«Ieskatījos bailēm acīs.» Signe Sproga atklāti par dzīves krīzēm un jaunu sākumu

Pieturzīmes

•  43 gadi.
•  Satura veidotāja Instagramā.
•  Agrāk strādāja par manikīra un pedikīra speciālisti.
•  Pabeigusi grima skolu un Birutas Mageles Starptautisko stila skolu. 
•  Strādājusi par stilisti dažādos Latvijas žurnālos.
•  Šobrīd aizraujas ar padel tenisu.
•  Bērni – Keitija (23 gadi), Valdis (18), Emīlija (10).

Kad sazvanījāmies, tavam dēlam bija 18. dzimšanas diena – teici, ka skaties bildes un esi noraudājusies… Viņš jau vairākus mēnešus studē Amerikā. Cik viegli tev bija palaist Valdi svešumā?

Ļoti grūti! Daudz grūtāk nekā vecāko meitu, kura ar mani nedzīvo jau vairākus gadus. Keitija vienmēr ir bijusi patstāvīga un prātīga, turklāt, ņemot vērā, ka viena audzināju bērnus, viņa ļoti palīdzēja mazā brāļa pieskatīšanā brīžos, kad man bija jāstrādā. Meitu palaidu apbrīnojami viegli, ļoti uzticējos viņai! Un viņa joprojām ir tepat – regulāri sazvanāmies, satiekamies, ejam pusdienās…

Šķiršanās jau tāpat ir smags process, bet es turklāt biju bez izglītības, profesijas un… runāsim atklāti – ar pliku pakaļu!

Ar puiku bija citādi. Un vēl tā Amerika! Vēl pirms Eiropas U-18 čempionāta basketbolā bijām izlēmuši, ka viņš mācīsies Amerikā, un, pateicoties viņa spožajiem panākumiem spēlēs, varēja izvēlēties labāko piedāvājumu, tāpēc viņš nokļuva Bostonā Cats akadēmijā. Diendienā bijām kopā, un pēkšņi vienā dienā viņa nav. Pat tagad stāstot raudāt gribas. Nu, grūti! Protams, bieži sazvanāmies, taču viņš ir nerunātājs, introverts, ļoti daudz patur sevī. Ir pagājis jau pāris mēnešu, kopš viņš ir prom, un jūtu, ka viņš ir noguris. 

Pastāsti, kas ar tevi notika brīdī, kad šovasar Eiropas U-18 čempionātā basketbolā pusotras sekundes pirms spēles beigām tavs dēls iemeta grozā bumbu, ievedot komandu pusfinālā, un visa Latvija izdzirdēja jaunā talanta Valda Valtera vārdu.

Vēl pirms tam biju spēlē ar Lietuvu, un teikšu godīgi – pēc iepriekšējiem trim zaudējumiem stāvēju starp faniem ar gandrīz vai nodurtu galvu, likās, ka lietuvieši mūs tūlīt samals miltos. Bet komanda nospēlēja fantastiski! Zālē bija ļoti spēcīga enerģija, kuru jutu, lai gan todien man bija briesmīga migrēna. Likās, galva plīst pušu, bet bļāvu un atbalstīju komandu…

Gāju uz visādām pārbaudēm, tika noteikta nepareiza diagnoze, no tā visa man attīstījās hroniska trauksme un nonācu pat pie psihiatra.

Un tad sekoja nākamā spēle, kad Valdis piedzīvoja zvaigžņu stundu, – viņš iemeta izšķirīgo bumbu un komandu ieveda pusfinālā. Ļoti ceru, ka vēl kādreiz pieredzēšu tādas emocijas kā Serbijā! Tās ir vienas no spilgtākajām manas dzīves emocijām, līdzīgi kā bērnu, īpaši pirmā bērna, dzimšana. Tikai viesnīcā pa īstam aptvēru, kas patiesībā ir noticis… Jaunākā meita Emīlija telefonā visu laiku skatījās video, kur brālis iemeta bumbu grozā, un arī man tas ir mīļākais video! Serbijā es piedzīvoju milzīgu lepnumu. Iesaku visiem vecākiem sūtīt savus bērnus sportā.

Interesanti, ka pirmos gadus izvēlējies dēlu laist futbolā, lai gan viņam ir spēcīgi gēni – tētis ir basketbolists Kristaps Valters, vectēvs – Valdis Valters…

Bet arī vecaistēvs savulaik sāka ar futbolu! Basketbola sabiedrībā runā, ka futbols, tāpat kā dejošana, attīsta kāju veiklību. Dēlam, starp citu, padevās futbols, un treneris bija bēdīgs, kad Valdis pārgāja uz basketbolu.

Sanāk, ka esi izaudzinājusi vēl vienu Valdi Valteru!

Un es ar to ļoti lepojos! Daži cilvēki no basketbola aprindām pēc tās spēles man uzrakstīja, ka tas ir mans nopelns, jo zina, ka abu vecāko bērnu audzināšana principā bijusi gandrīz tikai uz maniem pleciem.