«Es absolūti neko nenožēloju…» Noras Ikstenas atklātākā intervija par dzīvi un nāvi

«Pienāk dzīvē laiks, kad liekas, ka mums kaut kas pienākas. Un tieši tad dzīve un liktenis uzliek vislielāko pārbaudījumu. Manā gadījumā tas bija diezgan smagu notikumu kopums,» pirms diviem gadiem intervijā žurnālam IEVA atzinās rakstniece Nora Ikstena. Šī saruna notika pēc gadu ilgas klusēšanas. Toreiz Nora runāja par notikumiem, kas viņu ievainoja un noveda līdz lēmumam, kas mainīja visu. Viņa bija ļoti tuvu nāvei, taču atgriezās… Šis gads sācies ar skumju vēsti. 4. janvārī Nora pēc smagas slimības no šīs pasaules ir aizgājusi. 

Pieminot izcilo rakstnieci, aicinām brīvpieejā izlasīt ļoti atklātu Laumas Lūses-Kreicbergas sarunu ar Noru Ikstenu. 

XXX

Nora ir bijusi uz aiziešanas mūžībā robežas un ārsti daudz cerību nedeva. Kā vēlāk pati Nora rakstīja esejā «Uzticēties vārdam», kas tika publicēta grāmatā «Rakstniecības laboratorija», tobrīd viņa bija gatava pamest visu – rakstīšanu, dzīvošanu, ticību un mīlestību. Tomēr, pateicoties apkārtējo mīlestībai un Dievam, viņai izdevās atgriezties. Vēl vairāk – viņa pabeidza  grāmatu «Jōna», iznāca arī bērnu grāmata «Draugi. Vabulīša un Pifāna piedzīvojumi», kas tapusi kopā ar mākslinieci Kristiānu Dimiteri. Viņa uzstājās Česlava Miloša lasījumos Lietuvā un kopā ar filmu «Mātes piens» apbraukāja dažādas pasaules valstis. Dienā, kad notika šī saruna, viņa bija Meksikā, kur Gvadalaharas Starptautiskajā grāmatu izstādē pārstāvēja Eiropas Savienību kā goda autore ar divām grāmatām spāņu valodā – «Mātes piens» un «Ūdens mirdzēšana». Intervija tapusi 2023. gada izskaņā. 

– Ja vajadzētu vienā vārdā pateikt, kāds tev ir bijis šis gads?
– Brīnumains! Un ļoti ražīgs! Pagājušā gada novembrī esejā, kas pēc notikušā bija mana pirmā atgriešanās prozā, rakstīju, cik nozīmīgs rakstnieka dzīvē var būt tāds klusēšanas gads. Pēc divdesmit pieciem intensīvi nostrādātiem gadiem liktenis tev uzliek stopzīmi. Nenoliegšu, manā gadījumā šī ir brīnumaina atgriešanās, kur pateicība pienākas ļoti daudziem cilvēkiem, bet galvenokārt Dievam, ka man vispār šāda iespēja tika dota. Esmu lieciniece tam, ka cilvēks var atgriezties dzīvē un ļoti daudz ko izdarīt. Taču no drupām piecelties var tikai ar vienu vārdu – mīlestība!

Un es nedomāju mīlestību šaurākā izpratnē, bet beznosacījumu mīlestību, kas valda starp cilvēkiem. Kamēr tu sēdi drupās, sakot, ka nekam nav jēgas, viss ir sabrucis, pasaule ir sajukusi prātā, tad ceļa no tā ārā nav. Bet, ja ir spēks un enerģija, un galvenais – vēlme piecelties, tevi gaida brīnumaini piedzīvojumi. Ne katram cilvēkam šāda iespēja tiek dota, tomēr arī nebūt ne visi, kam tiek dota, saprot, kas tā ir par dāvanu! 

Kad ar mani tas viss notika, cilvēki apkārt nespēja noticēt – Nora, tu!? Tu taču esi visstiprākā no mums!

«Ja tiešām tava sūtība šajā pasaulē ir būt rakstniekam – tā nepazūd nekad un nekur, pat ne cilvēcisko vājību dziļākajos zaņķos, vēl vairāk – ja izdodas atgriezties dzīvē, esot tuvu aiziešanai, tā atkal atgriežas,» šos vārdus tu rakstīji savā esejā grāmatā Rakstniecības laboratorija.

