Zīlītes redaktora un dzejnieka Jāņa Baltvilka skaistais stāsts ar traģiskām beigām…

Radīts Zīlītēs

Jānis nebija parasts. Baltais Vilks, Jančuks jeb Džonītis – kā nu kuram labpatika viņu uzrunāt un tagad atcerēties – nedzīvoja, kā visi, un arī nemira, kā visi. Taču viņš bija labāks nekā vairums visu. Nez vai ir daudz cilvēku, par kuriem varētu teikt vārdus, ko Knuts Skujenieks teica par Baltvilku: «Par Jāni nevienam nepaliks sliktas atmiņas.» Viņš bija cilvēks ar skaistu dvēseli un dzidru humora izjūtu. Viņu cienīja kolēģi, mīlēja bērni, dzīvnieki un putni. 

Šis raksts top ekskluzīvā vietā. Zīlītēs – lauku mājās Tukuma novada Smārdes pagastā, kur Jānis Baltvilks ir radīts, piedzimis, uzaudzis un kas līdz mūža galam viņam bija īpaša vieta. Tagad māju apsaimnieko Baltā Vilka māsasmeita Inese un viņas radītā biedrība Baltā vilka takas.

Savus mazbērnus viņš nav piedzīvojis – dažu gadu pietrūka.

Kopš pagājušās vasaras mājā ir rakstnieku rezidence, lielajā šķūnī tiek dota vaļa meistardarbnīcām, koncertiem, ornitologu pasākumiem, bet dārzā zem ābeles guļ stirna, ar žurkiem, peļiem, vabuļiem cienājas stārķi, ķiršus aiz virtuves loga palēkdamās nolasa lapsa. Tepat pāri ceļam zaļo Jāņa 90. gadu sākumā stādītais mūžamežs, aiz loga ābeļdārzā vēl nesagruvusi leģendārā būda – viņa svētnīca, kur joprojām atvērta stāv veļas pulvera Bonux paciņa, nekur nav aizmukusi tukšā tara, tepat karājas dvielis, kas droši vien glabā Jāņa Baltvilka DNS.