Džentlmenis, skaistais baleta princis un pat reiz hokejists. Haraldu Ritenbergu pieminot

«Pensija? Tā man vēl priekšā!» toreiz smējās Haralds Ritenbergs. «Skolā jau nekad nav garlaicīgi un, kamēr pats labi jūtos un spēju to darīt, tikmēr strādāšu.» Mēs runājām neilgi pirms tautas mīlētā baletdejotāja un kinoaktiera 82. dzimšanas dienas, nākamgad viņam apritētu 94.

Teikšu godīgi – man vajadzēja divas dienas, lai saņemtos piezvanīt Haraldam Ritenbergam. Viņš ļoti pieklājīgā stilā vilcinājās teikt jāvārdu mūsu sarunai un, laikam cerot, ka pazudīšu, lūdza zvanīt pēc nedēļas, lai tad vienotos par tikšanās laiku. Es piezvanīju. Mēs satikāmies. Kur gan citur, ja ne Ritenberga kunga otrajās mājās – Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā. Nu jau skolā kādreizējais baleta solists aizvadījis vairāk gadu nekā uz skatuves. 

Rit stunda, tāpēc gaiteņos valda klusums. Vien divas meitenes gaitenī mācās un, mūs ieraugot, ne vien sveicina, bet steigšus pieceļas kājās. Kad skolas mākslinieciskā vadītāja mājīgajā kabinetā iekārtojamies uz sarunu, viņš saka: «Par mani jau ir tik daudz rakstīts… Es jums labāk uzdāvināšu Ijas Bites grāmatu! Viņa paveica apbrīnojamu darbu, atrada tik daudz publikāciju par manām lomām…» Kamēr mākslinieks raksta autogrāfu grāmatā Haris. Viss par Haraldu Ritenbergu, jautāju – vai gan var uzrakstīt visu par cilvēka dzīvi? Ritenberga kungs apcerīgi smaida: «Nevar gan… Un nemaz nevajag!» Arī mūsu sarunā viņš ļoti džentlmeniski izvairās no vairākiem maniem jautājumiem. Par viņu joprojām bieži raksta – baleta princis, bet man gribas papildināt – džentlmenis. 

Lokainie mati

Kad 1932. gada pavasarī rīdzinieku Ritenbergu ģimenē piedzima puika, viņu mājās – dzīvoklītī Pārdaugavā, Gregora ielā – jau gaidīja sešgadīgā māsa. Anna bērnībā daudz pieskatīja brāli, kamēr vecāki pelnīja iztiku. Tēvs Alfrēds, ko bērni sauca par papu, pēc tautības vācietis, strādāja gumijas fabrikā. Savukārt mamma Marija, pēc tautības poliete, bija profesionāla šuvēja, kas arī savējos skaisti apšuva. 

Liktenim labpatika pajokot. «Vecāki bija iecerējuši mani saukt par Kārli,» atceras Haralds Ritenbergs. «Taču mācītājam misējās – viņš mani nokristīja par Haraldu. Tā nu Kārlis palika mans otrais vārds.» 

Tā kā mazajam Haraldam bija lokaini mati, puikam bērnībā tos neapgrieza. Tādēļ pat radušies pārpratumi, piemēram, kāda kundze nākusi sūdzēties par bērna uzvedību uz ielas. Kas tad tā par lietu?! Viņa priecājusies: «Kāda skaista meitenīte!», bet bērns atbildējis: «Dullā bāba, vai tu neredzi, ka man kājās ir bikses?» 

Nekas neliecināja, ka zēna dzīve tiks saistīta ar baletu. Drīzāk tas varēja būt sports, jo Haraldam patika būt kustībā – skriet, slēpot, spēlēt futbolu un hokeju. Viņš neizcēlās ar parauguzvedību. Kara laikā kopā ar citiem puikām pat tika aizturēti un nopratināti, jo Zasulauka stacijā no vagoniem nozaga sakaru kabeļus, no kuriem izgatavoja stekus. Par laimi, vācieši saprata, ka tā ir tikai palaidnība, un puikas palaida mājās. 