Vēl pagājušā gada oktobrī dzimšanas dienā domāju, ka savā dzīvē esmu gana daudz rakstījusi un tagad pārslēgšos uz ēdiena gatavošanu un kūku cepšanu, kas man ļoti labi padodas. Bet tad nāca šī eseja, kaut kādas slūžas parāva vaļā, un es sāku rakstīt savu jauno romānu Jōna par kurjeru Jōnu – mūsdienu puisi, kurš dzīvi neuztver pārāk nopietni, un lielo zilo vali. Turklāt ļoti īsā laikā kopā ar mīļu draudzeni, mākslinieci Kristiānu Dimiteri esam radījušas pirmo bērnu grāmatu Draugi. Vabulīša un Pifāna piedzīvojumi, un ziņa, ka grāmata jau ir iznākusi, sasniedza mani te, Meksikā. 

– Nora, mēs abas, šķiet, sazināmies visu šo gadu – teici, ka sarunai vēl nav laiks… Vai tāpēc šobrīd esi gatava runāt, ka tev ir, ko parādīt? 
– Jā. Tagad, ar tevi runājot, sēžu uz balkona Gvadalaharā. Aiz muguras jau ir padarīti darbi kā Eiropas Savienības goda autorei otrajā lielākajā grāmatu tirgū pēc Londonas, kur prezentēju savas grāmatas Mātes piens un Ūdens mirdzēšana. Ļoti priecājos satikt savus mīļus draugus – Elitu un Klāsu Vāveres, kuri šeit dzīvo. Elita atbrauca uz Gvadalaharu un kopā ar mani piedzīvoja manu profesionālo stāstu. Nekas no tā nav fiziski viegli, jo esmu savos skaistajos piecdesmit četros, un fiziskie spēki tomēr iet mazumā, tomēr tagad ir citādas sajūtas, salīdzinot ar 2018. gadu, kad ļoti personīgas izpluinīšanas situācijā biju dienas autore Londonas grāmatu gadatirgū. Atceros, kā es klupdama un krizdama skrēju, sniedzot piecpa­dsmit interviju dienā, nevarēju aizmigt, cēlos agri no rīta, lai visu paspētu, jo to vajag Latvijai, jo vajag atvērt durvis uz britu tirgu. Es nevarēju iekāpt lidmašīnā, kā man kājas ļodzījās. Braucu pa pasauli, uzstājos milzīgu auditoriju priekšā gan Japānā, gan Amerikā, un likās – jā, tas ir īstais vilnis, kas mani nes, un būs vēl augstāks vilnis… Bet nesen Kopenhāgenā pēc filmas Mātes piens un burziņa klusiņām pazudu un gāju viena pa Kopenhāgenas ielām un teicu: paldies, ka man šis mirklis ir dots! Jo dzīve ir šeit un tagad, un absolūti visas mazās lietas ir svarīgas. Tāda liela transformācija ar mani ir notikusi.

– Runājot tu visu laiku smaidi, tomēr gribu uzmanīgi pieskarties jautājumam par tavu «atrašanos uz mūžīgās aiziešanas robežas», kā to pagājušā gada vasarā publiski atklāja dzejniece un rakstniece Māra Zālīte, kad lūdza sabiedrības atbalstu. Kas īsti toreiz notika? 
– Runājot metaforās… Sēžot smalkā Kopenhāgenas kafijas veikalā un dzerot vislabāko kafiju, es nedomāju, ka man tas pašsaprotami pienākas. Taču pienāk dzīvē laiks, kad liekas, ka mums kaut kas pienākas. Un tieši tad dzīve un liktenis uzliek vislielāko pārbaudījumu. Manā gadījumā tas bija diezgan smagu notikumu kopums. Vispirms tā bija šķiršanās no mīļotā cilvēka. Tad pandēmija… Man jau no pirmās dienas bija sajūta, ka pasaulē notiek kaut kas briesmīgs, tumšs, nepareizs, turklāt es nepakļāvos tolaik mūsu valstī valdošajiem autoritārajiem likumiem, kādi nebija citās demokrātiskās valstīs. Tā laikam izpaudās mana iekšējā brīvība – nedarīt to, ko man uzspiež. Bet tas man maksāja ļoti dārgi. Biju ielikta Latvijas mediju melnajā sarakstā, nevarēju ieiet nevienā restorānā, taču kaut kādā veidā, veicot testus, es tomēr nokļuvu līdz Madrides grāmatu tirgum. 

Dzīvoju absolūti noslēgti no sabiedrības un kopumā atteicu aptuveni trīsdesmit interviju.

