«Labrīt, meitenes! Vai, es atvainojos, labvakar!» Leģendārais Edgars Liepiņš un viņa salauztās sirdis

Mamma Ella

Apkopusi lopus, pa dziļu sniegu viņa gāja uz istabu, un sniega kupenā Edžus piedzima – pa ceļam no kūts uz māju. Tas ir paša Edgara Liepiņa atstāstīts fakts. Tas notika 1928. gada 17. decembrī Zeltiņu pagasta Pāvulos, pārdesmit kilometru no Alūksnes, pienotavas vadītāja Jāņa Liepiņa ģimenē. Rāpojis mazais neesot, drusku uz dibena pašļūcis un uzreiz staigājis. Kaut kur skaistajā ābeļdārzā, kas pletās līdz pašai upei. Bērnība meža ielokā – Vecogres pagastā. Mammai kopā seši bērni – Edžum divi brāļi, trīs māsas. Atmiņa: ir karš, māte dzied, lai bērni neskumtu, kaut pašai asaras birst. No mammas Edžus mantojis humoru un grāmatu lasīšanas baudu, no tēva – bezkaunību.

Mamma Edžu mīlēja nekritiski, radi pat brīnījušies. Kad dēls gāja uz balli, mamma pa kluso no tēva ieveidoja puikam matus. «No rīta braucu mājās, izkapts jau stāv, māte nolikusi piena krūzi, rupjmaizi – kad tēvs celsies, man ir jāpļauj.» Ella visu mūžu bija Edgara patvērums. Savā 50. dzimšanas dienā Edžus māti atvedīs uz Jaunatnes teātri, un viņa, glīti safrizējusies, mirdzošām acīm vēros, kā dēlu sveic kolēģi un pielūdzēji. Un kā, nometis speciāli jubilejai šūto smokingu un atrotījis krekla piedurknes, dēls lunkani uzrāpjas pa virvi un jāteniski uzsēstas vairāku metru augstumā iekārtā zvanā no leģendārās izrādes par Tilu Pūcesspieģeli.

Kad 81 gada vecumā Ella dosies mūžībā, Edžus salūzīs, pēc pieciem gadiem aizies arī pats. Bet vēl savā pēdējā pavasarī, Ellu dienā, paņems svecītes un vienatnē visu nakti nosēdēs pie mammas kapa Vecogres kapsētā. Bet meitenes… Meņģeles sākumskolas biedri atceras, kā meitenes Edžum skrējušas pakaļ kopš agras jaunības – skolas starpbrīžos spaidījušas un knaibījušas. Kaut nebija viņš nekāds Apollons – izstīdzējis kaulu kambaris, seja trīsstūraina, mati kā drātis… Tomēr pārsteidzošā veidā viņš sievietes valdzināja. Arī viņam trakoti patika sievietes.

Ja Edžus kādu ieskatījis, atvairīt nav bijis iespējams: lencis līdz uzvarai. Izvēlējās vienu un sev piesēja. Tad uzmīļoja atkal citu, pēc laika jau atkal pameta – tāds Edžus bija. «Mīlētājs un nelietis – divi vienā.» Un katra nākamā viņam bija vispārākā, vienmēr no sirds. Kā man reiz intervijā atzina aktrise Akvelīna Līvmane: «Edgara seja agri bija grumbu izvagota kā saplaisājusi zeme. Taču viņš teica – sievietes sejā nevarot paciest ne krociņas. Un sievietes viņam līdzās stājās aizvien jaunākas un jaunākas.» Kad kāds 40 gadus vecs kolēģis lielījies, ka viņam ir jauna sieva – tikai 30 gadu –, Edžus atbildējis: «Tu esi apprecējis veceni!»

Brālim, aktierim Pēterim Liepiņam, Edgars teicis: «Ko tu gadiem ilgi dzīvo ar vienu sievieti? Šķiries!»

Kad 1951. gadā Edgars Liepiņš nonāca Jaunatnes teātrī, viņš bija aktieriski pelēks, par sevi nepārliecināts. Bet drīz jau sevi izkopa līdz pilnībai. Iemācījās perfekti grimēties, skrullēja matus – lokšķēres kūpējušas vien, bet smalkās lokas veidojis ar uzkarsētu naglu. Auguma lunkanums iegūts sportā un agros rītos ar izkapti brienot Vecogres pļavās.

