Pusprecēts, atklāts un brīvs: baletdejotāja Antona Freimana zelta lidojums
Mūsu satikšanās ar baleta zvaigzni Antonu Freimanu ir neparasta. Pirmo reizi satikāmies tūlīt pēc izrādes, Antons man stāvēja pretī, absolūti noplūdis ar sviedriem, īsā modernās dejas kostīmā, un pār viņa lielisko, trenēto stāvu pacēlās maza migliņa. Līdz tam nebiju redzējusi nevienu viņa dejotu lomu. Bet pamazām iepazinu Kvazimodo un Simones atraitni. No rīta mēs satikāmies intervijās un vakarā gāju uz izrādēm. Antonu kā cilvēku un Antonu kā mākslinieku iepazinu tandēmā. Un varbūt tā tam bija jānotiek, jo Antons pats ar sevi sarunājas dejojot. Deja ir viņa eksistences labākais veids. Tāpēc Kazanovas loma, par kuru birst vārdi: «Tas ir Antona Freimana zelta lidojums!», tikko ir apbalvota ar augstāko provi – Spēlmaņu nakts balvu Labākais baleta mākslinieks.
Foto: Lauris Vīksne
Man jāpastāsta, ka tu manā dzīvē ienāci vēl neparastāk. Kopā ar savu labāko draudzeni apmeklēji manis producētās īsfilmas Gaiss pirmizrādi. Pēc tās draudzene šajā pavasarī mani sameklēja, lai es ierunātu tev apsveikumu trīsdesmit piektajā dzimšanas dienā. Jo tev esot ļoti patikusi mūsu īsfilma. Tas man bija pilnīgs pārsteigums.
Tas bija negaidīti. Man arī. Anna videoapsveikumam sarunāja visus iespējamos cilvēkus, arī kultūras ministre mani apsveica, un tas bija ļoti patīkami. Paldies jums par to apsveikumu! Nezinu, kā jutāties, apsveicot kādu, ko vispār nepazīstat. Bet jūs ļoti skaisti to izdarījāt. Man arī ļoti patīk jūsu viesnīca, jo mēs pirms gadiem nopirkām zemes gabalu pie upes Priekuļos, tāpēc agrāk regulāri braucām uz Cēsīm un palikām pie jums villā. Viss pozitīvais man rezultējās jūsu tēlā, un biju patiešām priecīgs, ka varam satikties sarunā.
Savukārt man ir minimāla pieredze baletā, jo pirms gadiem saņēmos aiziet pie cienījamā Vladimira Ponomarjova un pieteikties uz individuālām nodarbībām. Tas bija neprātīgi, jo man nav ne ritma izjūtas, ne dejošanas iemaņu. Bet vēlējos sevi izaicināt ar absolūtu nokļūšanu citā realitātē.
Bet iedomājieties, kā pārvēršas apkārtējā realitāte, ja proti soļus un tajos peldi kā zivs ūdenī! Mana kaislība gan ir laikmetīgais balets, jo klasiskais vīrietim ir ļoti ierobežojošs. Klasikas tēli ir ārkārtīgi plakani, īpaši visi prinči Riekstkodī vai Gulbju ezerā. Viens reprezentē ideālu, otrs vienkārši tiecas pēc ideāla, bet viņi vispār nav aktieri. Man nepatīk klasiskais balets arī tāpēc, ka dejojot ļoti uztraucies par elementiem, kuri ir absolūti tehniski. Man ir padevušās laikmetīgās Pēra Ginta un Kazanovas lomas, jo tajās ir nepieciešams iedzīvoties tēlā. Tad tu esi līdzautors, tev ir jāiemācās katra horeogrāfa valoda, jo viņi modificē klasikas pamatus, lai būtu īpaši personiski. Tad struktūra un tehnika nav tik pedantiska, vari ap savu lomu izveidot tādu kā kosmosu. Man pat nav svarīgi, vai uz mani skatās skatītājs vai ne, es vienkārši tajā dzīvoju.
Kas tev ir deja?
Tas ir grūts jautājums. Neesmu tik ekstraverts un runātīgs cilvēks, kā dažreiz šķiet no ārpuses. Man ir grūti iepazīties ar cilvēkiem, īpaši sabiedriskos kontekstos, un dejošana ir mans veids, kā vispār runāt par sevi, par pasauli. Man arī patīk dialogi, man nepatīk būt vienam uz skatuves, patīk komunikācija ar kolēģiem, ar citām dvēselēm, kas ir blakus. Māksla ir veids, kā izprast otra cilvēka skatpunktu un varbūt atrast notiekošajam kaut kādu jēgu, pat ja tās nemaz nav.
Jā, esmu atklāti homoseksuāls. Man ir vīrs.
Dažreiz cilvēki saka – dramatiskais teātris ir daudz labāks par jūsu muzikālo teātri. Bet es saku – nē, mums ir labāks teātris, jo mēs runājam ar jūsu zemapziņas tieksmēm. Deja ir glezna, un tur ir jēdzieni, kas ir noformēti vizuāli, vienā žestā jēgas ir sarežģītākas un saslāņotākas nekā teātrī. Ar vārdiem dzīvē var samelot, bet ar ķermeni labs mākslinieks nemelos. Dejā var nolasīt visus manus stresus un neirozes.
Tu arī teici: ja nevarētu dejot, bieži pavadītu laiku pie psihoterapeita.
Jā. Pēdējo piecu gadu laikā man nav izdevies raudāt nekur citur, tikai uz skatuves.