– Neesmu dzirdējusi par tādu melno sarakstu. Tas bija saistīts ar tavu lēmumu nevakcinēties?
– Jā, es centos brīvi paust savas domas, bet Latvijā tas nebija iespējams. Valstī, kuru es ļoti mīlu un mīlēšu līdz mūža galam. Jo es rakstu un rakstīšu tikai latviešu valodā. Vistrakākais bija apjaust, ka cilvēki, kurus zināji, spēja par tevi domāt, ka tu šo izšķiršanos dzīvē esi izdarījusi tikai, kā mans skolotājs Dzintars Sodums teiktu, – labuma piena dēļ. Ka esi pieslējusies vajadzīgajam virzienam vai, nedod Dievs, politiskajai partijai. Mani tas šokēja līdz tādam līmenim, ka es iegrimu zemūdens pasaulē. Un tagad tie paši cilvēki nāk man klāt un sniedz roku. Man nav nekāda naida pret viņiem, bet es izdzīvoju ar pavisam citu cilvēku enerģētiku un gaismu. 

Jā, es nonācu tādā tunelī, ka izvēlējos pati pielikt punktu šai dzīvei. Tomēr, izgājusi šo nebūt ne vieglo ceļu, tagad varu teikt, ka mēs nedrīkstam to darīt. Jo tas nav mūsu ziņā. Taču, izdarot ko tādu, ļoti daudzu cilvēku acīs tu kļūsti vēl vairāk izstumtais, jo šķiet, ka ar tevi vairs nevarēs rēķināties, jo tu jau sazin ko vari izdarīt… Tāpēc sekoja šis mans klusēšanas gads.

Dzīvoju absolūti noslēgti no sabiedrības un kopumā atteicu aptuveni trīsdesmit interviju, kas sakrita ar filmas Mātes piens pirmizrādi Latvijā. Lai gan pandēmija ir pagājusi, ļoti daudz kas diemžēl nav mainījies. Ir ārprātīgs bezdibenis starp politisko valdošo varu un cilvēkiem, kas aiz noguruma ir no tās novērsušies. Vienīgā iespēja ir turpināt darīt savu darbu godīgi un mēģināt radošajās izpausmēs iziet atkal ārpus noteiktajiem rāmjiem vai ģeogrāfiskām robežām un atnest gabaliņu pozitīvās enerģijas un gaismas atpakaļ. Pat tajā smagajā laikā teicu, ka nekur no Latvijas prom nebraukšu, un joprojām uzskatu, ka Latvijas nākotne būs atkarīga no tā, cik skaitliski mēs šeit paliksim. Kāpēc gan lai mēs nepiedzīvotu vēl kādas pārmaiņas?! Kā sākumā teicu – esot drupās un tikai runājot par tām, nav jau spēka piecelties. Ir jāatrod iemesls – man tā bija milzīgā cilvēku mīlestība, ko jutu, un nespēju iedomāties, ka spētu to nodot. Tāpēc es absolūti neko nenožēloju no… Es negribu teikt – iepriekšējās dzīves, jo arī tā bija mana dzīve.

– Par grāmatu Mātes piens esi teikusi, ka «balstīta ļoti personiskā stāstā, šī grāmata izrādījās vajadzīga daudziem mājās un pasaulē, bet mani tā pamazām apēda»…
– … jo es ļāvos tai mani apēst. Atceros, kā Baiba Broka man teica – ja viņa pēc piecu stundu izrādes aizies mājās un turpinās būt Aspazija, nekas labs no tā nebūs! Bet es laikam tik ļoti salipu kopā ar grāmatas stāstu, ka tas bija vēl viens iemesls, kas mani noveda līdz nulles punktam. Grāmatas Jōna pēcvārdā es rakstu par to, ka dzīve ir pārvērtusies par mākslu – mākslu izdzīvot. Tāpēc uz daudzām mākslas izpausmēm vairs nevaru reaģēt, atšķirot tās no dzīves. Jo mans personīgais ceļš pierāda, ka nav šo divu pasauļu, tas ir kopīgi savīts ceļš. Atceros, kad lasīju Kārenas Bliksenas vai Virdžīnijas Vulfas stāstus, es it kā nodalīju – nu, jā, viņas bija fantastiskas rakstnieces, bet, redz, dzīvē notika tā… Vai mūsu pašu Amandas Aizpurietes stāsts – kad viņa katastrofālā fiziskā un atkarības situācijā uzrakstīja savu ģeniālo dzejoļu krājumu, un viss beidzās tā, kā beidzās. Tāpēc, ja ir jāizšķiras starp mākslu un dzīvi, ej dzīvē, stādi puķes, cep kūkas un aizver ciet mākslas durvis! Jo nekas – absolūti nekas! – šajā pasaulē nav svarīgāks par brīdi, kad pavasarī stādi puķes, apskauj savu mīļoto cilvēku vai bērnu vai vienkārši skaties, kā saule aust un riet. To es saku no sirds!

