Ivaram Kalniņam vairs nevienam nekas nav jāpierāda
Bija savādi vienā izrādē Jaunajā Rīgas teātrī vērot divus cilvēkus, vārdā Ivars Kalniņš – jauno studentu ekrānā leģendārajā Aivara Freimaņa filmā un šodienas nobriedušo un dzīves rūdīto aktieri, to pašu Ivaru pēc 50 gadiem. Man šķiet, šis ir laiks, kad Ivaram Kalniņam tiešām nevienam nekas vairs nav jāpierāda.
Foto: Jānis Deinats
Viņš ir precīzs. Ieripinās pagalmā sidrabainā leksusā un izkāpj no tā – melnā ādas jakā un eleganti masīvās brillēs. Aiz muguras krietni vairāk nekā simts kinolomu, neskaitāmi pārlidojumi un filmēšanās, daudz slavas un radošās bohēmas, pieci bērni, trešā laulība un 77 gadi. Joprojām tas pats stūraini vīrišķīgais smaids un harisma. Uz dažiem jautājumiem viņš atbild strupi, un skaidrs, ka šajās durvīs lauzties nav vērts. Uz dažiem atbildot, negaidīti atmaigst.
Turpinājumā: atklāti, bez filtriem un pieklājīgām atrunām. Ja kaut kas bijis muļķīgi – viņš to arī pasaka.
Par ko ir šī saruna?
- Par slaveno atteikumu. Kāpēc Ivars Kalniņš nepiekrita lomai kulta filmā Vajadzīga soliste? Aktieris ir tiešs: «Scenārijs bija pilnīgi debils.» Apvainojās, protams, visi.
- Par naudu un teātri. Kāpēc savulaik tika pamests Dailes teātris? Romantiķi runās par radošām domstarpībām, bet Ivars saka pavisam vienkārši – alga pietika tikai komunālajiem maksājumiem, bet lielā māksla nereti risinājās teātra bufetē pie glāzītes.
- Par statusu mājās. Sabiedrībai viņš ir kino leģenda, bet bērniem – ilgu laiku vienkārši ģimenes šoferītis. Ivars smejas, atceroties reizes, kad meita uz ielas lūgusi: «Tēti, ej, lūdzu, gabaliņu pa priekšu,» lai cilvēki neatskatās.
- Par sievu. Ar Lauru viņi ir kopā jau 25 gadus. Sākumā gan viņa uz Kalniņu raudzījusies visai piesardzīgi. Tagad viņi ir komanda. Kā pats saka – «banda».