Jau 1953. gada pavasarī aktieri Edgaru Liepiņu varēja ieraudzīt šādu: ģērbies labā uzvalkā, šlipse pēc modes tieva, kurpes ar aktuālo biezo zoli, tā sauktās porgas. Kraukļa melniem matiem, «krāsotiem ar korķa ogli», ieziestiem ar breolīnu, uz pieres ondulācija teju kā pašam Elvisam.

Uz skatuves – arī. Žurnāliste Inga Jēruma var apliecināt vēl šodien: «Visstaltākais, visskaistākais, visstraujākais, visvīrišķīgākais no tā laika aktieriem bija Edgars Liepiņš. Ja kāda 50. un 60. gadu skolniece apgalvo, ka nav bijusi iemīlējusies Edgarā Liepiņā, tad es viņai neticu.» Jā, šo seksapīlo harismu grūti iedomāties.

Velga – otrā oficiālā

Edgara Liepiņa pirmā sieva bija skaistā aktrise Benita Ezerniece. Viņi apprecējās 50. gadu sākumā, bet aktiera uzticība nebija ilga. Jaunatnes teātrī sāka strādāt Benitas kursabiedre Velga Vīlipa, arī skaistule, trausla un mīlama būtne, Dailes teātra primadonnas Elvīras Brambergas un dzejnieka, publicista Pāvila Vīlipa meita. Spožāka par spožu. Jau vidusskolā viņu izvēlējās par galvenās lomas tēlotāju divās populārās 50. gadu kinofilmās Nauris un Šķēps un roze. Jaunatnes teātrī viņa ienāca, ilgodamās pēc skaistām galvenajām lomām. Taču režisori uzskatījuši, ka «divas Artmanes Latvijai nav vajadzīgas».

Toties Velgu ieraudzīja Edgars Liepiņš! Viņš tad jau bija šķīries no Benitas un arī «pārtraucis sakaru ar neoficiālo sievu» – šarmanto kolēģi Zigrīdu Rūtiņu. Velgu viņš pazina no kinoprovēm filmā Nauris. Edgars jaunajai aktrisei nāca īstajā laikā – viņai tobrīd bija salauzta sirds, kam vajadzēja stipru plecu. Liepiņš, protams, bija pieredzējis un gudrs aplidotājs. Velgas vecāki tādu dzīvesbiedru meitai nenovēlēja – teātra vidē zināja Liepiņa nenoturīgo dabu. Tomēr prātam pār mīlu nav varas – Velga apmetās Edgara dzīvoklītī Čaka ielas trešajā stāvā. 1967. gada pavasarī pasaulē nāca viņu pirmdzimtais, un augustā Velga kļuva par Edgara Liepiņa otro oficiālo sievu.

Tas bija laiks, kad Edgaru Liepiņu teātra virsotnēs uznesa Tils Pūcesspieģelis – aktiera nozīmīgākā loma teātrī. 60. gadu beigās no Ļeņingradas atbraukušais režisors Pāvels Homskis Šarla de Kostēra Leģendas par Tilu Pūcesspieģeli dramatizējumā vēlējās tieši Edgaru Liepiņu. Tila tēvu dedzina sārtā, māti spīdzina inkvizitori… Traģiskā stāsta enerģija, psiholoģijas un akrobātikas saplūsme prasīja cirka artista veiklību, savienotu ar spilgtu tēla iekšējo dzīvi. Un Edgars to paveica spoži. Skatītāji apbrīnā aizturēja elpu, kad viņa Tils, «stiegrains un lunkans kā kuģa tauva», nodemonstrējis akrobātisku triku virkni, pārgalvīgi ieķērās karātavu šķērskokā un grūtā pozā ar galvu uz leju dziedāja mīlestības dziesmu. Kritiķi vēlāk teiks – Tila loma bija saule, ap kuru griežas visas pārējās Edgara Liepiņa lomas. Kad pasaulē nāca Edžus un Velgas pirmdzimtais, teātra kolektīvs nobalsojis, ka mazulis jāsauc par Tilu.

