«Nevar dzīvi būvēt ap zaudējumu.» Džeina Šteinberga atklāti par pagātnes ēnu un ļaušanu sev atkal just

Šī ir tava otrā grāmata. Kas liek rakstīt grāmatu?

Es jau nezinu, vai man vispār vajag rakstīt! Nebija plāna uzrakstīt grāmatu, tā tapa nejauši. Ar rakstīšanas lietām man ir tā – tās atnāk pašas. Nu jau divdesmit piecus gadus esmu rīdziniece, bet nāku no Ziemeļkurzemes, un jūru man vajag visās izpausmēs.

Un tā pagājušajā vasarā Pitragā vakarā bijām uz terases – miers, jūras šalkoņa, zvaigznes. Gulēju, atgāzusies zvilnī, skatījos uz zvaigznēm un sajutu – kaut kas tur ir. Tā bilde neizgāja no prāta… Ragnāram, savam puikam, lasu priekšā jau no gada vecuma, visvairāk klasiku – Lindgrēnu, Tūvi Jansoni. Ienāca prātā, ka varētu viņam pati uzrakstīt. Apsēdos mājās pie datora, uzrakstīju divas trīs lapas un nolasīju viņam. Pēc pāris tādiem vakariem Ragnārs teica: mamma, tev ir jāraksta, lai man ir, ko lasīt! Tā es rakstīju, rakstīju, līdz sapratu, ka veidojas stāsts. Ir daudz krikumu, ko esmu iesākusi rakstīt, tad apstājusies, un nezinu, vai pabeigšu. Šoreiz motivācija bija tas, ka Ragnārs gribēja zināt, kas notiks tālāk. Un tā šī grāmata tapa ātri – sāku augusta beigās un maija sākumā pieliku punktu. Ņemot vērā, ka rakstīšana nav mana pamatnodarbošanās, tas ir ātri.

Vai arī tev jau sākumā bija skaidrs, ar ko stāsts beigsies?

Nebija skaidrs, stāsts dzīvoja kā pats par sevi, es to tikai pierakstīju.

Tava pirmā grāmata Lasītāja iznāca pirms pieciem gadiem, tā ir pavisam citāda, pieaugušajiem. Vai tu sevi sauc par rakstnieci?

Nesaucu sevi par rakstnieci, vienkārši rakstu. Esmu autore. Man ir gandrīz gatava arī trešā grāmata, atlicis tikai uzrakstīt finālu, ko jau vairāk nekā gadu nevaru saņemties izdarīt. Lasītāja tapa šausmīgi ilgi, vairākus gadus un pabeidzu to tikai tāpēc, ka bija sajūta – vai nu pabeigšu tagad vai nekad, piespiedu sevi. Jau gaidīju Ragnāru un šķita – ja līdz dzemdībām neuzrakstīšu, neizdarīšu to nekad.

Grāmatas beigās ir teikums «Un atskanēja vārds, ko viņa bija ilgojusies dzirdēt vairāk par visu pasaulē – mamma». Tās bija arī tavas ilgas, pirms atnāca Ragnārs?

Jā, Ragnārs bija plānots bērniņš. Diemžēl pirms Ragnāra man bija spontānais aborts. Bērns bija ļoti, ļoti gaidīts… Tikai tad, kad pati to piedzīvoju, sapratu, cik tas ir baigs pārdzīvojums, šausmīgi – sabrūk viss. Gaidi bērniņu, viss ir izsapņots, un tad vienā brīdī ārsti pasaka… Vai nu tiec tam pāri, vai netiec. Tas bija ļoti smagi.

Kā tu tiki pāri, jo tādā situācijā viegli aiziet tumšos, dziļos ūdeņos?