Kā mūķene no Brazīlijas atbrauca uz Latviju un… apprecējās! Lailas pārsteidzošais stāsts

«Esmu dzimusi Riodežaneiro Brazīlijā tradicionālā katoļu ģimenē kā otrā no sešiem bērniem,» stāsta Laila. «Man jau kopš bērnības bija sapnis par Latviju. Mana vecmāmiņa Antinea Brazīlijā nonāca kara laikā, tagad viņai ir 90 gadu – vecmāmiņa atkal dzīvo Latvijā. Bērnībā viņa man daudz stāstīja par Latviju – par to, kādas te zied puķes, runāja arī par savu tēvu leģendāro latviešu lidotāju Herbertu Cukuru un viņa lidmašīnu. Esmu Herberta Cukura mazmazmeita. 

Savos 30 gados biju dzīvojusi tikai celibātā – nekad nebiju gājusi uz randiņu, apmeklējusi naktsklubu.

Atceros, kā reiz Brazīlijā mamma visu dienu gatavoja speķraušus – grieza un mīcīja, bet mēs tos ļoti ātri apēdām, un viņa teica: nekad vairs necepšu! Kopš tās reizes Brazīlijā meklēju speķa raušu garšu, līdz beidzot kaut ko līdzīgu tiešām atradu – pildījums gan bija mazliet citāds. Skaidri zināju – kad atbraukšu uz Latviju, es sameklēšu speķa raušus!» 

Uz Latviju kā mūķene

«Brazīlijā augu ģimenē ar spēcīgām katoļu tradīcijām, jau no 14 gadu vecuma katru dienu devos uz baznīcu lūgties. Kad kļuvu pilngadīga, bez jebkādas piespiešanas izvēlējos pievienoties katoļu kristīgajai organizācijai Opus Dei, kas Brazīlijā ir dziļi iesakņojusies. Zinot, ka viņi sūta misionārus uz dažādām pasaules vietām, teicu, ka gribētu doties uz Latviju, un pēc piecu gadu mūķenes ikdienas Brazīlijā tas beidzot notika. 

Ģimene manu ceļu pieņēma kā aicinājumu no Dieva – ja viņš tā rāda, tad jādara. Draugi gribēja zināt, kur ir Latvija, brīnījās, kāpēc man jādodas tik tālu, bet vienlaikus novērtēja, cik tas ir ekskluzīvi – no Brazīlijas pārcelties uz Eiropu! Dodoties misionāres ceļā, bija jārēķinās, ka nevarēšu darīt, kā ienāks prātā, – nezināju, kad redzēšu ģimeni un vai vispār vēl satikšu abas Brazīlijas vecmammas. Man bija 23 gadi, paņēmu divus koferus un lidoju uz Rīgu. 

Latvijā nekad nebiju bijusi, informācija portugāļu valodā bija skopa. Nezināju, kā te būs, un neko negaidīju, lai būtu mazāk vilšanās un vairāk pārsteiguma.

Teicu Dievam: nevar būt, ka gribi, lai ciešu vēl 60 gadu!

Pirms tam attēlos apskatīju Rīgu un Vecrīgu, bet visvairāk gribēju redzēt tādus mežus kā filmā Sprīdītis. Latvija bija vēl zaļāka, nekā gaidīju, bet brīdinājums, ka Latvijā nav pieejami augļi, nebija taisnība – jā, augļi te ir citādi, bet nevar teikt, ka to nav. 

Bija augusta beigas, un es pirmo reizi kā brīnumu vēroju Latvijas rudeni. Vietējie teica, ka tieši togad rudens Latvijā bija īpaši košs. Nekad nebiju redzējusi sniegu. Kad sākās ziema, jutos jocīgi – nesapratu, kas notiek dabā, un nezināju, kad jāvelk kājās zābaki. Likās, ka no aukstuma man nokritīs deguns, ka nosarmošu balta, kā rāda filmās par kāpšanu Everestā. Pirmajā Latvijas ziemā nepratu ģērbties, vai nu apģērba kārtu bija stipri par daudz, vai arī salu, bet otrajā ziemā jau sapratu, ka no sala nenomiršu – ja kas, varu ieiet kādā veikalā sasildīties.»

Latviskais kautrīgums

«Jau bērnībā mēģināju mācīties latviešu valodu, visskaistākajā kladītē rakstot vārdus un to tulkojumu, pratu pāris dziesmu un lūgšanu latviski – Tēvs mūsu un Esi sveicināta, Marija.