Kad sākās balss lūzums un nācās aiziet no kora, biju satriekts

Kas zina, kā iegrozītos turpmākā dzīve, ja no bēgļu gaitām Kurzemē ģimene pēc kara neatgrieztos Rīgā? Taču viņi pārbrauca, un Haralds atsāka skolas gaitas. Un tad pienāca kārta nākamajam likteņa piesitienam. Mamma uzzināja, ka Operā rīko konkursu uz vietām zēnu korī. Tā kā Harijs dziedāja skolas korī un skolotājs slavēja viņa balsi, Marija sūtīja dēlu uz Operu. «Tā nebija mana izvēle, tikai mammai par prieku aizgāju uz konkursu. To izturēju un nokļuvu uz skatuves, ar zēnu kori piedalījos operas izrādēs. Karmena, Pīķa dāma… Saindējos ar skatuvi, man tik ļoti tur viss patika! Tāpēc tad, kad sākās balss lūzums un nācās aiziet no kora, biju satriekts. Atceros, sēdēju skumjš pie aktieru ieejas, kad pie manis pienāca kāds kungs. Viņš esot ievērojis, kā kustos uz skatuves, un mudināja, lai stājos baletskolā. Tā kā gribēju palikt uz skatuves, piekritu. Nezinu, kas notiktu, ja todien mani neuzrunātu šis kungs, kas bija baletskolas mācību pārzinis Boļeslavs Miļēvičs. Bet tas augšā (Ritenberga kungs norāda uz debesīm) jau visu zina!

Uzņemšanas komisijā sēdēja kāda skaista dāma, kas mani ieraugot iesaucās: «Viņš būs mūsu baleta premjers!» Tobrīd es nezināju, ka tā ir Helēna Tangijeva-Birzniece.»

Arī šo tikšanos var saukt par liktenīgu, jo leģendārajai baletmeistarei Ritenbergs kļūs par iemīļoto solistu, kuru viņa izvēlēsies daudzām skaistām lomām.

Baletdejotājs un hokejists?!

Baletskolā Haralds nokļuva klasē, kas vēlāk kļuva leģendāra un tiek saukta par zelta klasi. Kā jau pēckara laikā, klasē satikās ļoti atšķirīga vecuma puiši – vecākos (vēlākos tautas deju lielmeistarus Alfrēdu Spuru un Uldi Žagatu) un jaunāko (slaveno Māri Liepu) šķīra astoņi gadi! Turklāt viņu pedagogs Valentīns Bļinovs bija vecāko puišu vienaudzis. Atbraucis no Maskavas, viņš saviem audzēkņiem ļoti daudz stāstīja arī par krievu baletu. Turklāt skolotājs savu klasi pat aizveda uz Maskavu, kur topošie baletdejotāji pirmo reizi skatījās izrādes Lielajā teātrī. 

Balets – tas ir smags ogļrača darbs šahtā, vienīgā atšķirība, kas tas notiek baltās čībiņās

Savādi, bet publikācijās par Haraldu Ritenbergu, bieži var lasīt atziņu – viņam viss nācis viegli. «Varbūt no malas tā izskatījās,» mākslinieks nopūšas. «Baletā nekas nav viegli! Pareizs ir teiciens, ka balets – tas ir smags ogļrača darbs šahtā, vienīgā atšķirība, kas tas notiek baltās čībiņās. Es nemēdzu salīdzināt savu paaudzi ar tagadējo jaunatni. Tik ļoti ir mainījies laiks un arī attieksme pret dzīvi! Tomēr visos laikos uzreiz var redzēt, kurš patiesi grib dejot no visas sirds. Nevis mamma grib, bet gan pats audzēknis to vēlas, tāpēc nesaudzē sevi, strādā katru dienu. Es arī tāds biju. Manuprāt, galvenais jau ir tā gribēšana un mīlestība uz to, ko dari.»

