«Visas citas manis dziedātās meitenes mirst.» Kristīne Opolais par dzīvi, karjeru un sapni nodziedāt Minniju
Reibinošs magnētisms tēraudzaļās acīs, lūpās – fuksiju sārtums. Tā pati Kristīne Opolais, tomēr mainījusies – intonācijās tapusi siltāka. Mierīgāka. Viņas karjeras jauda bijusi mirdzoša – Rīga, Minhene, Ņujorka, Berlīne, Milāna, Vīne. Metropoles operā viņa ir sasniegusi vēsturisku, operas pasaulē gandrīz neticamu rekordu – nepilnu 20 stundu laikā debitējusi galvenajā lomā divos iestudējumos (Madama Butterfly un Bohēma pasaules tiešraidē). Šobrīd Kristīne ir pārbīdījusi mirdzuma fokusu – attālinājusies no lielajiem operu iestudējumiem, paliekot vien solokoncertos un atsevišķu operu izrādēs. Karjeras sapņu saraksts ir izpildīts, viņa saka.
Foto: Tatjana Vlasova
Tomēr šis gads ir izrādījies trakoti piesātināts. Vasaras vidū – grandiozs solokoncerts Latvijā. Jūnijā viņa dziedās Pučīni Toskā kopā ar Manheimas filharmonijas orķestri, decembrī būs liels koncerts Kārnegiholā, tad – pēc 20 gadu pārtraukuma ar Bostonas Simfonisko orķestri Kristīne atgriezīsies Lizas lomā operā Pīķa dāma . Bet jau aprīlī debitēs Beļģijas Karaliskajā operā. Tā būs īpaša loma slavenajā Pulenka operā Cilvēka balss. Tikai orķestris un Kristīne Opolais.
Bija ilgs laiks, kad daudz dziedājāt Metropoles operas namā. Tikko atkal atgriezāties no Ņujorkas, viss notiek.
Šoreiz neierasti: vēroju koncertu kā skatītāja. Bet sapratu, ka publikā jūtos dīvaini, – tā dzīves puse nav manējā. Man labāk patīk uzstāties pašai. Savu profesiju vairs neuztveru kā darbu, bet likteni, kā ļoti intīmu sevis daļu. Kad apsēžos zālē, it kā izeju no savas pasaules, tieku citā, un tā man ir sveša. Maģija lūst, pazūd svētums. Kad Metropoles opernamā dziedāju Pučīni triptihā ar Plasido Domingo un trešajā daļā atskrēju uz zāli, lai Domingo redzētu no publikas, ieraudzīju, kā zālē ienāk Anna Ņetrebko. Tā gan bija vesela izrāde, vēl viena māksla – nest sevi publikā kā absolūtu mākslinieci. Apbrīnoju, bet tas nav man; ja neesmu uz skatuves, es negribu pievērst sev uzmanību. Savulaik arī Andrejs Žagars par to brīnījās. «Ko tu slēpies?» viņš teica. Bet ārpus triumfa uz skatuves man patīk dzīvot vienkāršu dzīvi.
Esmu vecmodīgs cilvēks, jo uzskatu – ja aktrisei dzīvē nav bijušas bīstamas situācijas, lielas sāpes, tad dramatiska loma nevar izdoties.
Šādu dzīvi varējāt baudīt, kad pasaule iepauzēja pandēmijā.
Jā, un, kad vajadzēja atgriezties apritē, idillisko pauzi gribējās pagarināt. Mans aģents teica: «Tu nedrīksti apstāties, kad esi karjeras virsotnē, netiksi atpakaļ.» Bet man vajadzēja izvēlēties – karjera vai būt pilna laika mammai.
