«Ja gribēju būt laimīga, man bija jāiemācās izturēt nelaimi.» Dziedātājas Lolitas Vambutes dzīves simfonija

Atgriešanās

«Mana muzikālā atgriešanās Latvijā notika 2006. gadā. Atbraucu no Vācijas, aizgāju uz Gunāra Rozenberga koncertu un tajā burtiski sadegu. Man bija sajūta, ka es sēžu uz oglēm. Pēc koncerta metos aiz skatuves, apkampu Gunāru un sajūsmā saucu: «Gunār, es gribu dziedāt!» Īsā laikā uzrakstīju piecas džeza dziesmas, aiznesu viņam noaranžēt, un tās bija pēdējās dziesmas, ko Gunārs aranžēja. Ilgus gadus Vācijā mūziku es nerakstīju, arī publiski nedziedāju,» stāsta Lolita. «Man ļoti gribējās dziedāt. Es ļoti daudz strādāju ar sevi, savedu kārtībā balsi, lai tā atkal varētu profesionāli skanēt. Sāku dziedāt Siguldas bigbendā, kuru vadīja Pēteris Goldbergs, dziedāju kopā ar Raimondu Eizenšmitu.

Satiku profesoru Oļģertu Grāvīti, viņš kopš studiju gadiem Konservatorijā bija man milzu gars un aizstāvis. Viņš man teica, ka pēc tik ilgas klusēšanas es nevarēšu dziedāt, bet man ir teiciens, tulkots no latīņu valodas: «Neapstājies likstu priekšā, bet dodies tām pretī.» Vienmēr, ja bija kādas grūtības, man vajadzēja tās uzvarēt. Es biju ļoti prasīga pret sevi, galvenokārt pret sevi, un tāpēc spēju izdarīt to, par ko citi teica, ka tas nav iespējams. Nebiju dziedājusi divdesmit piecus gadus.»

Es biju ļoti laimīgs bērns, un varu tikai brīnīties, kā, tik trūcīgos apstākļos dzīvojot, varēju izaugt saulaina un pozitīva.

Lolita Vambute, savulaik pirmā un vienīgā dziedātāja Latvijā, kas estrādes žanrā pati sacerēja un izpildīja savas dziesmas, apbūra publiku ar skatuvisko šarmu, emocionālo un juteklisko dziedāšanas manieri. Katru dziesmu viņa izpildīja kā mazu izrādi, pati iestudēja kustības. Lolita dziedāja dažādos vokālajos ansambļos, populārajā Ādažu kolhoza vokāli instrumentālajā ansamblī Suvenīrs, ar kuru 1972. gadā festivālā Liepājas dzintars ieguva labākās vokālistes titulu. Dziedātājas gaitu sākumā uzstājās kopā ar māsu Regīnu.