Un tomēr… Jaunībai tika arī sava tiesa. Pēc smagām nodarbībām treniņzālē, mācību stundām, pēc piedalīšanās mazās lomiņās Opernama izrādēs, topošie baleta mākslinieki vēl paspēja gan ballītēs izdejoties, gan svinēt dzimšanas un vārda dienas, gan uz Jūrmalu aizbraukt. Vēl arī piepelnīties! Haralds Ritenbergs ar klasesbiedru Artūru Ēķi kādu laiku naudiņu pelnīja naktīs – tramvaja sliežu remontos un būvē. Izrādās, arī tā iespējams trenēt muskuļus, lai balerīnas kā pūciņas cilātu.

Man skolā stingri pateica – vai nu balets, vai hokejs.

Turklāt tas vēl nav viss! Mūsdienās pilnīgi neticami šķiet tas, ka vienlaikus ar mācībām Horeogrāfijas vidusskolā topošais baletdejotājs spēlēja… hokeju! Sākumā viņš stāvēja vārtos, bet, pārgājis uz Universitātes sporta kluba komandu, pārkvalificējās par uzbrucēju. Veicās tik labi, ka iekļuva republikas jauniešu izlasē. Tikai tad, kad hokejistam Ritenbergam komandas sastāvā vajadzēja doties uz spēlēm Čeļabinskā, baleta pedagogi uzzināja, ar ko jaunietis vēl nodarbojas. «Vai, tad izraisījās skandāls! Man skolā stingri pateica – vai nu balets, vai hokejs. Protams, izvēlējos baletu. Hokejs man patīk joprojām un labprāt skatos spēles, tomēr kopš zēnu kora laikiem es zināju – gribu būt uz skatuves.»

Vispārizglītojošos mācību priekšmetus topošie baletdejotāji apguva kopā ar topošajiem mūziķiem no Dārziņskolas. Klases pēdējā solā kopā sasēdās Haralds Ritenbergs un Raimonds Pauls. Izrādās, komponists čakli izpildījis mājas darbus, ko allaž aizņemtais baletdejotājs mēdzis norakstīt. Kad 1952. gadā skolas gaitas palika aiz muguras, visi klasesbiedri sarunājuši – jaunajā gadu tūkstotī, 2000. gada 1. janvārī satikties Bastejkalnā. Kad tā diena – pašiem par pārsteigumu tik ātri! – pienāca, ieradās divpadsmit klasesbiedri, tai skaitā Raimonds Pauls un Haralds Ritenbergs.

Uzreiz Romeo

Pirmajā darba gadā jaunajam baletdejotājam zvaigznes sastājas bezgala veiksmīgi. Tiek iestudēts balets Romeo un Džuljeta, galvenajās lomās – trīs dejotāju pāri. Par diviem duetiem viss skaidrs, bet trešajā ir tikai Džuljeta – teātra primadonna, lieliskā Anna Priede. Haralds gandrīz netic savām ausīm, kad izdzird vārdus – tu dejosi ar Priedi! 

Savu iespēju viņš izmanto, mēģinājumos ieliek visus spēkus un sirdi. Pirmizrādes vakarā visiem ir skaidrs – balets ieguvis jaunu premjeru, mūsdienās teiktu – zvaigzni. Lomas seko cita citai – Princis Pelnrušķītē, Zemgus Brīvības saktā, princis Alberts Žizelē, Francis Pie zilās Donavas, princis Zigfrīds Gulbju ezerā… Ne velti Ritenbergu mēdz saukt par skaisto baleta princi.

Ar viesizrādēm tiek izbraukāta toreizējā lielvalsts PSRS – Ļeņingrada, Ivanova, Baku, Erevāna, Tbilisi, Taškenta u. c. Protams, arī Maskava, kur latviešu baletdejotāju pamana un vēlas redzēt kā savējo. Kāpēc gan Haralds neseko klasesbiedra Māra Liepas pēdās uz pasaulslaveno Lielo teātri?

Alisijai Alonso bija slikta redze, tāpēc vajadzēja zināt, no kuras puses pieiet.