Latvijā atdzima mans dabiskais introvertums – ja šeit visi ir tādi, es arī varu būt kautrīga!

Zinādama, ka drīz pārcelšos uz Latviju, sāku mācīties latviešu valodu – man bija grāmata ar audioierakstu, veselu gadu klausījos un klausījos. Atbraucot uz Latviju, zināju valodas pamatus. Sāku ļoti cītīgi mācīties, mēģinot atšķirt, ka krēsls, kakls un krekls nav viens un tas pats, bet Vineta, Iveta, Ivita un Ineta, lai arī izklausās vienādi, tomēr ir četri dažādi sieviešu vārdi. Ļoti grūta likās arī gramatika, piemēram, locījumi – ilgi nespēju pierast pie tā, kā es, Laila, varu būt arī Lailas, Lailai un Lailu. Pēc četriem mēnešiem nokārtoju A2 valodas līmeni, sāku strādāt un arvien turpināju mācīties. 

Biju dzirdējusi, ka latvieši ir auksti, nerunīgi, it kā iedomīgi. Nē! Drīz sapratu, ka vēsums un nerunīgums ir nevis iedomība, bet latviskā kautrība. Latvietis negrib būt uzmanības centrā, negrib, lai visi uz viņu skatās. Arī es esmu kautrīga, tikai Brazīlijā biju uztrenējusies būt ekstraverta. Latvijā atdzima mans dabiskais introvertums – ja šeit visi ir tādi, es arī varu būt kautrīga!

Kad sāku Latvijā strādāt, kabinetā biju kopā ar pieciem cilvēkiem. Pirmajā dienā, nākot uz darbu, domāju – ienākšu un skaļi teikšu: labrīt! Bet man bija tik ļoti kauns, ka klusēju. Ejot pēc kafijas, sapratu, ka nu jau par vēlu teikt labrīt, un tā arī turpināju klusēt.

Veselu nedēļu darbā nepateicu nevienu vārdu – nevarēju saņemties! Beidzot kāds puisis, tikpat kautrīgs kā es, sabāzis rokas kabatās, pajautāja, vai esmu no Brazīlijas. Kā es nedēļu neteicu labrīt, tā viņš nedēļu nevarēja saņemties uzdot pirmo jautājumu. Mēs bijām tik līdzīgi! 

Iekritu dziļā depresijā – zaudēju 13 kilogramu svara un vairs gandrīz nesmaidīju.

Gan Brazīlijā, gan Latvijā lasīju lekcijas par antropoloģiju, cilvēka attīstību un to, kā dzīvot labāk. Brazīlijā klausītāji daudz jautāja, pārtrauca – emocijas bija acīmredzamas. Latvijā nesapratu, vai mani vispār dzird un saprot. Kad kaut ko jautāju un nesaņēmu atbildi, teicu: tas nebija retorisks jautājums – lūdzu, runājiet! Bet neviens nerunāja. Tikai pamazām sāku saprast, ka Latvijā atbilde jāgaida ilgāk.»    

Baidījos aiziet, baidījos palikt

«Sešus gadus Latvijā dzīvoju kā mūķene – tāpat kā pirms tam Brazīlijā. Dienā gāju uz darbu, bet pārējo laiku veltīju Dievam, dzīvojot kopā ar māsām Opus Dei kopienā, – biju atbildīga par mājas uzturēšanu, organizēju dažādus pasākumus, rūpējos par citiem kopienas cilvēkiem, palīdzēju stiprināt garīgumu un tuvināties Dievam. Taču jau pēc pirmā Latvijā pavadītā gada pamazām jutu, ka manī mostas aicinājuma krīze. Es vienkārši izaugu, smadzenes nobrieda, parādot manu patieso ceļu, – būt neatkarīgai. Dzīvot kopienā kļuva arvien grūtāk. Atklāti runāju par savām šaubām, lasīju par šo tēmu un centos iesākto turpināt, darot visu, lai tomēr paliktu kopienā. Laiks neko neatrisināja, kļuvu arvien nelaimīgāka, līdz iekritu dziļā depresijā – zaudēju 13 kilogramu svara un vairs gandrīz nesmaidīju. Kopienā kāda māsa teica, ka esmu pārāk jauna, lai būtu tik nelaimīga, tāpēc man jādomā, ko darīt. Līdz pēdējam brīdim vienlaikus ļoti gribēju palikt un ļoti baidījos aiziet. Nezināju, kādas būs manas attiecības ar Dievu, ja atstāšu ceļu, ko viņš man vēlējis iet. 

