Akordeoniste Inita Āboliņa: Tēta nāve vienā brīdī padarīja mani par simt gadiem vecāku

Ar harismātisko akordeonisti Initu Āboliņu tiekamies viņas darbavietas – Latvijas Nacionālās operas – kafejnīcā, kur ekrānā raida izrādes ģenerālmēģinājumu. Ar opermūziku fonā sarunājamies par to, kas mākslinieces dzīvē un radošajā darbībā pa šo laiku ir mainījies arī bez plašākai publikai zināmā fakta, ka akordeoniste vairs nespēlē grupā Lauku muzikanti.

Guna Roze

26. jūlijs

Foto: no izdevniecības Žurnāls Santa arhīva

Joprojām ar akordeonu

Ar sev raksturīgu degsmi Inita stāsta, ka rudenī Nacionālajā teātrī turpināsies izrādes Dumpīgā Rīga, kur viņa spēlē, mainoties ar akordeonistu Artūru Noviku. Un aicina uz ļoti īpašu un skaistu opermūzikas, franču šansonu un skaistāko Francijas dziesmu koncertu Zem Parīzes debesīm augusta sākumā viņas dzimtajā Jēkabpilī un Valmierā.

«Pēc mūsu sarunas 2013. gadā pabeidzu Mūzikas akadēmiju. Mācījos akordeonu.» Kā tad tā – viena no vadošajām Latvijas akordeonistēm vēl mācījās spēlēt instrumentu? Taču tam ir izskaidrojums.

Tēta nāve vienā brīdī padarīja mani par simt gadiem vecāku.

«Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā mācījos akordeonu, bet, kad pēc vidusskolas gribēju stāties Mūzikas akadēmijā, akordeona studiju tur nebija. Tāpēc aizgāju uz vācu filologiem Universitātē. Akordeons akadēmijā parādījās uzreiz pēc tam – nākamajā gadā. Tolaik domāju: «Ai, labi, es tāpat esmu koncertējoša akordeoniste, kam man vajag vēl mācīties?» Līdz pieturā satiku vienu no saviem Mediņu skolotājiem, kurš nu jau strādāja Mūzikas akadēmijā. Pastāvējām, parunājāmies, un viņš saka: «Tev vajadzētu akadēmijas diplomu, negribi?» – «Gribu!» – «Pēc nedēļas iestājeksāmeni, noliksi?» – «Nezinu. Bet atnākšu, mēģināšu.» Noliku un iestājos.

Studēju nepilna laikā klātienē un biju viena no vecākajām starp citiem studentiem. Akordeonu mācījāmies tikai daži.