padarīt ilgtspējību pieejamu plašākam cilvēku lokam, ne tikai niecīgai sabiedrības daļai, kas to var atļauties. Tajā iekļaujas arī aspekts par ēkas izmēru. Bieži klienti vēlas lielas mājas. Mēs tad jautājam – kuras ir tās telpas, bez kurām nevarētu iztikt. Parasti var atrast veidu, kā māju samazināt par 20–30%, dažreiz pat vairāk. Šāda pieeja arī palīdz domāt par nākotni – bērni izaug un aiziet, un pēkšņi māja ir par lielu tikai diviem cilvēkiem.

M.:

Mēs popularizējam ideju, ka cilvēki paši var uzbūvēt savu māju.

Tas ievērojami samazina izmaksas. Jā, prasa laiku, bet ļauj ietaupīt un vienlaikus izmantot augstākas kvalitātes materiālus. Gandrīz katram mazajam projektam līdz ar rasējumiem pievienojam arī tādu kā IKEA instrukciju ēkas salikšanai, ja vēlas būvēt paši.

Paralēli aktīviem projektēšanas darbiem esat pasniedzēji universitātē.

M.: Pasniedzam lekcijas Vidzemes Augstskolā, Jaunās būvniecības skolā Valmierā – es esmu lektore, Florians – vieslektors. Strādājam ar būvniecības programmas studentiem, mācot ilgtspējīgu projektēšanu. Analizējam, skatāmies, kā samazināt ēkas oglekļa pēdu, kā izvēlēties labākos montāžas risinājumus. Organizējam arī darbnīcas, hakatonus un aktīvi iesaistāmies pētniecības darbos.

Cik svarīga ir izglītība arhitektam?

M.: Viens no maniem iemīļotajiem arhitektiem ir Karlo Skarpa – viņš tā arī nekad nepabeidza arhitektūras studijas, bet izcili saprata detaļas, savienojumus, materiālus. Manuprāt, nav svarīgi, vai ir diploms, būtiska ir nepārtraukta vēlme mācīties. Arī studentiem cenšamies likt apzināties, ka arhitekts nevar tikai rasēt, nedomājot par pašu būvniecības procesu.

Esat viens no birojiem, kas pievienojās klimata kustībai Architects Declare. Kāds ir tās mērķis?  

M.: Šī kustība aizsākās 2019. gadā Anglijā. Pa šo laiku vairāk nekā 7000 arhitektu no visas pasaules, parakstot manifestu, apņēmās samazināt būvniecības nozaru radīto ietekmi uz klimata pārmaiņām un bioloģiskās daudzveidības zudumu, veidojot arhitektūru un infrastruktūru kā ilgtspējīgas, atjaunojamas un videi draudzīgas sistēmas daļu. Lai izveidotu nacionālo filiāli, vajadzēja atrast vismaz piecus birojus, kas paraksta manifestu. Uzrunājām vairākus, atsaucās MADE arhitekti, Gaiss, Vincents, Ervīns Krauklis un Jānis Bērziņš. Esam uz viena viļņa, un tas bija labs starts kopējai iniciatīvai.

Kāpēc Latvijā bija nepieciešama šāda iniciatīva?

F.: Būvniecības nozare Latvijā ir tālu no ideāla. Pārstrādes un atkārtotas izmantošanas rādītāji uz papīra un realitātē būtiski atšķiras. Redzam, kā ēkas tiek būvētas un nojauktas, un tas nevar tā palikt, ja vēlamies ko uzlabot gan vides, gan sociālā labuma vārdā.

Florian, kāds ir skats no malas par arhitektūras procesiem Latvijā?

F.: Latvijas arhitektūra man ir daudz tuvāka nekā vācu būvniecības pieeja. Īpaši patīk Latvijas lauku ainava un viensētu tipoloģija, un iespēja to laika gaitā pielāgot. Arī būvniecība no koka un vēlme to darīt pašiem ir raksturīga Latvijai atšķirībā no Vācijas, kur mājas bieži izvēlas no kataloga. Šī praktiskā, pieticīgā pieeja, nevis ārējā reprezentācija man ir ļoti tuva.