Brazīlijas Opus Dei piedāvāja braukt atpakaļ, lai saprastu – varbūt problēma ir dzīvošanā tieši Latvijas kopienā. Atgriezos Riodežaneiro, stabilizējos, atsāku ēst. Sajutusies labāk, grasījos atgriezties Rīgā, jo tāda bija mana noruna ar Latvijas Opus Dei kopienu.

Es biju pirmā meita, bet nu var teikt, ka esmu otrā meita, jo mans brālis Kristiāns tagad ir sieviete.

Tikmēr Brazīlijā uzskatīja, ka man nevajag atgriezties Latvijā. Tas bija pēdējais piliens manā šaubu traukā. Sapratusi, ka pat šis lēmums nav manās rokās, izlēmu – es vairs nevaru būt mūķene, dzīve kopienā nav man. Es gribu būt neatkarīga, gribu lemt par sevi pati, nevis pildīt Dieva gribu, kas nāk caur citu cilvēku lēmumiem un plāniem! Teicu Dievam: tu redzi, ka neesmu laimīga, bet tu esi mīlestība, tāpēc nevar būt, ka gribi, lai ciešu vēl 60 gadu! Es izvēlējos brīvību, jo sapratu, ka vēlme būt neatkarīgai ir nevis mana iegriba, bet Dievs mani tādu radījis. 

Devos pie vecākiem uz savu 30 gadu dzimšanas dienas ballīti un kopienā vairs neatgriezos. Tajā dienā sāku jaunu dzīvi, un gribu tam iedrošināt arī citas sievietes. Jā, man bija bail, bet atceros, cik lielu atvieglojumu izjutu, un nekad neesmu savu lēmumu nožēlojusi.

Turpinu iet baznīcā, bet esmu iemācījusies nošķirt, kas ir dzīve kristīgajā kopienā, kas ir baznīca un kas – manas attiecības ar Dievu.» 

Brālis tagad ir māsa

«Man ir vēl viens stāsts par būšanu tādam, kāds esi piedzimis. Ģimenē esam seši bērni. Es biju pirmā meita, bet nu var teikt, ka esmu otrā meita, jo mans brālis Kristiāns tagad ir sieviete – Kristina, bet es viņu saucu par Kris. Jau sen Kris man stāstīja, ka ļoti gribētu zināt, kā ir būt sievietei, – kad ir krūtis un gari mati. Par matiem viņiem abiem ar mammu bija mūžīgi strīdi, jo mammai likās, ka puišiem nav jāaudzē tik gari mati. Agrāk bija daudz mazāk informācijas par dzimumu disforiju, un vajadzēja laiku, lai brālis saprastu, kas ar viņu notiek. Pirms dažiem gadiem tas beidzot atklājās – Kris izstāstīja ģimenei par savām izjūtām, lēmumu un rīcību. Fakts, ka brālis lieto hormonus, lai būtu sieviete, ģimenē izraisīja sprādzienu. Tolaik vēl biju mūķene, māsas man zvanīja un jautāja, kā es uz to raugos. Atbildēju, ka cilvēks ir tāds, kāds viņš piedzimst, – nevajag tiesāt, bet ar Dievu lai katrs sarunājas pats. 

Atgriezos Rīgā un noīrēju 16 kvadrātmetru dzīvoklīti Tērbatas ielā – tik mazu, ka gulta atradās pie griestiem.

Mans brālis atklāti sevi definē kā sievieti un ir mainījis savu vārdu. Kris ir sieva un bērni, sievai grūti to pieņemt. Arī mani katoļticīgie vecāki nespēj to pieņemt – lūdz, lai šī problēma tiktu risināta un brālis «atkal būtu normāls». Kris spēlēja ērģeles katoļu baznīcā, bet arī baznīca viņu vairs nepieņem. Es Kristinu visu mūžu esmu atbalstījusi. Sākumā vecākiem neko nestāstīju, vēlāk skaidroju viņiem, cik svarīgi katram ļaut būt pašam. Arī es, būdama mūķene, biju dziļā depresijā – zinu, kādas ir sajūtas, pašam sevi apspiežot. Šādās situācijās pastāv risks, ka cilvēks izvēlas pašnāvību. Kas ir svarīgāk? Labāk lai Kris staigā kleitā, nekā mums vispār viņa nav! Priecājos, ka esmu ieguvusi vecāko māsu, mums ir māsu sarunas – runāju ar Kristinu par grimu, iesaku viņai, kā izvēlēties visskaistāko kleitu. Cik labi, ka man ir vēl viena māsa!» 