«Jā, man bija daudzi piedāvājumi. Maija Pļisecka, iestudējot Džuljetu, gribēja, lai esmu viņas Romeo. Bet maskavieši satraucās – kāpēc kādam no Rīgas jādejo, ja savējo diezgan?! – un savērpa intrigas. Katru reizi, kad pēc tam satikāmies, Pļisecka mani uzrunāja – moi princ*. Ja būtu gribējis, varēju strādāt Maskavā. Ti takoj simpatičnij maļčik, perejezžaj k nam!** (Smejas.) Tā man teica, es vienmēr atbildēju – paldies, padomāšu! Bet vienmēr braucu mājās. Man tepat Rīgā patika, te ļoti labi jutos. Tolaik jau uz izrādēm nāca skatīties konkrētu solistu. Man bija sava publika. Man bija lieliska partnere Velta Vilciņa, ar viņu kopā nodejoju gandrīz visu savu baleta mūžu. Arī Veltai piedāvāja darbu Lielajā teātrī, un arī viņa izlēma to nepieņemt. It kā tur bija lielākas iespējas, bet arī lielākas intrigas. Protams, intrigas ir visur baleta pasaulē, tomēr to mērogs atšķiras. Kaut arī Rīgā bez tām neiztika, to nevar salīdzināt ar Maskavu. Konkrēti? Neviens jau acīs neko neteica, tikai tu jūti – kaut kādas neparastas vēsmas pūš! (Smejas.) Kad ieradās kāda ārzemju balerīna, mani bieži aicināja viņai par partneri. Ar daudzām prīmām iznāca dejot. Vai rokas nedrebēja? Sākumā jau mazliet mulsu, bet tas jāpārvar un… Piemēram, Alisijai Alonso bija slikta redze, tāpēc vajadzēja zināt, no kuras puses pieiet, viņu nebija arī viegli izcilāt, jo kubiete bija paliela auguma.»

Ziedi vannā un uz kāpnēm

Dzīvojot aiz dzelzs priekškara, baletdejotājiem bija tā retā iespēja nokļūt ārzemēs, izjust brīvās pasaules garšu un labumu. Haralds Ritenbergs pabija gan tepat Eiropā, gan arī ASV, Meksikā, Turcijā, Japānā… «Vienīgi Austrālija palika neredzēta,» viņš secina. «Kad biju viesizrādēs Stambulā, satikos ar Rūdolfu Nurijevu, kas tolaik dejoja ar Austrālijas baletu. Teicu, ka vēlētos turp aizbraukt, un viņš mudināja – bet tu atbrauc, noteikti atbrauc!»

Kādreizējie rīdzinieki, pasaulslavenie Mihails Barišņikovs un Aleksandrs Godunovs (par viņu IEVAS Stāsti rakstīja 2012. gada 4. numurā) kļuva par pārbēdzējiem, palika Rietumos… Vai Ritenbergam nebija līdzīga vēlme? «Mums ar Veltu Vilciņu bija tiem laikiem milzu priekšrocība – ar viesizrādēm varējām izbraukāt pasauli. Daudz redzējām, piedzīvojām, tomēr es vienmēr gribēju atgriezties mājās. Te esmu bijis un joprojām esmu laimīgs. Atceros, mācīju Aleksandram Godunovam duetus. Viņš mūžīgi sēdēja uz palodzes un pārdzīvoja par savu mazo augumu. Tad vienā vasarā izstiepās. Viņš, tāpat kā Mihails Barišņikovs, palika Rietumos. Kad Miša atbrauc uz Rīgu, parasti aiziet uz Mazo Smilšu ielu 8 – tajā namā kādreiz atradās Horeogrāfijas skola. Viņš arī tagadējā ēkā ir viesojies, vadījis nodarbību. Sašas dzīve beidzās traģiski. Abi – izcili baletdejotāji, bet vai viņi bija laimīgāki par mani? Nezinu gan…»

Kādas vāzes?! Puķes liku vannā!

