
«Viņai bija dots tik maz laika…» Latgales dziedātājas Aijas Rimšas smeldzīgais liktenis
Latgales dziedātājai Aijai Rimšai rudens bija liktenīgs gadalaiks. Viņa piedzima rudenī – 1967. gada 25. septembrī, un tai saulē arī devās rudenī – 2005. gada 14. oktobrī. Vien 38 gadu vecumā. Aijas nav jau 20 gadu, bet viņas piemiņas koncerta biļetes Latgales vēstniecībā Gors nupat izpirka tik ātri, ka nācās rīkot papildkoncertu.
Foto: no izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
Rakstot šo piemiņas stāstu, vairākkārt noklausījos daudzas Aijas dziesmas: Es gribu būt kaprīza meitene, Ar manām ugunīm nespēlē, kopā ar dēlu Ilvaru dziedāto Kam tu raudi, māmulīte un, protams, dziesmas no albuma Kāzas Latgalē – Rūžeņa, Jau maņi vad, Rudzu vuorpa. Varētu jau raukt degunu: nekā tāda tur nav, bet… kaut kas tur tomēr ir!
Tikai tad, kad nāve pārkāra pāri savu izkapti, viņa sapratusi, kas dzīvē ir pats vērtīgākais.
Dziesmās ar Aijas vārdiem un melodiju es sadzirdu savu jaunību – ar pārpasaulīgām ilgām, sapņiem, arī ar skumjām un tādu īsti latgalisku asumu. Kāda bija Aija? Nepiekāpīga spīta pilna, savā ziņā neprātīga – situsies un izsitusies, gatava skriet ugunī un lēkt dziļākās aizas ezerā. Bezgala aizrautīga, izturīga, arī šerpa, vienmēr gatava celties un iet. Gan dzīvē, gan attiecībās uzšvirkstoša kā krītoša zvaigzne – vai nu klusums, vai tāda uguns, ka acis žilbst. Reiz no sirds iekrāmējusi kādai dāmai,
Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨




















