Kā Latvija izskatās uz globālās arhitektūras fona?

M.: Šobrīd esam uz pareizās trajektorijas – arvien vairāk reflektējam par savu kontekstu. Agrāk bieži ēkas tika būvētas pēc Centrāleiropas vai Amerikas parauga, lai gan tas nesaskan ar mūsu kultūru un ainavu. Tagad cilvēki aizvien vairāk sāk apzināties, ka esam tuvāki Ziemeļvalstu pieejai, un tas pamazām atspoguļojas arhitektūrā formās, materiālos, detaļās. Skaistums rodas, kad ēka patiesi iederas vidē, necenšoties imitēt svešu. Pozitīvi, ka šādu piemēru kļūst arvien vairāk.

Maijā jūsu un arhitektūras biroja Sampling veidotā ekspozīcija Aizsardzības ainava pārstāvēja Latviju 19. starptautiskajā arhitektūras biennālē Venēcijā. Pastāstiet vairāk par ideju!

M.: Koncepts aktualizējās brīdī, kad Eiropā sākās karš un tā klātbūtne kļuva par mūsu ikdienas realitāti. Paralēli darbībai arhitektūrā esmu arī Zemessardzē, kas šo kontrastu – birojs un reālā vide – padara vēl izteiktāku. Laikā, kad tika izsludināts Venēcijas biennāles konkurss, publiskoja arī Latvijas Nacionālo bruņoto spēku ilgtermiņa attīstības plānu, kurā skaidri redzams – pierobežas infrastruktūra kļūs par neatņemamu ainavas un dzīves daļu. Šie objekti netiek būvēti pāris dienām, tie paliks ilgam laikam. Tāpēc būtiski domāt, kā panākt, lai aizsardzības struktūras pildītu savu funkciju, bet vienlaikus iekļautos vidē. Dabiskā un cilvēka radītā vide saplūst – veidojas jauns ainavas slānis. Un šiem procesiem ir ne tikai fiziska, bet arī psiholoģiska ietekme uz iedzīvotājiem, kuri dzīvo šajos reģionos. Tas liek domāt par vidi un robežām, kur sākas un beidzas arhitektūra.

F.: Esmu no Austrumvācijas, politiski sarežģīta reģiona, kur dominē galējības – gan kreisie, gan labējie, tas nozīmē mazāku atbalstu NATO un aizsardzībai. Redzot situāciju Latvijā, īpaši pierobežā, kļūst skaidrs – daudzi Centrāleiropā pat nenojauš, ar kādām ikdienas grūtībām cilvēki saskaras šajā reģionā. Viņu drošā, mierīgā dzīve bieži tiek balstīta uz citu pleciem.

M.: Ar šo ekspozīciju gribējās panākt, ka Centrāleiropā būtu vairāk empātijas un sapratnes – ka tas, ko darām pierobežā, ir arī viņu drošībai. Tāpat svarīgs ir taisnīguma aspekts – ka uzbūvētā infrastruktūra paliks ilgi, tāpēc svarīgi, lai process tiktu virzīts godīgi pret cilvēkiem, kuri dzīvo šajā vidē.

FOTO: Ekspozīcija Aizsardzības ainava

Kādi bija jūsu lielākie atklājumi projekta izstrādes gaitā?

F.: Viens no būtiskākajiem – cik prasīga un sarežģīta ir dzīve pierobežā. Tajā pašā laikā pārsteidzošs bija fakts, cik optimistiski bija daudzi no satiktajiem cilvēkiem.

Pirms brauciena domājām – kā viņi jutīsies, ja viņu dzīvesvietas tuvumā parādīsies žogs, aizsardzības būves, inženierbūvju noliktavas.

Vai tas neradīs pastāvīgu apdraudējumu? Taču daudzos gadījumos notika tieši pretējais – cilvēki jutās drošāk.