Pēc gada un astoņiem mēnešiem piedzima Kristaps. Viņam vārds dots no otrās Edgaram Liepiņam mīļās lomas Paula Putniņa lugā Kā dalīt Zelta dievieti? Teātra biedrība piešķīra ģimenei divistabu dzīvokli Hospitāļu ielā un zemes gabalu Skultē. Mēģinājumu process un izbraukumi prasīja savu – Edgars bieži bija projām no mājām. Dēli uzauga ar māti, bet biežāk ar viņas vecākiem.

Pēc daudziem gadiem Velga Vīlipa intervijās neslēps, ka jutusies vīra pamesta, arī naudas trūcis, jo Edžus bijis skops.

Jā, aktierim bija uznācis krāšanas trakums – viņš gribēja volgu, padomijā labāko auto. Pats dzīvoja pusbadā, pārtikdams tikai no mammas atsūtītā speķa un kartupeļiem, bet izbraukumu laikā lauku ēdnīcās nepirka kārtīgas pusdienas ar karbonādi un desertu, ēda vien pusporciju zupas un maizi. Pie volgas viņš tika – viens no pirmajiem Latvijā. Bet Velga… Skumjas par neizdevušos ģimenes dzīvi un karjeru viņa slīcināja reibinošos dzērienos. Drīz jau dzēra vairāk par mēru. Teātrī viņai parādījās arī iejūtīgs mīļākais. Edgars, protams, uzzināja…

1971. gadā viņi šķīrās, taču vēl vairākus gadus palika vienā dzīvoklī. Ja pie šķirtās sievas ciemojies kāds pielūdzējs, Edžus viņa mēteli metis ārā pa logu.

Kristaps Liepiņš, slavenais alpīnists, kalnos kāpšanas eksperts un grāmatu autors, neslēpj, ka bērnību atceras nelabprāt – tēvs no ģimenes aizgāja, kad viņam bija trīs gadi. «Mana māte bija alkoholiķe. Vairākus gadu desmitus.» Tā pirms diviem gadiem viņš godīgi ierakstīja sociālajos tīklos, piebilstot, ka daudzas bērnības un jaunības atmiņu epizodes joprojām viņā raisa nelabumu, fiziskas sāpes. «Velga dzēra pat tad, kad jau bija pansionātā. Labi ļaudis ik pa laikam palīdzēja notrallināt visu, kas vēl bija atlicis…»

Tēvu dēli pa īstam iepazina tikai 80. gados. Edžus ar viņiem ļoti lepojās. Bet Velga uzskatīja, ka viņš puikas ar dāvanām ir pārmānījis savā pusē, noskaņojis pret māti. Vienam uzdāvinājis lietotu auto, otram tolaik pie mums reto videokameru. Ar tēva doto tehniku Kristaps filmēja 1991. gada janvāra notikumus Rīgā.

Velga pēc ilgstošas slimības mūžībā aizgāja 78 gadu vecumā.

Hugo de Diego

Par spīti lomām teātrī, slavas zenītā Edgaru Liepiņu uznesa televīzijas satīriskais tēls Hugo Diegs. Edgara Liepiņa vaibstus tas ieguva 70. gadu sākumā – māksliniece Mirdza Ramane šo tēlu ienesa savos darbos, lūdzot pozēt eļļas gleznā izstādei. Kad televīzijā nolēma ar Diegu iestudēt satīras uzvedumu, kurā izsmej cilvēku vājības, bohēmu, valodas kropļošanu, izvēlējās, protams, Liepiņu. Viņš bija Hugo Diegs līdz matu galiņiem – ar plānām ūsiņām, pārspīlēti ārišķīgs, apspīlētām stabulenēm kājās, žaketē ar pārāk uzpolsterētiem pleciem, visa ārzemnieciskā dievinātājs, valoda pilna nepareizi izrunātiem svešvārdiem. Diega kompanjonu Viepli spēlēja Gunārs Placēns, bet Hugo mīļotās Džeraldīnes lomā bija kolorītā aktrise Helēna Romanova balinātu matu parūkā.