– Tev pašai šķiet, ka bija jāizvēlas starp dzīvi un mākslu?
– Jā, bet es to nemācēju. Tomēr manī atradās spēks atnākt fiziski un garīgi atpakaļ dzīvē. Taču, ja atkal jutīšu, ka nespēju šo nošķīrumu starp dzīvi un mākslu izdarīt, es izšķiršos par labu dzīvei, puķēm, kūkām, sunim, mīļotajam cilvēkam, krustmeitai, māsai, tēvam, viņa sievai, visiem maniem mīļajiem cilvēkiem, kuriem varu sagādāt milzīgu prieku ne jau tāpēc, ka esmu rakstniece. 

– Vai grāmatā Jōna būs atblāzma no notikušā? Varbūt kādreiz šo atrašanos uz mūžības sliekšņa atspoguļosi?
– Vispirms es gribētu, lai cilvēki šo grāmatu izlasa, jo, manuprāt, tā rezonēs ar daudzu cilvēku iekšējām izjūtām. Tā ir pilnīgi cita pieredze, pavisam jaunā gaismā. Valis izglābs Jōnu un Jōna – vali. Laimīgas beigas, bet – kāpēc lai es neatļautos grāmatu ar laimīgām beigām? Pēc visiem notikumiem, kas sākās ar pandēmiju, turpinājās ar Ukrainas karu, daudzi jauni cilvēki saka – vai ir jēga radīt jaunu būtni tik trakā pasaulē? Tajā pašā laikā man apkārt ir sadzimis tik daudz mazu bērnu! Kā Juris Kaukulis dziedāja savā dziesmā: «Tās vēl nav beigas, tas vēl nav viss!» Un tāda vērtība katrai minūtei un stundai kā šobrīd man dzīvē nekad nav bijusi! Lai gan man arī agrāk bija sajūta, ka neko negribu atlikt uz rītdienu, tagad tas notiek pats no sevis. Es nezūdos par lietām, kas notiek apkārt, neļauju tām mani ieraut, ievilkt un purināt. Šobrīd ļoti skaidri redzu savu ceļu. 

Es nekad dzīvē vairs nepaiešu garām nevienam pakritušam cilvēkam – ne pēc radošas ballītes, ne cilvēkam, kas pakrīt katru dienu.

Un vēl, manuprāt, par to vajag runāt atklāti: ļoti bieži radošo cilvēku spēku uzturēšana iet kopā ar blakus lietām – liekas, ka vīns pacels spārnos, palīdzēs relaksēties, līdz nemanot ievelk tevi savā pasaulē. Tev liekas – viss kārtībā, visi tā dara. Esmu nolēmusi kādu laiku vairs nelietot alkoholu, un jūtos ļoti labi. Noliecu galvu Raimonda Paula priekšā, iedomājoties, cik grūti viņam visus gadus bijis atrasties mūziķu sabiedrībā. Jo atgriežoties redzu, ka apkārt jau nekas nav mainījies. Tikai mana attieksme ir mainījusies. Es nekad dzīvē vairs nepaiešu garām nevienam pakritušam cilvēkam – ne pēc radošas ballītes, ne cilvēkam, kas pakrīt katru dienu. Būšu spieķis cilvēka dzīves dramatiskajos mirkļos. 

– Šī nebija pirmā pieredze, kad atradies uz smalkās robežas starp dzīvi un nāvi. Pirms dažiem gadiem pēc šķiršanās piedzīvoji veselības problēmas.
– Jā, tas bija saistīts ar slimību, ar kuru cīnījos divdesmit gadu. Ar modernas terapijas veidu izdevās to uzvarēt un tikt no tās vaļā. 1998. gadā es pazaudēju bērniņu un man ielēja C hepatītu, kas līdz tam bija latentā stāvoklī, bet uzsprāga brīdī, kad sapratu, ka cilvēks, kuram uzticējos un kura dīvainības biju pieņēmusi, mani kā cilvēku un sievieti ir smagi nodevis. Bet man izdevās izķepuroties. Lai gan es neko neesmu aizmirsusi, man nav pārestības sajūtas, kāpēc ar mani tā notika, kāpēc man, tādai kārtīgai meitenei, šādi pārbaudījumi dzīvē uzlikti… Jo, ja tu dzīvo ar tādu sajūtu, tad arī nekas labs nesanāks. 