Par to, kā publika jūsmoja par Haraldu Ritenbergu un mīlēja mākslinieku, stāsta leģendas. Mūsdienās jau tādas pielūgsmes vairs nav. Pēc katras izrādes – ziedu klēpji. Kad bilstu, ka viņam vajadzēja nopirkt daudzas vāzes, mākslinieks smejas: «Kādas vāzes?! Puķes liku vannā!» Naktīs pielūdzējas mājas kāpnes, celiņu no auto līdz kāpņu telpai noklāja ar ziediem. Rakstīja vēstules, jūsmīgas zīmītes atstāja teātrī pie šveicara un aizsprauda mašīnai aiz loga tīrītāja. Bet viņu elks jau bija precējies. Ar baletdejotāju, izcilo raksturdejotāju Aiju Baumani. Tiem laikiem tā bija drosme – Aija un Harijs laulājās Katlakalna baznīcā. 

Pirms diviem gadiem mūžībā aizgājusī baleta māksliniece, horeogrāfe, tautas deju ansambļu vadītāja, deju svētku virsvadītāja, grāmatā Trejkrāsainā. Aija Baumane un viņas dejas par savu laulību ar Ritenbergu stāsta: «Mēs ar Hari nereti piedalījāmies vienos un tajos pašos braucienos. Tikai viņš – ar Veltu Vilciņu dejoja klasiku, mēs ar Uldi Žagatu – tautiskās dejas. Mēs pie vecākiem dzīvojām caurstaigājamā istabā, bet nekad nemanījām, kā viņi iet cauri. Klusi klusītēm. Tēvs bija paskarbas dabas cilvēks, taču Hari ļoti cienīja. Pieskatīja un kopa viņa auto, tas allaž bija kārtībā. Mamma viņu lutināja. Zināja, ka Harim patīk speķa pīrāgi ar ādiņu. Tad nu cepa viņam speciāli. Mums pārējiem parastos, viņam – ar ādiņu.»

Atceroties tos laikus, Ritenberga kungs teic: «Mūs sauca par skaistu pāri. Kamēr dabūjām savu dzīvokli, dzīvojām pie Aijas vecākiem Altonavas ielā, tajā pašā mājā pie Māras dīķa, kurā Ojārs Vācietis ar savu kundzi. Dzejnieki pirmajā stāvā, mēs – otrajā.» Taču šaurība netraucēja uzņemt ciemiņus. Gluži kā anekdote vēl daudzus gadus stāstīts, kā vienā dzīves svinēšanas reizē gadījies baletdejotājam Aleksandram Leimanim, kurš, noguris no dziedāšanas un dejošanas, aizgājis uz virtuvi atvilkt elpu un apsēdies uz karstās plīts ar visām no tā izrietošajām sekām – apdegumu, kas līdzinājies olimpiskajiem apļiem… 

Par to, kāpēc pirmā laulība pēc deviņiem gadiem izira, Ritenberga kungs ir vārdos skops: «Mēs dzīvojām labi, un es neko nenožēloju. Taču tie raksturi laikam tomēr nesapasēja.» 

Redz, kur Nauris! 

Protams, kino – tā ir nozīmīga nodaļa mākslinieka dzīvē.  Ritenbergs bija tik aizņemts savos darbos – kā gan viņš varēja zināt, ka Rīgas Kinostudijas režisors Leonīds Leimanis beidzot ticis pie iespējas filmēt savu sen izloloto scenāriju? Neviens vēl nenojauš, ka filmas Nauris galvenais varonis kļūs par savas paaudzes elku, ka viņa vārdā nosauks daudzus jaundzimušos. Leimaņa scenārijā Nauris ir puisis no zvejnieku ciema, kas uzaudzis pie vectēva, kurš nepieņem jauno dzīves kārtību. Tā nu viņš iepinas nepatikšanās, ko mazdēls viens pats cenšas atrisināt. Apkārtējie par to nezina un puisi nosoda. Visu vēl vairāk sarežģī paraugskolnieces Daigas un Naura savstarpējās jūtas. Cīnoties pret sliktajiem, Nauris gandrīz iet bojā…

