Līga un Ēriks būvē savu sapņu māju: kā atrast īsto zemi un neuzkāpt uz grābekļa

Materiāls tapis sadarbībā ar

Stāsta Līga Biņkovska, @LigaNakts

Lauki sirdī

«Esmu no Dundagas, vīrs ir no Ogres. Iepazināmies mirkli pirms vidusskolas beigām. Sākām draudzēties, pārcēlāmies abi uz Rīgu, padzīvojām dzīvokļos un diezgan ātri sapratām, ka dinamiska pilsēta – tas nav mums. Pašai par pārsteigumu, man gribējās atpakaļ lauku vidē: esmu uzaugusi viensētā, kur mums bija govis un citi zvēriņi, liels sakņu, dārzeņu un ziedu dārzs, iespēja skraidīt pa pļavām… Īsta lauku dzīve. Pilsētā jutu, ka sāk trūkt kontakta ar dabu, tāpēc nevilcinoties izmantojām iespēju pārcelties uz Ogri. Tur, Dārziņos, nelielā mājiņā ar 1000 m² piegulošo zemi nodzīvojām četrus gadus: saimniekojām, iekopām dārzu (ar katru sezonu man šī lieta iepatikās arvien vairāk), krājām naudu. Arvien vairāk urdīja doma, ka vajag ko plašāku, jo dārziņi ir dārziņi – apkārt kaimiņi, kas sestdienās sabrauc, šmorē šašliku, klausās mūziku, katrs savu. No tā visa aizmukt nav iespējams. Tā pamazām nobrieda doma – meklēsim klusu un pietiekami plašu vietu, kur būvēt kārtīgu māju.»

Jaunā saimnieka pirmā apgaita pa īpašumu.

Meklējam zemi un mieru

«Esmu diezgan introverta, tāpēc vienmēr bijis svarīgi, lai mani ieskauj mieriņš – neviens neskatās logā iekšā un, atverot durvis, pretī ir daba, nevis mājas. Man patīk cilvēki, bet patīk arī privātums. Tas bija viens no pirmajiem mūsu kritērijiem, izskatot sludinājumu piedāvājumus. Tātad – lai kaimiņi nav supertuvu, bet arī neesam pilnībā prom no cilvēkiem, jo dzīvē notiek visādi – reizēm vajadzīga kāda palīdzība.

Ko vēl bijām definējuši kā atlases parametrus? Lai ir plašums – vismaz hektārs. Lai zemes gabalā ir daži lielie koki. Lai ir, kur skatienam ieskrieties: kā fotogrāfei man ir svarīgs vismaz viens skaists skats uz kādu pusi, lai varu iemūžināt dārzu un fonā ir pļava, nevis zilas mucas, dzelteni šķūnīši un saguruši žodziņi, kā tas bija Dārziņos.

Visbeidzot viens no svarīgākajiem kritērijiem – lai īpašums nav ilgāk kā stundas brauciena attālumā no Rīgas. Gribējām dabas tuvumu un klusumu, bet tālu no pilsētas aizbēgt arī nevēlējāmies. Vīram gan iepriekšējais, gan tagadējais darbs ir saistīts ar Rīgu, tāpēc pētījām piedāvājumu apmēram 50 kilometru rādiusā ap to.

Iesākumā skatījāmies arī jau gatavas būves, bet man ir diezgan skaidra vīzija, kādā mājā gribētu dzīvot, un tādas īsti netirgojas – vismaz ne mūsu budžetā. Protams, pašiem celt – tas ir daudz izdevīgāk. Šā iemesla dēļ neizskatījām arī iespēju renovēt vecu māju: atjaunot parasti ir dārgāk nekā būvēt no nulles, un atmaksājas tad, ja īpašumam līdzi nāk sentiments.»