Tie bija slideni joki – daudz sarkasma, pikantēriju, divdomību. Valdzināja tēlojuma maniere – smieklus raisīja teksta interpretējums. Tās bija deviņas sērijas vienīgajā vietējā televīzijā, un, kad tās rādīja, ielas kļuva tukšas kā tagad lielo hokeja maču laikā. Jau pēc pirmās sērijas Diegs izkāpa no TV un aizgāja tautā – viņu sauca uz tikšanos kultūras namos, aktieri Liepiņu vairs nedēvēja citādi kā par Hugo Diegu jeb Hugo de Diego. Un viņam patika, ka publika smejas. Pat tad, kad televīzijā Diega ēra beidzās, kolēģu jubilejās Edžus mēdza uzvilkt sava tēla mirdzošo žaketi. Teātrī sprieda – jokdara zīmogs traucēs aktiera karjerai. Un tiešām – turpmāk Edgara Liepiņa uznācienu uz skatuves pat nopietnā lomā pavadīja uztveres inerce: vajadzēja laiku, līdz publika nomierinās un uztver Liepiņu kā lugas tēlu, nevis ampelmani Diegu. Bet Edžus nebūt negribēja būt āksts. Gribēja nopietnas lomas, un ik sezonu viņam tādas arī bija – vismaz trīs, rūpīgi izstrādātas. Bet publika tās nenovērtēja, jo visu pārspēja koncertizrāžu spožums.

Lai taptu pamanīts, Edžus palika ampelmaņa nišā. Un rīkoja koncertizrādes citu aiz citas, kurās vairākas stundas uz skatuves bija tikai viņš viens. Publika smēja, raudāja, saliedējās. Caur joku smeldzīgais – tas bija Liepiņa jaunais ampluā. Atceramies dziesmas par ķiļķenu un klimpu, hitu par lācīti, kas zāģu skaidām pildīts, par trim runčiem, Upē naktī pīles kliedz. Šīs cenzūras aizliegtās dziesmas izdeva ārzemēs, pārrakstīja magnetofona lentēs un padomju Latvijā atskaņoja katrā mājā.

Bet šodien mēs runājam par Edgara Liepiņa mīlestību. 70. gadu sākumā viņš satika aktrisi Elitu Krastiņu. Ap to laiku aktieris vairs nedzēra. Iepriekš arī viņam alkohols nemitīgi bija līdzās. Nē, izrāžu laikā – ne pilītes. Cita lieta – ballītēs. Bet, tiklīdz iedzēra, gāja vaļā skandāli – greizsirdības scēnas, spoguļiem plīstot.

Kad 1973. gadā viesizrāžu laikā kādā rītā Edžus pamodies ogļu kaudzē un nesapratis, kur atrodas, nolēmis – viss. 17 gadus Edgars Liepiņš bija pilnīgs atturībnieks.

Pēdējā dzīves gadā nedaudz atsāka retu reizi pa glāzītei. Elita Krastiņa bija meitenīgi trausla un reti apdāvināta. Sarkani mati, zibsnīgs skatiens un impulsīvs tēlojums kā uzvilkta atspere. Dailes teātra V studijā no meitenēm Elita bija visjaunākā, viņu salīdzināja ar Fellīni mūzu Džuljetu Mazīnu un prognozēja Antras Liedskalniņas virsotnes. Kino fani Elitu atcerēsies briljantajā epizodē ar aizlienēto parūku filmā Mans draugs – nenopietns cilvēks.

Arī Andas lomā filmā Pūt, vējiņi!, Plaskas tēlā Maijā un Paijā. Filmā Dunduriņš Elita Krastiņa nospēlēja nelielu, spilgtu lomu duetā ar Ģirtu Jakovļevu – studenti Terēzi.

