Ukraiņu režisors Oļegs Sencovs, kurš karo Ukrainā: No kā man vēl baidīties?

Oļegs nesen atgriezies no pozīcijām, Kijivā daudz lietu, kas jānokārto. Laika nav daudz, bet ir karš, un – karā ir jākaro. Viņš atnāk steidzīgs, garš un izskatās pavisam citādi nekā iepriekš fotogrāfijās. Tāds pamatīgāks. Daudz klepo, saaukstējies, bet ļoti savākts, organizēts un ik pa brīdim gan ironiski iesmejas, gan paskatās pulkstenī. Kopumā – nav no tiem, kam patīk daudz runāt. Un var bez aiztures asi pateikt pretī. 
Sēžam kādas viesnīcas bārā, un Oļegs jautā viesmīlei, vai var dabūt kapučīno vai tēju. Viņa atbild apstiprinoši, piebilstot, ka ir arī vīns.
«Vīnu dzersim pēc uzvaras,» saka Sencovs. 
Mūsu saruna norit neilgu laiciņu pēc tam, kad Tramps paziņoja par militārās palīdzības Ukrainai pārtraukšanu, izlūkdatu nogriešanu un citām «ekstrām».

– Kāds jūsu paziņa man teica, ka nesen runājis ar Sencovu un prasījis: kā tu domā, kas būs tālāk? Jūs esot atbildējis: zini, ko, labāk nevajag šito. Citādi es vēl sākšu dzert.
– (Smejas.) Neviens jau nezina, kas būs. Kad es cietumā sēdēju un beidzot iznācu, man arī jautāja – Oļeg, bet kas būs tālāk? It kā es, tur sēdēdams, būtu savienojies ar kaut kādām augstākajām zināšanām. Tagad arī – dienu armijā un varu pateikt kaut ko par armiju. Turklāt ne jau par visu, bet par kādu mazu armijas gabaliņa dzīvi, atsevišķu vienību vai kādu operāciju, kurā esmu piedalījies, – jā, tur es lietas saprotu. Bet, kas būs – es informāciju uzzinu no tādām pašām ziņām kā visi. Jā, protu analizēt, bet man nav kaut kādu slepeno zināšanu, neesmu pieslēgts kādam ar vadu pa tiešo. Nezinu, kā būs. Bet kaut kā jau būs.

– Gatavojoties intervijai, sapratu, ka varētu ar jūsu paveiktā uzskaitījumu pusi žurnāla pierakstīt. Pazīstams ukraiņu Jaunā kino režisors (zināmākās filmas Gámer, Rhino un Real), piedalījies Maidanā, protestējis pret Krimas okupāciju, arestēts un ar safabricētām apsūdzībām terorismā piecus gadus pavadījis Krievijas cietumos, 145 dienas pieteicis badastreiku, saņēmis Eiroparlamenta piešķirto Saharova balvu Par domas brīvību, teju vai ikonisks ukraiņu pretošanās simbols… Bet kas tagad ir Oļegs Sencovs?
– Tā parasti ir arī problēma, kad eju uz intervijām televīzijā, – tur man prasa: kā jūs pieteikt? Tad saku: es dzīvoju tā, ka pilnīgi pietiek ar Oļegu Sencovu. Cilvēki vienkārši uztaisījuši tādu kā Oļega Sencova portretu – no tā, ko dzirdējuši, televīzijā redzējuši.

Pavadījis piecus gadus gūstā, cietumā, pārāk labi sapratu, kā Krievija mūs ienīst un cik ļoti grib iznīcināt.

Taču es dzīvoju savu reālo dzīvi. Kad iznācu no cietuma, atšķirība bija milzīga – par mani īsti neviens neko nezināja, bet bija šis portrets, un biju es – īstais. Divi dažādi cilvēki. Tagad šis attālums ir mazliet samazinājies, nav vairs arī, paldies Dievam, tādas uzmanības. Man ir sava ģimene, draugi, intereses, darbs… Paralēlais portrets joprojām pastāv, reizēm mēs ar to ­krustojamies, bet pārsvarā nē. Es no tā norobežojos, un man tas nav pārāk ­interesanti.