Otra lieta – ja neizdari secinājumus, atrodoties uz robežas, un pirmo reizi es uz tās biju ne jau savas izvēles dēļ, tad acīmredzot tā skola vēl man bija priekšā. Man likās, ka esmu varena, stipra latviešu sieviete, kura ar visu tiks galā, kura, lūk, pievarēja šādu slimību, izturēja terapiju kā teicamniece, ievērojot visus norādījumus, atkal bija uz pekām un turpināja dragāt pa literāriem festivāliem. Pa vidu šķirta laulība – tas nekas, pārdzīvosim arī to! Maucam tik uz priekšu! Nāk pandēmija, sabrūk cilvēciskās un finansiālās iespējas – nekas, arī to pārdzīvosim! Visu izdarīsim! Kad ar mani tas viss notika, cilvēki apkārt nespēja noticēt – Nora, tu!? Tu taču esi visstiprākā no mums! Un tad tu paskaties spogulī un pati sev pasaki, ka neesi stipra, ka arī tu vari nokrist. Tik zemu, ka pati nevarēji iedomāties, cik zemu. Un tad piecelies. Un ej tālāk! 

– Tev bijis daudz pārdzīvojumu, bet neviens no tiem tevi nesalauza, pat pieredze ar mammu deva tev spēku uzrakstīt grāmatu Mātes piens. Vai var teikt, ka ar šo kļuvi ievainojama?
– Jā, es kļuvu ievainojama. Lai gan pašai likās, ka ar mani tā nevar notikt! Es pati tikšu galā! Bet tā nav… Tāpēc prasiet citiem palīdzību, atklājieties, izstāstiet savu bēdu. Man ir ļoti ilgstošas draudzības, un kāpēc gan viņu priekšā izlikties kā klases salidojumos, kad cilvēki, no kuriem daudziem īstenībā mājās ir katastrofa, skaisti saģērbušies stāsta, ka viss ir kārtībā. Kamēr tu runāsi tā, it kā mājās viss būtu labi, bet tajā pašā laikā vārtīsies pa grīdu, plēsīsi sev matus, cīnīsies ar depresiju, bet, izejot no mājas, saņemsies, sataisīsies un mirdzēsi, dodot spēku citiem cilvēkiem, – tikmēr nekas nemainīsies. Man vairs negribas melot un izlikties. Interesantākais, ka joprojām atrodas cilvēki, kas saka – nu, un vai tāpēc tagad mums būtu jūs jāžēlo!? Bet ne jau tādēļ stāstu! Ja mēs varam cits citam palīdzēt un roku pastiept, tad darām to! Neieraujamies savos burbuļos! 

Šovasar man bija fantastisks piedzīvojums – pateicoties Ingai Ābelei, kura uzrakstījusi grāmatu Lidijas ziediņi, man izdevās pirmo reizi satikt Lidiju Lasmani-Doroņinu un kopā pavadīt vienu dienu Sārnatē. Mēs trijatā gājām pa lauku ceļu, kad viņa teica: es jau īsti neredzu, bet, zināt, meitenes, tikko dzērves aizlaidās, un pēc smaržas jūtu – jūra ir tuvu. Viņā ir tāds iekšējais spēks un gaisma! Prasīju Lidijai, kā viņa pēc visa pieredzētā varēja piedot! Bet viņa teica: ja tu nepiedod otram, tu nepiedod sev, un, ja nepiedod sev, tu esi saslēgts savās greizsirdības, naida un atriebības važās, un tas saēd no iekšpuses.

– Mēs jau it kā visi to zinām, cik svarīgi ir piedot, bet… 
– … bet tas nav viegli. Un sajust pa īstam piedošanas brīdi – tā ir liela laimes sajūta. Agrākajās intervijas teicu, ka tas ir iekšējs darbs ar sevi, bet nevajadzēja klausīties manos vārdos, jo es nemaz nezināju, ko tas nozīmē. Jo tad, kad tu pa īstam to ceļu esi izgājis, tu zini to sajūtu. Un tikai tu pats iekšēji izvēlēsies, vai gribi šo ceļu iet vai arī palikt izjūtās, kas grauž un kremt.