Tā nu režisors centīgi meklē galvenās lomas atveidotāju, uz provēm cits pēc cita nāk aktieri, bet neviens nepārliecina Leimani. Leģenda vēsta – kad pēc kārtējās neveiksmīgās dienas režisors atgriezies mājās, viņa māte skatījusies tālaika jaunumu – televizoru. Apjautājusies, vai dēls atradis Nauri, un saņēmusi noliedzošu atbildi, viņa pēc brīža izsaukusies – redz, kur Nauris! Tobrīd televīzija raidījusi Veltas Vilciņas un Haralda Ritenberga izpildīto Zvejnieku deju. Jau nākamajā dienā baletdejotājs uzaicināts uz kinostudiju. Tika uzņemtas kinoproves un no vienpadsmit pretendentiem uz Naura lomu izvēlējās Haraldu Ritenbergu. 

Kad 1957.gadā Nauris nonāk kinoteātros, Ritenbergs gandrīz vai iegūst otro vārdu – Nauris – un iekaro meiteņu sirdis ne tikai Latvijā. Sajūsmas vēstules uz Rīgu plūst gan no visas plašās padomju savienības, gan Vācijas, Ungārijas, Bulgārijas, Polijas. 

Pēc milzīgajiem panākumiem Leonīds Leimanis nolemj arī nākamajā filmā galvenajā lomā filmēt Haraldu Ritenbergu. Kopā ar rakstnieku Zigmundu Skujiņu top scenārijs filmai Šķēps un roze, kurā Jurģa lomas izpildītājs jau zināms. 

Apkārt bija tik daudz skaistu meiteņu, bet Haralds nevienu neredzēja.

«Filmēšanās bija kaut kas pilnīgi atšķirīgs no baleta. Interesanta pārmaiņa, bet teikt, ka atpūta, – to gan nevaru!» atceroties kino pieredzi, atzīst mākslinieks. Turklāt viņam tika lomas, kurās vajadzēja skriet, lēkt, kāpt Doma baznīcas tornī, paukoties, jāt ar zirgu, vadīt ekskavatoru, kura kausā sēž aktrise, un pat mēģināt paiet zem braucoša vilciena! Ja pēc Naura un Jurģa atveidošanas Ritenbergs būtu pieņēmis citu kinostudiju piedāvājumus filmēties, viņš kino vairs nespētu apvienot ar baletu. Skatuve tomēr bija pirmajā vietā! Viņš turpināja ar dejot, tomēr pēc desmit gadiem atgriezās uzņemšanas laukumā. Tapa viena no mūsu tautas iemīļotākajām kinofilmām – Vella kalpi. Te komentāri lieki – katrs vismaz pāris reižu redzējis režisora Aleksandra Leimaņa darbu, pareizāk – diloģiju. Jo pēc diviem gadiem, 1972.gadā pirmajai filmai seko turpinājums –  Vella kalpi Vella dzirnavās. Pat ja Haralds Ritenbergs būtu atveidojis tikai Andra lomu, viņš vieta tautas sirdīs būtu garantēta. 

Būs vēl viens!

Vella kalpu filmēšana sakrīt ar skaistu laiku Ritenberga dzīvē. Vairākus gadus iepriekš fotomākslinieks Žanis Legzdiņš savu draugu Haraldu iepazīstina ar Rīgas modeļu nama modeli Birutu Strautu. Krietni pēc tam viņa intervijā žurnālam IEVA atcerējās: «Haralds tolaik jau bija slavens. Dejoja galvenās lomas. Man arī tikusi laime būt reizē ar viņu uz skatuves, kad Maskavā deju kolektīvs Līgo, kurā dejoju, piedalījās baleta uzvedumos. Haralds tolaik bija precējies ar spožo dejotāju Aiju Baumani. Viņš bija ļoti atturīgs. Apkārt bija tik daudz skaistu meiteņu, bet Haralds nevienu neredzēja. Nodejoja un aizgāja. Tāls un nepieejams.»

