«Mūs izglāba pirmos.» Aija Kopštāle un viņas dēls Kārlis – vienīgais bērns, kas cieta, sabrūkot veikalam

«Kur ir Kārlis?!»

«Neko īpašu man veikalā nevajadzēja – tikai Kārlim pienu un kaut ko garšīgu, lai sevi iepriecinātu,» atceras Aija. «Mēs dzīvojām Šampēterī, un Maxima veikals bija pavisam netālu – Zolitūdes sākumā. Tur iepirkāmies regulāri, jo šis veikals man patika, – ne pārāk mazs, ne pārāk liels. Tovakar aizbraucu pēc Kārļa uz bērnudārzu, mašīnu noliku pie paša veikala – bija nemīlīgs, drēgns laiks, Liepājā teiktu: smīlāja lietus. Pienu jau biju paņēmusi, kad Kārlis teica, ka vajadzētu nopirkt arī saldējumu. Stāvējām pie aukstuma vitrīnas, kad strauji pazuda gaisma. Dzirdēju, ka man aiz muguras kaut kas krīt. Tas arī ir viss, ko atceros, – līdz brīdim, kad pēc pusstundas attapos neatliekamās palīdzības mašīnā.

Ģimenē vienojāmies, ka par šo tēmu publiski runājam iespējami maz, jo negribējām, lai Kārli asociē ar šo traģēdiju.

Vēlāk sāku atcerēties, ka, iespējams, kādā brīdī tomēr biju atguvusi samaņu – dzirdēju, ka Kārlis man kaut ko saka un runā vēl kāds. Pamodusies mašīnā, uzreiz jautāju: kur ir Kārlis?! Mediķi atbildēja, ka puika ir citā, blakus mašīnā. Tobrīd šo atbildi pieņēmu ļoti pašsaprotami – mierīgi un paļāvīgi ticot, ka ar viņu viss ir labi.»

Mūs izglāba celtnieki

«Secīgas bildes par to, kas notika no brīža, kad stāvējām pie saldējuma vitrīnas, līdz mirklim, kad pamodos mašīnā, saliku tikai pēc gadiem. Kad sākās tikšanās Maxima traģēdijā cietušo biedrībā, pamazām iepazināmies ar cilvēkiem, kuri arī vienlaikus ar mums tovakar bija veikalā. Pie manis pienāca Aļona Burve – viņa tur zaudēja vīru. Izrādās, Aļona bija palīdzējusi iznest no veikala Kārli, lai gan pati bija pamatīgi cietusi.