– Vai savam bijušajam vīram esi piedevusi? 
– Jā! Taču es vispār par to vairs negribu runāt… Interesanti, ka pēc vienpadsmit gadu ilgas pieredzes Gruzijā te, Meksikā, jūtos apdeidota, jo man vispār nav bail no lietām, par kurām Eiropas tūrists teiktu – ārprāts! Starp citu, kad biju aizbraukusi uz Kauņu, pretī viesnīcai ievēroju katoļu lūgšanu namu – Bodbes klostera miniatūru. Neticēju savām acīm! 

Vienmēr, kad paliku viena pati ar sevi, likās, ka kaut kas nav kārtībā – kāpēc man nav drauga vai vīra?

– Vai pēdējos gados esi bijusi Gruzijā?
– Nē, un pagaidām nav tādas vēlmes. Nezinu, kā dzīve turpinās attīstīties – iespējams, kādreiz vēl tur nokļūšu! Starp citu, savai dakterei, brīnišķīgam cilvēkam, Guntai Andžānei rudenī noorganizēju ceļojumu uz Gruziju un ieteicu aizbraukt arī uz Bodbes klosteri. Māsas tur mani ļoti labi atcerējās un pat atsūtīja pašu lietās vaska svecītes. Domāju – ja tas ir bijis pa īstam, tu paliec cilvēka sirdī, un tad tu vari satikt viņu pēc gadiem, un satikšanās būs gaiša un priecīga. 

– Kas tev šobrīd dod sievišķīgu laimes un piepildījuma izjūtu?
– Tas, ka varu būt mierīga! Dzīve pati par sevi man sniedz šo sievišķības un laimes izjūtu. Pirms pieciem, četriem, pat trim gadiem es nebūtu varējusi iedomāties, ka tas ir iespējams. Jo vienmēr, kad paliku viena pati ar sevi, likās, ka kaut kas nav kārtībā – kāpēc man nav drauga vai vīra? Bet tagad jūtos labi ar sevi! Tāds ir mans iekšējais status quo. Pat nezinu, vai šo miera un pilnestības izjūtu šajā brīdī mainītu pret kaut ko citu. Neviens gan no mums nezina, kā būs. 

– Kad šķīries, teici, ka negribi dzīvot tā, lai cilvēkiem no malas liktos, kāda brīnišķīga pāra sastāvdaļa esi, jo visvairāk gribi justies laimīga. Lai izšķirtos, ir vajadzīga liela drosme, vai ne?
– Jā, katra šķiršanās sievietei ir ļoti drosmīgs solis. Ja ir bērni – tas ir pārdrosmīgs solis. Zinu, ka daudzas sievietes man apkārt izvēlas neredzēt to, kas notiek… Bet tas nav mans ceļš, jo es sevi sagrautu un izputinātu. Es taču to jau piedzīvoju! Ja sagrauju un izputinu sevi, es sagrauju savu brīnišķīgo krustmeitu, nodaru sāpes māsai un tēvam, savam mīļajam sunim Pērkonam, saviem draugiem, vīriešiem un sievietēm, saviem lasītājiem. Tad kāda jēga, ja es nodaru sāpes tik daudziem cilvēkiem? Es esmu atpakaļ, lai radītu prieku! 

– Zinu, ka janvāra sākumā aicināsi cilvēkus uz Noras māju, kur iepazīstināsi ar savu pieredzi rakstniecībā. Ko tu pati gaidi no nākamā gada? 
– Tā kā es neko daudz negaidīju no šā gada, bet tas man piešķīra tik daudz, tad es atļaušos nebūt uzstājīga, nerakstīt nekādas vēlmes – ne augšup, ne Ziemassvētku vecītim. Es pieņemšu visu, ko man dos! Un centīšos pēc iespējas, savu spēku robežās, godīgi to izpildīt. Bet pieņemšu visu.

Pieturzīmes

•  Studējusi latviešu filoloģiju Latvijas Universitātē, angļu valodu un literatūru Kolumbijas Universitātē Misūri ASV. 
•  Uzrakstījusi romānus Mātes piens, Dzīves svinēšana, Amour fou, Jaunavas mācība, Vīrs zilajā lietusmētelītī, Ūdens mirdzēšana, kā arī jaunāko Jōna. Vairāki stāstu krājumi.
•  Darbi tulkoti angļu, krievu, maķedoniešu, hindi, dāņu, igauņu, zviedru, gruzīnu u. c. valodās. 
•  Sastādījusi trimdas rakstnieka Dzintara Soduma Kopotos rakstus 7 sējumos.