Jānis Rokpelnis: Dzejnieki savas grāmatas neraksta sievām, bet mīļākajām

Nav iespējams bez ievērības atstāt faktu, ka 2. oktobrī 80. dzimšanas diena ir Jānim Rokpelnim – dzejniekam, atdzejotājam, redaktoram, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklim. Spilgtai personībai mūsu literatūrā. Arī IEVAS Stāstu vēsturē šim cilvēkam ir īpaša vieta. Nu jau tālajā 2008. gadā Dzejas dienu noskaņās tika nolemts runāt ar Jāni Rokpelni. Gada beigās, profesionālajai žūrijai vērtējot izdevniecības labākos darbus konkursā Zelta spalva, Sarmīte Ēlerte teikusi: «Līgas Blauas apraksts par dzejnieku Jāni Rokpelni ir baudāms jau kā mākslas darbs.» Žūrija to atzina par labāko gada aprakstu.
Tāpēc tagad, apsveicot Jāni Rokpelni apaļajā jubilejā, pārpublicējam Līgas Blauas aprakstu no mūsu zelta fonda. 

Lai nenokavētu tikšanos, pie Rīgas Krievu teātra stāvu desmit minūtes pirms norunātā laika. Esmu diezgan cieši pārliecināta, ka dzejnieks būs aizmirsis, ka man solījies, un neatnāks vai kavēsies, un tad, matiem plīvojot – ak nē, Rokpelnim mati ir īsi –, trauksies pa Kaļķu ielu garām Asnates Smelteres salonam. Tai brīdī viņš noteikti iedomāsies par Asnati.

Tiklīdz dzejnieks apprecas, tā jau nākamajā dienā pārstāj rakstīt dzejoļus iemīļotajai.

Es gan nezinu, vai trausli ēteriskā un mazliet noslēpumainā Asnate ir bijusi Dzejnieka Mūza, bet tāda viņa varētu būt. Kad Dzejnieks bija vēl jauns, kaislību un vājību plosīts, par Asnati, tāpat kā citām Rīgas Modeļu nama meitenēm, sajūsminājās ne tikai Rīgā, bet arī Maskavā, Parīzē, Monreālā. Un dzejniekiem taču patīk sajūsmināties. Kura no mūzām Dzejniekam kāda dzejoļa tapšanas brīdī stāvējusi klāt, es, protams, nespēju atšifrēt, bet atceros Rokpeļņa rakstīto, ka, pārlasot paša radīto, viņš reiz satrūcies,