Mana brīvība

«Savā 30 gadu dzimšanas dienā aizejot no Opus Dei, apzinājos – man jāmaina tik daudz kas, ka labāk to darīt vietā, kur jau māku dzīvot. Tobrīd tā bija Latvija.

Nikolass ir 32 gadus vecāks par mani, šķīries, viņam ir trīs meitas, tātad viss slikti!

Atgriezos Rīgā un noīrēju 16 kvadrātmetru dzīvoklīti Tērbatas ielā – tik mazu, ka gulta atradās pie griestiem. Bija sācies kovids, visi sēdēja mājās, bet es adoptēju kaķi un liku puzles. Pirmo reizi savos 30 gados es dzīvoju viena. Brazīlijā ģimenē bijām astoņi cilvēki, Opus Dei kopienā – pat 15, bet tagad drīkstēju darīt, ko un kā pati gribu. Varēju izrotāt māju, kā man patīk, iet ārā, kad gribu, un ēst, kad un ko vēlos, – arī čipsus un desu. Bija kovidlaiks, nekur iet nevarēja, tāpēc arī nauda ietaupījās – gada laikā sakrāju pirmo iemaksu lielākam dzīvoklim. 

Izveidoju sarakstu ar lietām, ko nekad neesmu darījusi, bet ļoti gribu izdarīt. Savos 30 gados biju dzīvojusi tikai celibātā – nekad nebiju gājusi uz randiņu, apmeklējusi naktsklubu, dziedājusi karaoki, gulējusi teltī, nebiju bijusi nevienā festivālā un nebiju vizinājusies ar motociklu. Pildīju savu piedzīvojumu plānu, kamēr apnika. Izbaudīju brīvību un vienlaikus sapratu, ka man ne pārāk patīk būt vienai. Gribēju būt ar kādu kopā – lai ir cilvēks, kas mani patiešām zina. 

Ar savu vīru Nikolasu iepazinos vēl tad, kad biju mūķene, – tikāmies latviešu valodas kursos, mūsu ceļi krustojās arī darbā. Nikolass nāk no bulgāru ģimenes, dzimis Amerikā, dzīvojis Brazīlijā, bet jau vairākus gadus bija nodzīvojis Latvijā. Mana ģimene bija pret mūsu laulībām, jo Nikolass ir 32 gadus vecāks par mani, šķīries, viņam ir trīs meitas, tātad viss slikti! Mēģināju nomierināt vecākus pēc viņu katoļu loģikas – redz, cilvēks ir šķīries, bet jums vajadzētu priecāties, ka vedu viņu pie altāra un viņš beidzot būs laulājies katoļu baznīcā! Jums man vajadzētu dot balvu par to, ka cilvēku izglābju un vedu uz debesīm!

Man neizdevās palikt stāvoklī. Negribēju mākslīgo apaugļošanu, tāpēc izvēlējāmies adopciju.

Vecmamma uzsvēra, ka stipri vecāks vīrietis var mani pamest vai pat drīz nomirt, un es palikšu viena. Atjokoju, ka es samazinu riskus līdz minimumam. Redz, katoļi precas uz visu mūžu, vai ne? Ja precētos ar sava vecuma puisi un mums laulībā neklātos labi, sliktā dzīve būtu ļoti gara. Ja precos ar vecāku džeku, sliktā dzīve ātri beigsies – problēma būs atrisināta. 

Mēs salaulājāmies Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā. Abi ar Nikolasu esam ļoti līdzīgi – ar līdzīgām interesēm, līdzīgu ģimenes vēsturi, ar līdzīgu audzināšanu un traumām, ko pārstrādāt kopā. Mēs tiešām izbaudām viens otra kompāniju.»

Atradām savus bērnus

«Ļoti gribēju bērniņu. Nikolass mudināja padomāt, vai mums tiešām vajag bērnus, – viņš ir stipri vecāks, tāpēc ir risks, ka bērni agri paliks bez tēva. Atbildēju, lai viņš padomā par ko citu – ja mums nebūs bērnu, pēc viņa aiziešanas es palikšu viena. Izlēmām, ka bērni mums tomēr būs. 

Viņi neizskatās pēc maniem bērniem – es viņiem tā negrieztu matus, es viņus tā neģērbtu!