Elita – trešā oficiālā

Viņai bija tikai 19 gadu, kad filmas Pūt, vējiņi! uzņemšanas laukumā Vijciemā viņu uzrunāja Edgars Liepiņš. Viņam tad bija 45. Pēc gadiem aktieris dienasgrāmatā ierakstīs: «Es toreiz šausmīgi iemīlējos deviņpadsmitgadīgajā Dailes teātra studijas audzēknē. Āmen, un cauri.» Tas notika karstā dienā, kad Elita ar visu biezo filmēšanās kostīmu pēc pusdienām autobusā iesnaudusies. Edgars modinājis: vai meitene nevēloties dzert? Akvelīna Līvmane: «Edžus zināja, kā savaldzināt jauniņu meiteni. Atceros, kā Elita rādīja jauno, ļoti dārgo vācu apakšveļu, ko viņai uzdāvinājis Edgars, – krūšu daļā bagātīgas mežģīnes, apakšdaļā mežģīnes. Mūsu veikalos neko tādu nevarēja dabūt.»

Protams, cilvēki šīs attiecības pārsprieda. Draudzenes Elitai teica – ko tu ar 24 gadus vecāku veci… Bet Edgars nebija nekāds vecis! Elitas māsa Inese Rubīna teic: viņš bijis tik jauneklīgs un šarmants, tik netverami aizraujošs, ka viņā tiešām varēja iemīlēties. Ģimene Elitu tikai atbalstīja.

1975. gadā piedzima Nora. Meita auga laukos pie mātes, jo Elitai daudz laika paņēma darbs teātrī, kur lomas nāca cita pēc citas – reizēm bijis pat 40 izrāžu mēnesī. Ļoti piesātināta dzīve, kur ģimene īsti neietilpa. Nav brīnums, ka dažus gadus pēc Noras dzimšanas laulība izjuka. Reiz žurnālistes gaitās Noru Liepiņu-Melni satiku Aucē. Tā bija viņas pirmā tik atklātā saruna ar medijiem. Lūk, viņas teiktais, ko glabā mans diktofons! «Tētis stāstīja šādu epizodi: viņš atgriezies mājās pēc izrādes, un mamma viņam uz pleca atradusi citas sievietes matu. Viņa tētim sviedusi ar puķupodu – pat bez jautājumiem. Bijis tracis.

Man šķiet, ka tētim, kurš pats bija ugunīgs, patika ugunīgums, kas mājoja Elitā. Mamma tēti ļoti mīlēja. Diemžēl divi uguņi sadzīvot nevar.

Tētis aizgāja dzīvot citur, bet ļoti par mani rūpējās – zvanīja, alimentus maksāja. Katru vasaru iesēdināja volgā un veda pie savas mammas uz Taurupi Ērgļu pusē. Tur mani mīlēja un lutināja.

Tētis arī pēc šķiršanās palika Elitas dzīves svarīgākais vīrietis. Kad mamma jau bija otrreiz precējusies, tētis joprojām ar mammu satikās – apsprieda savas mīlas dēkas un mammas nebūšanas. Man šķiet, ka otrais vīrs Juris bija mazliet greizsirdīgs. Mamma vēlāk mēdza sacīt: man patīk, ka abi mani vīri sēž pie viena galda.»

Pusaudzes gadu maksimālismā Nora uz diviem gadiem aizgājusi dzīvot pie tēva. «Mammai noteikti sāpēja, ka tā tiecos pie tēta. Man bija četrpadsmit gadu, kad aizmuku pie viņa – vienkārši pieklauvēju Čaka ielā pie viņa dzīvokļa durvīm. Tētis sasita plaukstas, apsēdās virtuvē un domāja, ko tagad darīt, kā nokārtot dzīvi diviem vienā istabiņā.» Elitas Krastiņas spožo aktrises karjeru pārtrauca muguras veselības sarežģījumi. Tieši Edgara 50 gadu jubilejas dienā no vietas izlēca aktrises starpskriemeļu disks. Sekoja smagas operācijas, bet sāpes nerima. 42 gadu vecumā Elita pameta teātri un paslēpās Zaubē. Nevienu no vecās dzīves vairs negribēja satikt, teica, ka aktrises mūžs ir nospēlēts. Alkohols? Sākumā ģimene to neredzēja.

Pamanīja tikai, kad Elita jau dzīvoja Zaubē, vēlāk – Ādažu sociālā nama istabiņā. Nora: «Mammai bija smagas vese – lības problēmas, un cilvēks, kas nav to piedzīvojis, nekad nesapratīs, kā tas ir.» Elita Krastiņa viņsaulē aizgāja 59 gadu vecumā – nogurusi un vientuļa.