Kā neuzkāpt uz grābekļa

«Tas, ko ātri vien sapratām, bija: ja budžets nav liels, ir jābūt piesardzīgiem un pašiem jāveic rūpīga izpēte, jo viegli var uzrauties uz problēmām. Piemēram, vienā no pirmajiem zemes gabaliem, ko bijām aizbraukuši apskatīt, viss šķita forši, taču pārdevējam nebija sakārtoti dokumenti, daļa īpašuma tajā brīdī nepiederēja, un labi vien, ka mums nebija pacietības gaidīt, jo vēlāk, kad saimnieks pats sāka kaut ko darīt, viņu divas reizes tajā vietā apzaga.

Citā reizē skatījāmies īpašumu Ogresgalā, atkal viss patika, un piedāvājums atbilda mūsu nelielajam budžetam. Nebija nekas tāds, ko parasti ar neapbruņotu aci redzi un saproti, kāpēc cena ir pietiekami iekārojama, piemēram, sētā slejas lielie elektrības stabi vai pāri iet elektrolīnijas. Te – smuks īpašums, tikai ilgi neviens nepirka. Vīrs, kurš ir ekstraverts cilvēks, gāja parunāties ar kaimiņiem, un izrādās – zem zemes virskārtas ir pilns ar atkritumiem. Neticējām, palūdzām lāpstu, un tiešām – kā dūra zemē, tā zem akmeņiem visādas lupatas, būvgruži un citi atkritumi sāka līst ārā.»

Īstā vieta

«Būdami pieredzējuši, visas nākamās reizes jau braucām ar lāpstu. Arī ierodoties šeit, parakām – smuka zemīte. Pat ja augus stādu augstajās dobēs, man laba zeme dārzam ir svarīga. Pārējais arī atbilda mūsu vēlmēm. Varbūt zemesgabals nebija ideālas formas, bet mūsu budžetam šis tiešām bija ļoti labs un atbilstošs atradums. Taču, kad viss jau šķita labi, pārbaudot, vai īpašumam nav kādi apgrūtinājumi vai liegumi, izrādījās, ka šajā vietā ir… seni kapi. Tā jau zināju, ka atkal nevar viss būt ideāli, toreiz nodomāju, bet, par laimi, kartē bija kļūda. Nedaudz tālāk kaimiņiem sētā ir akmens, zem kura nav neviens apglabāts, bet tas ir vienkārši uzstādīts piemiņai.

Visgrūtākais bija izdomāt, kur atradīsies un kā pret sauli izvietots būs dārzs. Tas bija jautājums, kas Līgai kā aizrautīgai dārzniecei un fotogrāfei bija viens no svarīgākajiem.

Paši varam

«Par to, ka māju celsim paši, nevis meklēsim būvniekus, nebija šaubu. Mani ļoti iedvesmojis vecvectēvs, kurš savām rokām uzbūvēja mūsu ģimenes māju Dundagā, kas godam kalpojusi četrām paaudzēm. Un tētis prata salabot jebkuru priekšmetu un auto. Mājās nebija darba, ko paši nespētu paveikt vai nevarētu to iemācīties, tādēļ, iespējams, arī mazāk baidos no tā, ka kaut ko nepratīsim. Manuprāt, tas ir arī ļoti īpaši – dzīvot savām rokām celtā mājā. Turklāt manam iekšējam kontrolfrīkam šāds process ir mierīgāks. Atceros, skolā visus grupu darbus darīju vienpersoniski, lai ir tā, kā man patīk.

Tāpat varu lepoties ar savu vīru, ka viņam ir prasmes un drosme paveikt teju visus darbus – viņš jau bērnībā palīdzējis tētim atjaunot māju. Abi kopā uzčubinājām pirmo īrēto dzīvokli Purvciemā. Tad – māju Ogrē. Kopā pārveidojām busiņu ceļošanai. Ceļot vistu kūtiņu, ierīkojot dārziņu, uzbūvējot pagaidu māju, daudzus darbus apguvām procesā. Ja mēs no dzīvokļa tagad nonāktu pļavā un kāds mums būtu iedevis visus tos instrumentus, kas šajos gados tika nopirkti, es šaubos, ka mums tā uzreiz viss padotos. Bet – aizvien vairāk vienkārši darot un darot, ar katru brīdi sanāk arvien labāk.»