«Es neesmu bijusi svētā.» Maija Doveika atklāti par dzīvi bez filtra, atkarībām un derību ar Dievu
Sievišķīgi vieda un pašironiska. Meitenīgi plastiska, jūtīgi nervoza. Skumja, laimīgi smejoša, apbrīnojama. Aktrise Maija Doveika. Eksotisks Dailes putns jau 11 gadus Nacionālā teātra zaros un – talanta pilnbriedā. Nu viņai ir arī Gada aktrises tituls – par Blanšas lomu, kas no aktrises pieprasa «atvērtus nervus un eksistenci uz naža asmens».
Foto: Liene Pētersone. Stils: Laila Trilopa
Tērpusies atkailinātā maigu toņu kleitā «kā ziedošs augļu dārzs», viņa kāpa uz Spēlmaņu nakts skatuves un runāja vārdus, kas aizkustināja katru, kurš dzirdēja. «Reizēm cerēt un gaidīt ir sāpīgi…» Maija pateicās Tam Kungam par brīnišķīgo aktrises karjeru: «Viss īstenojās, kā bija teikts, – kad miruši sapņi ceļas augšā un top īsti, un tādas lomas atnāk…» Maijas runu vainagoja dziļš reveranss – skatītājiem un teātra brālībai.
Nākamajā pēcpusdienā Maija atbild manam telefona zvanam, un es saņemu laureātes pirmās emocijas. «Šorīt skatos: interneta rakstos manis vakardien teiktais ir stipri cenzēts – noņemts par Dievu sacītais. Tāpēc man nepatīk intervijas. Ļoti gribu, lai tu mani necenzē.»