Ko jums kā birojam nozīmē dalība Venēcijas biennālē?

F.: Godīgi sakot, es to neuztveru kā lielāko sasniegumu. Man svarīgāk ir atskatīties uz jau realizētu projektu, lai saprastu, kāda ir bijusi tā reālā ietekme. Ceru, ka tam būs pozitīvs iespaids uz cilvēkiem pierobežā un drošības nozīmi Eiropā. Līdz šim diskusija norit lielākoties Latvijā, bet mums ir svarīgi ieraudzīt, kā uz šo tēmu skatīsies starptautiski – kā to uztvers un varēs attīstīt tālāk.

M.: Biennāle nav finišs, bet drīzāk sākuma punkts – iespēja iesaistīt arhitektūras nozari situācijas risināšanā, parādot, ka arī mums ir nozīmīga loma, vēlamies iedvesmot kolēģus būt proaktīviem. Uzvara Latvijas ekspozīcijas konkursā ir tikai pieturpunkts. Kā jau iepriekš ir noticis – viens projekts aizved pie nākamā, un tikai ar laiku saproti, ko tie nozīmē kopumā. Tas man drīzāk šķiet kā veiksmīgs pirmais solis, kas ļauj strādāt pie sev svarīgām tēmām un atklāt jaunas iespējas.

Līdzšinējos projektos esat daudz sadarbojušies ar citiem birojiem. Kāds ir lielākais ieguvums no tā?

M.: Sadarbojoties nonāc realitātē, kur tiek pārstāvēti dažādi skatījumi – tas liek pašiem pārbaudīt un izvērtēt savas idejas un pieņēmumus. Mums ar Florianu ir līdzīgas vērtības, tāpēc diskusijas savā starpā notiek komforta zonā. Bet, iesaistot citus birojus, ienāk jauni domu virzieni, citas kompetences. Svarīgākais nav, kurš no tā iegūst vairāk – arhitekts, birojs vai individuālais autors –, bet tas, ka pats projekts kļūst spēcīgāks, apvienojot dažādas perspektīvas.

Šā gada Venēcijas biennāles tēma bija Intelekts: dabiskais, mākslīgais un kolektīvais. Ko jūs domājat par mākslīgo intelektu arhitektūras aspektā?

M.: Mēs ikdienā eksperimentējam ar mākslīgā intelekta iespējām – arhitektiem ir svarīgi izprast šo rīku potenciālu. Taču mūsu nozarē joprojām būtiska ir materiālu un datu loģiskā ķēde, ko AI vēl pilnībā nespēj nodrošināt. Piemēram, Cīrihes Universitātes pētījumā algoritms palīdz būvēt sienas no būvgružiem ar minimālu cementa patēriņu – tas ir labs piemērs, kā AI var kļūt par vērtīgu instrumentu. Tomēr arhitekta loma ir plašāka – navigēt materiālu, sociālo un kultūras kontekstu, un šos lēmumus pagaidām vēl nevar automatizēt.

F.: Esmu kritisks pret mākslīgā intelekta ģenerētu attēlu izmantošanu arhitektūrā par iedvesmas avotu. Tie bieži balstās uz ierasto praksi un atkārto dominējošos arhitektūras risinājumus. Ar studentiem testējām AI, lūdzot radīt ilgtspējīgas ēkas. Rezultāts bija paredzams: saules paneļi, augi, zaļā krāsa, bet būvmateriāli – stikls, tērauds, betons.

Nomad biroju komandā esat divi vien. Kādas priekšrocības tas jums sniedz?

M.: Šobrīd mēs izbaudām brīvību, ko spēj dot mazs birojs. Šāds formāts rada iespēju strādāt pie projektiem, kas pašiem šķiet būtiski. Vienlaikus tas ļauj būt eksperimentāliem. Nejūtam, ka jāuzņemas atbildība par lielu kolektīvu, kurā jāizvēlas drošākie risinājumi.

Raksts tapis ar VKKF atbalstu.