Man neizdevās palikt stāvoklī. Negribēju mākslīgo apaugļošanu, tāpēc izvēlējāmies adopciju. Tas bija garš ceļš – sagatavošanās, kursi, konsultācijas. Adopcijai brīvo bērnu sarakstā bija 300 lapas ar 145 bērnu grupām no viena līdz pieciem bērniem, jo brāļus un māsas adoptējot nešķir. Zinājām, ka nevaram gaidīt, kamēr radīsies iespēja adoptēt zīdaini, – ņemot vērā Nikolasa kā tēta vecumu. Sarakstā bija bērni no 2 līdz 18 gadiem – bez fotogrāfijām, dažkārt pat bez stāsta par bērnu. Bija tikai neliela informācija par ģimeni, ar diagnožu kodiem norādīta informācija par bērnu veselību – lasi un neko nesaproti. Izlemt, vai gribam ar kādu bērnu tikties, bija tik grūti! Biju dzirdējusi, ka adopcijas rindā var nākties gaidīt pat trīs gadus, bet mēs gaidījām tikai divus mēnešus. Adopcijai bija pieejami divi bērni – piecgadīgs brālītis un mazliet vecāka māsiņa. Kad pirmoreiz braucām tikties, viņi laukumiņā spēlējās ar savu audžumammu, kuru sauca par mammu. Skatījos un domāju: kā tas iespējams, ka viņi varētu būt mani bērni? Viņi neizskatās pēc maniem bērniem – es viņiem tā negrieztu matus, es viņus tā neģērbtu! Mums nebija mīlestības no pirmā acu uzmetiena, bet es viņus ļoti uzmanīgi vēroju un tad divas dienas domāju. Vīram šādu pārdomu nebija – viņš teica, ka jebkurš bērns ir bērns, bet es meklēju kādu īpašu sajūtu, kas man kaut ko pateiktu priekšā.

Tagad man ir mūžīga saikne ar Latviju, jo mani bērni ir latvieši.

Tās vietā atradu dažas likteņa līnijas, kas mani aizkustināja, – bērni bija piedzimuši tajā pašā Latvijas pusē, no kuras nāk mani senči, viņiem bija tādi paši vārdi kā manai vecākajai māsai un jaunākajam brālim. Turklāt sakrita zīmīgas dienas – bērnus piekritu ņemt dienā, kurā pirms daudziem gadiem nolēmu pievienoties Opus Dei kopienai.

Pirmoreiz savus bērnus redzējām 31. maijā, bet 12. augustā kopā devāmies mājās. Viņi abi pilnībā iederas ģimenē – dēls ir maza mana vīra versija, bet meita izskatās tieši tā, kā es viņas vecumā. Esam kopā jau pusotra gada, mana mamma jau divreiz bijusi ciemos un viņos iemīlējusies. Mēs tiešām esam atraduši savus bērnus.

Tagad man ir mūžīga saikne ar Latviju, jo mani bērni ir latvieši. Es esmu laimīga. Par to, ka pienācis pavasaris. Par to, ka esmu veiksmīgā laulībā. Par to, ka man ir ģimene.» 

Mantotais tautastērps

«Dzīvojot Brazīlijā, viena no saiknēm ar Latviju man bija tautumeitu koka figūriņas, ko vecmamma bija atvedusi no Latvijas. Kā man tās patika! Likās – ir tik labi būt tautumeitai! 

Kad Latvija svinēja simtgadi, Latvijā atgriezās manas vecvecmammas Bārtas tautastērps – bēgot uz Brazīliju, viņa to bija paņēmusi līdzi. Daudzi tautastērpi Latvijā neizturēja okupācijas un kara laiku, bet mans Brazīlijā sagaidīja atgriešanos Latvijā! Tērpam vajadzēja pamatīgu remontu. Ņieburs man bija par mazu, laika zobs to nebija žēlojis – ziedoju Modes muzejam un šuvu jaunu. Tautastērpa vainags gan ir oriģinālais – mazliet spiež, bet nekas. Arī tautastērpa brunču sarkanā daļa ir oriģināla, atjaunoju tikai melno maliņu. 

Kad saņēmu Latvijas pasi un tiku pie mantotā tautastērpa, nolēmu – gribu būt tikai latviete un pilnībā aizmirst savu brazīlietes pusi, domāt, ka esmu latviete, kas nejauši piedzimusi Brazīlijā. Tomēr esmu sapratusi, ka nevaru noliegt arī savas brazīlietes saknes.»