Taču tad, kad abi iepazinās, situācija bija mainījusies: «Haralds bija nomākts un bēdīgs, jo bruka viņa laulība un tieši tobrīd viņš šķīrās no sievas. Sākās mūsu draudzība, kas pārauga mīlestībā.» Pēc diviem gadiem, 1967.gada Ziemassvētkos viņi apprecējās. Vēl pēc diviem gadiem, Vella kalpu tapšanas laikā, ģimene gaidīja bērniņu. Tolaik jau nebija smalku aparātu, kas ļāva ieraudzīt gaidāmo mazuli un arī, noteikt tā dzimumu. Ritenbergi cerēja uz puiku. Joprojām, atceroties savu telefonsarunu ar vecmāti, Haralds nevar valdīt smaidu: «Viņa mani apsveica ar dēlu, kad pēkšņi iesaucās – pagaidiet, pagaidiet, būs vēl viens! Tā mēs tikām uzreiz pie diviem puikām. Par godu tolaik ļoti populāram dziedātājam Dīnam Rīdam jaunāko dēlu sieva nosauca viņa vārdā. Tagad tikai nepareizi raksta – Dins Ritenbergs, patiesībā viņš ir Dīns! Pusstundu vecākais dēls tika pie norvēģu vārda Erlends – to es izvilku no cepures, kurā kolēģi bija sametuši zīmītes ar zēnu vārdiem.» 

Princis pārtop direktorā

Iemācījos pacietīgi klausīties.

Balets ir nežēlīgs – tas jau četrdesmitgadniekus sūta pensijā. «Cik ilgi dejot, tas tomēr katram ir individuāli. Ja redz, ka vairs nevar, tad baletmeistars pabrīdina, ka varbūt labāk…» izteiksmīgi noteic Haralds Ritenbergs. «Es beidzu dejot četrdesmit piecos gados. Biju iecerējis atvilkt elpu, kādu laiku apdomāties, kā dzīvot tālāk. Bet toreizējais kultūras ministrs Kaupužs pierunāja nākt par direktoru uz Horeogrāfijas vidusskolu. Jūs jautājat vai pēc dzīves uz skatuves kārtot saimnieciskās lietas nebija garlaicīgi… Kur nu garlaicīgi, tas bija smagi! Pēc tam ar lielu prieku gāju klasē mācīt bērnus. Es jau vienā personā biju pedagogs, skolas mākslinieciskais vadītājs un direktors. Iemācījos pacietīgi klausīties. Ziniet, kā bieži notika? Ienāk kabinetā kāds sašutis pedagogs un vēl neapsēdies saka – tur kaut ko vajag darīt! Es jau zinu, kas būtu jādara, bet klusēju. Cilvēks runā, runā un tad pielec kājās – vai, man jāiet, paldies! Bez diplomātijas jau te neiztikt. Iepriekšējā skolas direktore, šerpa dāma, brīnījās, kā es tieku ar visu galā. Kaut gājis ir visādi, protams… Kad dēli skolā mācījās, tad gan viņiem bija grūti, gan man neklājās viegli. Nekādi paraugzēni jau abi nebija, pie manis mūžīgi viņus veda – atkal jūsu dēli! (Smejas.) Cerēju, ka puikas nodarbosies ar kaut ko citu, bet Dīns un Erlends paši izlēma, ka būs baletdejotāji.» 

Laikam jau nepalika bez pēdām daudzās izrādes, ko viņi mazotnē noskatījās. «Tavējie šodien atkal ļoti labi nodiriģēja baletu!» tā Ritenbergam pēc nodejotās izrādes mēdzis teikt diriģents Jānis Hunhens. Kāpēc? IEVAS Stāstos par to ir stāstījis Dīns: «Tēvs uz skatuves dejo, bet mēs pieceļamies kājās un tēlojam diriģentus.» Erlends papildināja brāli: «Sēdējām valdības ložā zem kuras orķestra bedrē atrodas bundzinieks. Kad apnika tas, ko rāda uz skatuves, spļāvām ledenes uz bungām.»

Laiks skrien nežēlīgi ātri – nu jau baletdejotāju karjeru beiguši arī Dīns un Erlends… «Man ir divi mazbērni – Erlenda Alise un Dīna Roberts. Vēl jau mazi – vienam ir pieci gadi, otram tūlīt būs. Tikai tad, ja paši gribēs dejot, to darīs, es viņus nespiedīšu. Roberts un Alise mani sauc par opi, opapā.» 

Kāpēc jātrako?  

«Vai balets atstājis iespaidu uz veselību? Protams. Man abas gūžas ir izoperētas. Nesen krietni jaunāks kolēģis prasīja, kā es pēc operācijas tiku laukā no gultas, jo tad vairs nevar kā parasti izkāpt vispirms ar vienu un tad otru kāju. Teicu – saliec smuki kājiņas kopā un pagriezies!» smaida mākslinieks. 

Haralds Ritenbergs kopš 2008.gada Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā ir «tikai» mākslinieciskais vadītājs. Uz darbu nāk kājām no netālās Kapseļu ielas, kur dzīvo. Vasarās izbrauc ar velosipēdu, jo bez kustībām nevar iztikt. 

Kad atgādinu Ritenberga kungam, ka par viņu Ēriks Tivums rakstījis: «Viņu mīlējušas skaistas sievietes un viņš mīlēja skaistas sievietes», mākslinieks piekrīt: «Pareizi! Kurš gan nemīl skaistas sievietes? Jā, manā dzīvē mīlestība ir bijusi.» Un vairs neko nesaka, tāpēc jautāju, vai viņš piekrīt franču rakstniekam, kas uzskata, ka mīlestība ilgst trīs gadus.  

Nezinu, vai sievām bija grūta dzīve ar mani.

«Iespējams. Grūti pateikt. Varbūt bišķi ilgāk. Dzīvē jau parasti notiek kaut kas tāds, kas tevī ko maina, un līdz ar to arī attiecības paliek citādākas. Ja jau es trīs reizes esmu mainījis sievas, tad kaut kas manī ir mainījies. Abas reizes esmu šķīries mierīgi, bez skandāliem, abpusējā sapratnē, ka mums vairs neštimmē. Iemīlēšanās katrreiz jau sākas citādāk, bet tas vienmēr ir skaisti. Sieviešu dēļ gan nekas traks nebija jādara. Ja man pretī ir cilvēks, kas man patīk un kuram es patīku, tad kāpēc jātrako?  

Nezinu, vai sievām bija grūta dzīve ar mani. Ar manu darbu un, kā jūs sakāt – daudzajām pielūdzējām, jau viņas rēķinājās, kad precējās, jo zināja, kas esmu. Arī viņas neviens neiegrožoja. Dzīvojām savstarpējā uzticībā. Tagad jauna situācija – esmu sievas padotais, viņa ir skolas direktore. Var teikt, ka mums iznāca dienesta romāns. Kopā strādājām, un tad lēnām pamazām… Mājās par darbu maz runājam, tas paliek šajās sienās, jo darbu nevajag nest uz mājām.

Ziniet, vajag priecāties par katru dienu! Gaidu rudeni, jo man ļoti patīk sēņot. Pēc tam tīrīšana gan ne visai, bet tā ceremonija mežā – vai, cik laba! Man ir savas sēņu vietas, kur dodos. Joprojām patīk ar mašīnu braukt. Kādreiz nomainīju trīs volgas, vēl citas markas, bet nu man maziņš, ļoti ērts auto Citroen 3. Es zini, ar ko beidzas pārāk ātra braukšana, tāpēc man visi nesas garām. Dzīvoju šodienā, nevis pagātnē. Neskumstu – vai, kā tolaik gāja… Jauki, ka tik daudz kas skaists ir bijis, bet tas pagājis un jādzīvo uz priekšu.»